DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Tas bija skaidri redzams. Nenokausējamais sekunžu un minūšu tvērējs, gausuma nīdējs un kavēkļu pārvarētājs, neizsīkstošas enerģijas avots, vislielākās jaudas cilvēcis­kais motors, velns, nevis cilvēks — tagad, pabeidzis ne­dēļas darbu, atradās pārvarīgā bezspēkā. Džo izskatījās nīgrs un novārdzis, glītā seja sakritusi. Viņš izklaidīgi smēķēja papirosu, balss bija neskanīga un vienmuļa. Viņā vairs nejautās nedz agrākā degsme, nedz enerģija. Pat atpūta viņu, liekas, vairs neiepriecināja.

— Pirmdien viss atkal sāksies no gala, — viņš grīni sacīja. — Un kāda velna pēc tas vajadzīgs? Reizēm es ap­skaužu klaidoņus. Tie nestrādā, tomēr kaut ka iztiek. Tā ir! Labprāt iedzertu alu, bet tad jāvelkas uz ciematu. Ne­esi muļķis, aizsūti grāmatas pa pastu, bet pats paliec tepat!

— Ko te visu dienu lai sadaru? — Mārtiņš jautāja.

— Atpūties. Tu pats nemaz neapjēdz, cik esi noguris. Es svētdienās ir tik noguris, ka nav spējīgs izlasīt pat avīzi. Es reiz slimoju ar tīfu. Nogulēju slimnīcā divarpus mēnešu. Ne pirksta visu šo laiku nepakustināju. Tas tik bija lieliski!

Jā, tas bija lieliski! — Džo pēc brīža sapņaini atkār­toja.

Martins aizgaja, lai nomazgātos vannā, un atgriezies redzēja, ka Džo kaut kur pazudis. Mārtiņš nosprieda, ka viņš droši vien devies iedzert kausu alus, taču Mārtiņam trūka uzņēmības noiet pusjūdzi līdz ciematam un Džo sameklēt. Nenoāvis kurpes, Mārtiņš iegūlās gultā un mē­ģināja sakopot domas. Grāmatām viņš nemaz nepieskārās. Viņš jutās par daudz noguris un gulēja pusnemaņā, ka­mēr pienāca laiks ēst vakariņas. Džo neieradās arī tagad, un Mārtiņš, dzirdēdams dārznieku ieminamies, ka Džo droši vien snaužot krogā pie letes, saprata, kur palicis biedrs. Pēc vakariņām Mārtiņš tūlīt likās gulēt un otrā rītā pamodās pilnīgi atpūties, tā viņam pašam šķita. No Džo joprojām nebija ne miņas; Mārtiņš, paņēmis svētdie­nas laikrakstu, atlaidās koku paēnā. Viņš nemanīja, kā paiet priekšpusdiena. Neviens viņu netraucēja, viņš arī negulēja, tomēr nevarēja izlasīt laikrakstu. Pēc pusdie­nām viņš atkal ķērās pie lasīšanas, bet visai drīz aizmiga.

Tā pagāja svētdiena, un pirmdienas rītā viņš atkal šķi­roja veļu, bet Džo pa to laiku, apsējis ap galvu dvieli, stenēdams un lādēdamies kausēja ziepes un laida darbā mazgājamo mašīnu.

— Neko nevaru darīt, — viņš skaidroja, — tiklīdz sest­diena klāt, man jāpiedzeras.

Nebeidzamā darbā pagāja vēl viena nedēļa, viņi atkal strādāja pa naktīm spilgtā elektriskā gaismā, bet sestdien trijos Džo, bez jebkādas sajūsmas izbaudījis ilgi gaidīto uzvaras mirkli, atkal devās uz ciematu, lai aizmirstos. Mārtiņš šo svētdienu pavadīja tāpat kā iepriekšējo. Viņš zvilnēja koku ēnā, slidinādams skatienu pār laikraksta slejām, un tā nogulšņāja augu dienu, nekā nedarīdams, nekā nedomādams. Viņš bija pārāk noguris, lai domātu, taču jutās neapmierināts ar sevi. Viņš likās pats sev pre­tīgs, it kā būtu izdarījis kaut ko apkaunojošu vai neizla­bojamu. Viss cildenais viņā bija nomākts, skaudrā god­kāre notrulusi, dzīvības spēki tik izsīkuši, ka viņš nejuta nekādu tieksmju. Viņš bija miris. Viņa dvēsele bija mi­rusi. Viņš bija kļuvis par lopu, par darba lopu. Viņš vairs nesamanīja nekāda skaistuma saules gaismā, kas mirdzēja caur zaļo lapotni, zilais debesu jums viņu vairs nesaviļ- ņoja un neizraisīja domas par Visumu, kas pilns noslē­pumu, kurus tā reiz gribējās izdibināt. Dzīve bija trula un bezjēdzīga, no tās mutē palika nelaba garša. Iztēles ekrānu aizklāja melns plīvurs, un fantāzija vārguļoja, ieslēgta mazā skabūzītī, kur neiespiedās neviens gaismas stars. Viņš pat sāka apskaust Džo, kas ik sestdienu cie­mata krogā pagalam apdzērās un dzēruma raudulībā aiz­mirsa nākamās nedēļas smago darbu.

Pagāja trešā nedēļa, un Mārtiņš nolādēja sevi un visu dzīvi. Viņu nomāca doma par galīgu neveiksmi. Redakto­riem bija taisnība, noraidot viņa stāstus. To viņš tagad skaidri saprata un smējās par saviem naivajiem sapņiem. Rūta pa pastu atsūtīja atpakaļ «Jūras dziesmas». Mār­tiņš vienaldzīgi izlasīja viņas vēstuli. Rūta acīmredzot bija pielikusi visas pūles, lai attēlotu savu sajūsmu par viņa dzejoļiem. Taču Rūta neprata melot, un slēpt patiesību pašai no sevis viņai arī bija grūti. Dzejoļi viņai nepatika, tas jautās katrā vēstules rindiņā. Un Rūtai bija taisnība. Par to Mārtiņš pārliecinājās, no jauna izlasīdams_savus dzejoļus. Viņš bija zaudējis jebkādu skaistuma izjūtu un tagad nevarēja saprast, kas viņu pamudinājis_ tos rakstīt. Drosmīgie izteicieni likās smieklīgi, salīdzinājumi bries­mīgi un neizdevušies un dzejojums kopuma muļķīgs un neticams. Viņš tūlīt sadedzinātu «Jūras dziesmas», bet tad vajadzētu iekurt uguni, taču ieiet mašīntelpa pietrūka spēka — tas viss bija izlietots, mazgājot citiem veļu, per­soniskām lietām spēka vairs neatlika.

Mārtiņš nolēma svētdien saņemties un uzrakstīt Rūtai vēstuli. Taču sestdienas pievakarē pēc pabeigta darba un nomazgāšanās vannā viņu pārņēma nepārvarama vēlme aizmirsties. — Jāaiziet paskatīties, kā Džo uzjautrinās, — viņš sev sacīja, bet tūlīt noskārta, ka melo. Taču viņam nepietika enerģijas to pārdomāt, un, ja arī pietiktu, viņš nesāktu sevi pieķert melos, jo vairāk par visu gribējās aiz­mirsties. Lēnām, it kā pastaigājoties viņš devās uz cie­matu, bet, tuvodamies dzertuvei, neviļus pielika soli.

— Es domāju, ka tu temp tikai ūdeni! — Džo viņu sagaidīja.

Mārtiņš nepagodināja Džo ar paskaidrojumiem, bet pa­sūtīja viskiju, pielēja sev pilnu glāzi un iedeva pudeli Džo.

— Nestiep gumiju! — viņš strupi noteica.

Džo vēl vilcinājās, taču Mārtiņš viņu negaidīja, vienā paņēmienā iztukšoja glāzi un atkal pielēja pilnu.

— Tagad varu pagaidīt, — viņš nogrēmās, — bet tu nevelc garumā!

Džo vairs nelika lūgties, un viņi dzēra reizē.

— Noveda gan tevi tiktāl, ko? — Džo vaicāja.

Taču Mārtiņš negribēja spriedelēt par šo jautājumu.

— Es jau tev teicu, ka tur ir tīrā elle, nevis darbs, — Džo turpināja, — bet man nepatīk, ka tu padevies zaļa­jam pūķim, Mārt. Nu, lai iet uz tavu veselību! Lejam iekšā!

Mārtiņš dzēra klusēdams, aprauti pasūtīja arvien jaunas pudeles un iedvesa godbijību bufetniekam — jaunam lauku puisim, kas ar savām zilajām acīm un matu celīti galv­vidū izskatījās pēc meitenes.

— Tā ir viena cūku būšana, kā viņi mūs, nabaga vel­nus, izdzen, — Džo sacīja. — Ja es neapdzertos, jau sen būtu nosvilinājis to būdu. Viņu laime, ka es pietempjos, dieva vārds!

Taču Mārtiņš nekā neatbildēja. Vēl dažas glāzes, un reibuma tvans sāka lodāt viņa smadzenēs. Ek! Viņš juta dzīves elpu — pirmo reizi šais trijās nedēļās. Atkal at­griezās sapņi. Fantāzija izlauzās no tumšā skabūzīša un uzlidoja mirdzošos augstumos. Iztēles ekrāns atkal kļuva gaišs un sidrabains, atkal parādījās žilbas vīzijas, aizgai- nīdamas cita citu. Skaistais un brīnumainais gāja ar viņu roku rokā, viņš atkal spēja veikt visu. Mārtiņš gribēja to visu pastāstīt Džo, bet Džo bija pašam savi sapņi — vairs nebūs jāvelk darba jūgs, viņš, Džo, pats kļūs par lielas mazgātavas īpašnieku.

— Jā, Mārt, bērni pie manis nestrādās, goda vārds, nekādā ziņā ne. Un pēc sešiem vakarā nevienas dzīvas dvēseles mazgātavā vairs nebūs. Vai dzirdi, ko es saku? Mašīnu būs daudz un cilvēku arī daudz, lai visu pabeigtu laikā. Un tu, Mārt, būsi mans palīgs, visas padarīšanas uzraugs. Plāns man ir šitāds. Atmetīšu dzeršanu, sākšu krāt naudu un pēc diviem gadiem …