DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Daļa veļas palikusi no pagājušās nedēļas, kad biju aizbraucis meklēt tevi, — viņš paskaidroja. — Tavs čemo­dāns pienācis sveiks un vesels. Ienesu tavā istabā. Bet ellīgi smags gan. Kas tur iekšā? Zelta gabali, vai?

Kamēr Mārtiņš izkravāja čemodānu, Džo sēdēja uz viņa gultas. Tas patiesībā nebija čemodāns, bet konservu kaste, par ko misters Higinbotams bija Mārtiņam noplēsis pus- dolāra. Pielicis kastei divus virves rokturus, Mārtiņš bija to pārvērtis par kaut ko līdzīgu čemodānam, kādus pieņem bagāžā. Džo, sev par lielu izbrīnu, ieraudzīja, ka Mārtiņš izņem no kastes vienīgi dažus pārus veļas un tad parā­dās grāmatas, grāmatas, grāmatas.

— Kā? Līdz pašam dibenam tikai grāmatas? — viņš vaicāja.

Mārtiņš apstiprinoši pameta ar galvu, kraudams grā­matas uz virtuves galda, kas šai istabā aizstāja mazgā­jamo galdu.

— Nū-ū-ū!

Džo uz mirkli apklusa, viņa galvā acīmredzot brieda kāda doma.

— Saki — vai tu esi uz skuķiem… ļoti? — viņš bei­dzot jautāja.

— Nē, — Mārtiņš atbildēja. — Agrāk jau piecirtu, ka­mēr nelasīju grāmatas. Bet tagad nav laika.

— Te tev nebūs laika arī grāmatām. Tikai strādāsi un gulēsi.

Mārtiņš atcerējās savu piecstundu naktsmiegu un pa­smaidīja. Viņa istaba bija virs mazgātavas tai pašā ēkā, kur atradās motors, kas sūknēja ūdeni, deva elektrisko gaismu un darbināja mazgātavas mašīnas. Mehāniķis, kas dzīvoja blakusistabā, ienāca iepazīties un, gribēdams no­dibināt draudzīgas attiecības ar jauno biedru, palīdzēja Mārtiņam pielikt spuldzei garu vadu, lai spuldzi varētu pārnest no galda pie gultas.

Nākamajā rītā Mārtiņš piecēlās ceturksni pēc sešiem — viņam bija teikts, ka brokastis ir ceturksni pirms septi­ņiem. Šai laikā bija ari vanna kalpotājiem, un Džo ne­varēja vien nobrīnīties, ka Mārtiņš mazgājas aukstā ūdenī.

— Tu gan esi īsts ērms! — Džo sacīja, kad viņi sēdās brokastot viesnīcas virtuvē.

Reizē ar viņiem brokastis ieturēja arī mehāniķis, dārz­nieks, dārznieka palīgs un trīs zirgkopēji. Visi ēda nīgri un steidzīgi, retumis pārmīdami dažus vārdus, un Mār­tiņš, klausīdamies viņu valodās, saprata, cik tālu aizgājis no šiem ļaudīm. Viņu gara nabadzība Mārtiņam bija neiz­turama, un viņš nepacietīgi gaidīja brīdi, kad paliks viens. Tāpēc viņš tikpat steigšus izstrēba šķīvi šķidrās, bezgar­šīgās putras un atviegloti uzelpoja, iziedams pa virtuves durvīm.

Nelielā veļas mazgātava bija priekšzīmīga — apgādāta ar visjaunākajām mašīnām, kas veica visu, ko var veikt mašīnas. Uzklausījis dažus norādījumus, Mārtiņš sāka šķirot milzīgu kaudzi netīras veļas, bet Džo tikmēr iedar­bināja mašīnu un sagatavoja šķidrās ziepes, kas sastāvēja no kodīgām ķimikālijām, tāpēc viņš bija aptinis ap muti, acīm un degunu dvieli un izskatījās pēc mūmijas. Pabei­dzis šķirošanu, Mārtiņš stājās pie jau izmazgātās veļas izgriešanas. To veica īpaša griežamā mašīna, kas izdarīja vairākus tūkstošus apgriezienu minūtē, ar centrbēdzes spēku izspiežot no veļas mitrumu. Mārtiņš pārmaiņus gan izgrieza, gan susināja veļu, pastarpēm vēl atlasīdams vīriešu un sieviešu zeķes. Pēc pusdienām, kamēr sakarsa gludekļi, viņi rullēja zeķes. Vēlāk gludināja apakšveļu līdz sešiem vakarā, bet tad Džo, šaubu pārņemts, pakra­tīja galvu.

— Ne velna nesanāks. Būs jāstrādā vēl pēc vakariņām.

Pēc vakariņām viņi spilgtā elektriskā gaismā strādāja

līdz desmitiem, kamēr pēdējais veļas gabals bija izgludi­nāts un sagatavots izsniegšanai. Bija tveicīga Kaliforni- jas nakts, un, kaut logi stāvēja līdz galam vaļā, nokaitētās plītis un gludekļi radīja telpā neciešamu karstumu. Mar- tinam un Džo, lai arī abi bija izmetušies kaili līdz viduk­lim, sviedri lija aumaļām un aizrāvās elpa.

— Tikpat kā lādēt preces kuģī tropu ostā, — Mārtiņš teica, kad viņi gāja augšā pa kāpnēm.

— Tev ir nags, — Džo sacīja. — Tu strādā pa godam. Ja tā ies uz priekšu, tu tikai pirmo mēnesi paliksi uz trīs­desmit dolāriem. Nākamo jau dabūsi četrdesmit. Bet nestāsti, ka tu agrāk nekad nav gludinājs. Mani nepie- šmauksi.

— Goda vārds, savu mūžu neesmu gludinājis nevienu lupatu, — Mārtiņš taisnojās.

Ienācis savā istabā, Mārtiņš pārsteigts atklāja, ka jū­tas noguris; viņš bija aizmirsis, ka, stāvot kājās, nostrā­dājis četrpadsmit stundu no vietas. Viņš nolika modinātāju uz sešiem un, atskaitījis piecas stundas, nolēma lasīt līdz vieniem. Noāvis kurpes, lai atpūtinātu satūkušās kājas, viņš apsēdās pie grāmatām apkrautā galda. Viņš atšķīra Fiski tai pašā vietā, kur bija pārtraucis lasīšanu pirms divām dienām. Taču galva nestrādāja, un viņam vaja­dzēja divreiz pārlasīt vienu un to pašu rindkopu. Pēkšņi viņš pamodās — sāpēja notirpušie muskuļi, un saltais kalnu vējš, kas pūta iekšā pa vaļējo logu, bija uzdzinis drebuļus. Viņš paskatījās pulkstenī. Tas rādīja divi. Bija nogulētas jau divas stundas. Tad viņš izģērbās, iemetās gultā un aizmiga, tikko galva skāra spilvenu.

Otrdiena pagāja tādā pašā nerimtīgā darbā. Ātrums, ar kādu strādāja Džo, radīja Mārtiņā apbrīnu. Džo strādāja kā velna apsēsts. Sasprindzinājis nervus un muskuļus līdz pēdējai iespējai, Džo nelaida zudumā nevienu garās darba dienas mirkli. Visu uzmanību viņš veltīja darbam un laika ietaupīšanai, šad tad aizrādīdams Mārtiņam, ka piecas kustības var aizstāt ar trim kustībām un trīs — ar divām. «Kustību ekonomija» — tā Mārtiņš to nosauca, vērodams un atdarinādams Džo. Mārtiņš arī pats bija labs strādnieks, veikls un atjautīgs, un vienmēr lepojās, ka darbā viņu neviens nevar pārspēt. Arī tagad viņš no­lēma veltīt visu uzmanību darbam un likt lietā visus Džo ieteikumus un norādījumus. Viņš tik veikli izberza cieti no aprocēm un apkaklītēm, lai gludinot nerastos pūslīši, ka izpelnījās Džo uzslavu.

Darbā nebija ne brīža atelpas. Pabeidzis vienu, Džo metās pie otra, nekā neatlikdams, nekā nenogaidīdams. Viņ[ iestīvināja divsimt baltu virskreklu, ar labo roku iemērcot cietē apkaklīti, krūtežu un aproces, bet ar kreiso turot kreklu tā, lai pārējās vietas neiekļūtu cietē, kas bija tik karsta, ka, to izgriežot, ikreiz vajadzēja ielikt rokas aukstā ūdenī. Tovakar viņi nostrādāja līdz pusvienpadsmi- tiem, cietinādami kruzuļus dāmu «smalkveļai».

— Tropos ir labāk, var staigāt pliks, — Mārtiņš smē­jās.

— Tikai ne man, — Džo nopietni atbildēja. — Es neko citu neprotu kā mazgāt ve|u.

— Toties lieliski proti.

— Domāju gan. Jau no vienpadsmit gadiem sāku strā­dāt Oklendā pie Kontra Kostas. Stāvēju pie veļas ruļļa. No tā laika pagājuši astoņpadsmit gadi, un neko citu ne­esmu darījis. Bet tāds elles darbs kā te man vēl nekur nav gadījies. Te vajadzētu vismaz trīs. Rīt būs jāraujas arī pa nakti. Trešdienās vienmēr jāstrādā pa naktīm — jārullē aproces un apkaklītes.

Mārtiņš atkal uzlika modinātāju, apsēdās pie galda un atvēra Fiski. Taču nevarēja izlasīt ne pirmo rindkopu. Rindiņas saplūda, burti sāka lēkāt acu priekšā, un viņa galva nokārās. Viņš sāka šurp un turp staigāt pa istabu, nikni dauzīja ar dūrēm galvu, lai aizdzītu uzmācīgo miegu, bet viss veltīgi. Tad viņš nolika sev pretī grāmatu un mēģināja lasīt, turēdams ar pirkstiem acu plakstus, taču tūlīt aizmiga vaļējām acīm. Tad, vairs nespēdams pretoties nogurumam, Mārtiņš izģērbās, tikko apzinada- mies, ko dara, un iekrita gultā. Viņš nogulēja septiņas stundas smagā, dzīvnieciskā miegā un, uztrūcies no modi­nātāja zvanīšanas, vēl nejutās pietiekami izgulējies.