DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Bija brīnum jauka rudens diena, silta un rāmi glās- maina, īsta Kalifornijas atvasaras diena ar aizplīvurotu sauli un maigu vējiņu, kas tikko saviļņoja snaudošo gaisu. Viegla, iesārta migla, it kā saausta no krāsainiem diegiem, klāja kalnu pakājes, bet to augstienes kā dūmojošs plan­kums sedza Sanfrancisko. Starp pilsētu un kalniem gluži kā kausēta metāla strēle blāvi spīguļoja līcis, burinieki stāvēja nekustīgi vai lēnām slīdēja līdzi gausajai strau­mei. Tālumā tikko saskatāms sidrabainā dūmakā slējās Tamalpaiss, Zelta Vārtu šaurā taka blāvi vizēja rieta sta­ros. Aiz tiem pletās Klusais okeāns, palsnējs un bezga­līgs, no kura debesu pamalē cēlās bieza mākoņu blīva, kas sagubojusi stiepās uz krastu, vēstīdama ziemas tuvo­šanos.

Vasarai bija laiks aiziet. Tomēr tā vēl kavējās te kalnos, sabiezinādama ieleju purpurainās krāsas un zem dūma­kainā guruma un pārsātības līķauta nomirdama rimti un klusām, apmierināta, ka dzīvojusi un dzīve bijusi ražena. Un starp šiem rudenīgajiem kalniem savā iemīļotajā vietā sēdēja Mārtiņš un Rūta — cieši blakus, nolīkuši pār grā­matas lappusēm; viņš lasīja skaļi, bet viņa klausījās mī­lestības dzejoļus, kas bija rakstīti sievietei, kura mīlējusi Brauningu tā, kā tikai reta sieviete spēj mīlēt.

Taču lasīšana nevedās. Pārāk spēcīga bija dabas vīs­tošā skaistuma burvība. Zelta gadalaiks mira tāpat, kā bija dzīvojis, — skaisti un bez grēku nožēlas, un šķita, ka pat gaiss piesātināts saldkairu atmiņu gurdenās tvīk- smes. Sī gurdenā, sapņainā tvīksme pārņēma arī Mārtiņu un Rūtu, vājināja gribu, pārklāja saprāta un morāles bar­gajai sejai rožainu plīvuru. Mārtiņš ļāvās skurbajam gur­dumam, taču joņiem viņu pāršalca ugunīga kvēle. Viņu galvas bija tuvu kopā, un, kad nejauša vēja pūsma pie­glauda Rūtas matus viņa vaigam, iespiestās rindas iz­plūda acu priekšā.

— Jūs laikam nemaz nesekojat tam, ko lasāt, — Rūta sacīja, kad viņš pēkšņi sastomījās, nevarēdams atrast vietu, ko nupat bija lasījis.

Mārtiņš pavērās viņā gailošām acīm un, sevi nenodevis, atbildēja:

— Jūs taču arī neklausāties. Par ko bija runa pēdējā sonetā?

— Nezinu, — viņa iesmējās. — Jau aizmirsās. Nelasī­sim vairs. Diena pārāk skaista.

— Mēs tagad ilgi nevarēsim braukt šurp, — Mārtiņš nopietni teica. — Jūras pusē pie apvāršņa ceļas vētras mākoņi.

Grāmata izslīdēja viņam no rokām, viņi sēdēja klusē­dami un sapņainām, nekā neredzošām acīm raudzījās uz snaudošo līci. Nepagriezusies Rūta slepus paskatījās uz Mārtiņa kaklu. Kaut kāds spēks, daudz stiprāks par zemes pievilkšanas spēku, varens kā liktenis, pēkšņi pārņēma viņu. Vajadzēja pieliekties tikai vienu sprīdi, lai plecs pie­durtos viņa plecam, un tas notika neatkarīgi no viņas gribas. Rūta pieskārās Mārtiņam tik viegli, kā taurenītis skar ziedu, un tūlīt samanīja otru pieskārienu, arī tikpat vieglu. Meitene juta Mārtiņa plecu piespiežamies sa­vam plecam un notrīsam viņa augumu, šai mirklī viņai vajadzēja atrauties. Taču viņa pār sevi vairs nevaldīja. Viņa visu darīja automātiski, bez gribas ziņas, ne par ko neraizēdamās, ļaudamās līksmajam neprātam.

Mārtiņa roka sāka lēni zagties ap viņas vidukli. Viņa gaidīja mokošā saldmē. Gaidīja, pati nezinādama, ko; sirds dauzījās, lūpas nosausa un kaisa, asinis riņķoja straujāk. Apskāviens kļuva stingrāks, Mārtiņš lēnām un maigi kļāva meiteni sev klāt. Un viņa vairs nespēja ilgāk gaidīt. Aizlauzti nopūtusies, viņa, savu rīcību neapzinā­damās, spēji nolaida galvu viņam uz krūtīm. Mārtiņš strauji pieliecās, un viņu lūpas sastapās.

«Tai jābūt mīlestībai,» Rūta nodomāja, uz mirkli atgu­vusi apziņu. «Ja tā nav mīlestība, tad tas ir pārāk ap­kaunojoši. Protams, tas nevar būt nekas cits kā mīlestība.» Viņa mīl šo vīrieti, kura rokas apskāvušas viņu un lūpas piespiedušās viņas lūpām. Rūta ierotījās vēl ciešāk un ērtāk viņa skavās, bet tad pēkšņi, gandrīz izrāvusies no aptvēriena, aizrautībā apvija rokas ap Mārtiņa Idena iedegušo kaklu. Piepildītās vēlmes prieks bija tik liels un skaudrs, ka nākamajā mirklī viņa, klusi ievaidoties, atlaida rokas un pusnemaņā ieslīga Mārtiņa skavās.

Viņi nebilda ne vārda, vēl ilgi nebilda ne vārda. Divas reizes viņš noliecās un noskūpstīja Rūtu, un katru reizi viņas lūpas bikli tiecās pretī un augums neviļus ieglau- dās ērtāk, tīkamāk. Viņai nebija spēka atbrīvoties, un Mār­tiņš klusēdams sēdēja, turēdams viņu savās rokās un it kā aklām acīm skatīdamies uz milzīgo pilsētu, kas ne­skaidrām aprisēm dūmoja otrpus līča. Šoreiz viņam nerā­dījās nekādas vīzijas. Viņš redzēja tikai krāsas un spo­žus gaismas starus, siltus kā šī brīnišķā diena un kvēlus kā viņa mīlestība. Viņš noliecās pār meiteni; viņa ieru­nājās.

— Kad jūs mani iemīlējāt? — viņa čukstus vaicāja.

— No pirmā brīža, no paša pirmā brīža, kad jūs ierau­dzīju. Jau tad jūs iemīlēju un kopš tā laika no dienas diena iemīlu arvien stiprāk. Un tagad mīlu vēl jo stip­rāk… Mīļa… Esmu kā prātu zaudējis. Galva griežas no laimes.

— Cik es esmu laimīga, ka esmu sieviete, Mārtiņ … mīļais, — viņa, dziļi nopūtusies, teica.

Viņš atkal cieši apskāva meiteni un tad klusi jautāja:

— Un jus, kad jūs to sapratāt?

— Jau sen sapratu, gandrīz uzreiz.

— Tātad esmu bijis akls kā sikspārnis! — Mārtiņš iesaucās, un viņa balsī jautās nožēla. — Es to uzminēju tikai tad, kad … kad tevi noskūpstīju.

— Ne jau to es gribēju teikt. — Viņa pavirzījās maz­liet tālāk un paskatījās uz Mārtiņu. — Es sen jau zināju, ka tu mani mīli.

— Un tu? — viņš vaicāja.

— Man gan tas atklājās pēkšņi. — Viņa runāja ļoti klusu, viņas acis kļuva valgas un aizplīvurojās, vaigi pie- sārta vēl košāk. — Es to nesapratu tikmēr, kamēr … ka­mēr tu nebiji mani apskāvis. Ne domāt nedomāju, ka es varētu ar tevi apprecēties, Mārtiņ. Kā tu manī pamodināji mīlestību?

— Nezinu. — Viņš pasmaidīja. — Laikam jau ar savu mīlestību. Mana mīlestība spētu izkausēt pat akmeni, kur nu vēl dzīvas sievietes sirdi!

— Tas viss nemaz nelīdzinās tai mīlestībai, kādu es biju iedomājusies, — viņa piepeši domīgi sacīja.

— Kādu tad tu biji iedomājusies?

— Es nedomāju, ka tā ir šāda. — Viņa mirkli raudzījās viņam acīs un tad piebilda, nolaidusi plakstus: — Es jau nekā nesapratu.

Viņam atkal gribējās Rūtu sev pieglaust, bet viņš vil­cinājās, baidīdamies ar savu alkainību viņu izbiedēt, tikai roka, kas bija meiteni apķērusi, mazliet iedrebējās. Tad viņa patiecās pretī, skāviens kļuva ciešāks, un viņu lūpas atkal sakļāvās skūpstā.

— Ko teiks mani piederīgie? — viņa pēkšņā satraukumā iejautājās.

— Nezinu. Bet to varam uzzināt, kad vien gribēsim.

— Ja nu māmiņa nepiekrīt? Man bail viņai to teikt.

— Es pateikšu, — viņš drosmīgi piedāvājās. — Man liekas, es tavai mātei lāgā nepatīku, bet nekas, es viņu uzvarēšu. Tas, kas uzvarējis cīņu par tevi, spēj uzvarēt jebkuru. Bet, ja neizdosies …

— Ko tad?

— Mēs tomēr nešķirsimies. Bet es esmu pārliecināts, ka tava māte piekritīs. Viņa tevi tik ļoti mīl.

— Es negribētu lauzt viņas sirdi, — Rūta domīgi sa­cīja.

Mārtiņam gribējās apgalvot, ka mātēm sirds nemaz tik viegli nelūst, bet viņš tikai pateica: