DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

«Tas ir ārkārtīgi neparasts gadījums,» Mārtiņam rak­stīja apgāds «Singltrijs, Darnlejs un biedri», «ka kritiski filozofisku darbu izpērk tāpat kā romānu. Jūs nebūtu va­rējis izraudzīties labāku tematu, turklāt visi apstākļi grā­matas iznākšanai sagadījušies necerēti labvēlīgi. Varat būt pārliecināts, ka mēs darām visu, lai iespējami labāk izmantotu pašreizējo momentu. Savienotajās Valstīs un Kanādā jau pārdots vairāk nekā četrdesmit tūkstošu Jūsu grāmatas eksemplāru, un pašlaik mēs iespiežam jaunu izdevumu divdesmit tūkstošu lielā metienā. Tomēr mēs tikko spējam apmierināt pieprasījumu. Taču, no otras pu­ses, mēs arī esam krietni veicinājuši šo pieprasījumu. Esam jau izdevuši piectūkstoš dolāru reklāmai. Sī grā­mata pārspēj visus rekordus.

Mums ir tas gods šeit pievienot divos eksemplāros līgumu par Jūsu nākamo grāmatu. Lūdzam Jūs ievērot, ka esam paaugstinājuši Jūsu honorāru līdz divdesmit pro­centiem — tā ir visaugstākā likme, kādu var maksāt tikai tāda solīda izdevniecība kā mūsējā. Ja mūsu noteikumi Jums ir pieņemami, esiet tik laipns un ierakstiet līguma blankā Jūsu grāmatas nosaukumu. Mēs neuzstādām nekā­das prasības attiecībā uz tās saturu. Jebkāda grāmata par jebkādu tematu. Ja Jums kaut kas jau ir uzrakstīts, vēl jo labāk. Nevajag vilcināties. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.

Saņēmuši atpakaļ Jūsu parakstīto līgumu, mēs nekavē­joties nosūtīsim Jums avansu piectūkstoš dolāru apjomā. Kā redzat, mēs rīkojamies ar tādu vērienu, lai pierādītu Jums savu vislielāko uzticību. Varbūt mēs varētu vieno­ties ar Jums par tiesībām izdot visus Jūsu darbus zināmā laikā, teiksim, desmit gados. Bet pie tā atgriezīsimies citu reizi.»

Nolicis vēstuli, Mārtiņš pievērsās aritmētikai un, parei­zinājis piecpadsmit centus ar sešiem tūkstošiem, dabūja iznākumu — deviņus tūkstošus dolāru. Viņš parakstīja līgumu, ierakstīja tajā grāmatas nosaukumu «Prieka dūmi» un aizsūtīja to izdevējam līdz ar divdesmit īsiem stāsti­ņiem, kurus bija sacerējis vēl pirms avīžu feļetonu formu­las sastādīšanas. Un ātri, cik vien ātri iespējams Savie­noto Valstu pastam, pienāca čeks no apgāda «Singltrijs, Darnlejs un biedri» par piectūkstoš dolāriem.

— Es gribētu, lai jūs šodien nākat man līdzi uz pilsētu, Marij, tā ap diviem, — Mārtiņš teica, saņēmis čeku. — Labāk norunāsim tā — satiksimies tieši divos uz Četr­padsmitās ielas un Brodvejas stūra. Es tur jūs gaidīšu.

Marija ieradās norādītajā laikā; viņa bija ļoti ieintere­sēta, bet tālāk par jaunām kurpēm viņas minējumi ne­sniedzās, tāpēc viņa pat jutās stipri vīlusies, kad Mārtiņš, pagājis garām apavu veikalam, ieveda viņu kādā nekus­tamu īpašumu kantorī. Tas, kas notika pēc tam, Marijai visu mūžu palika atmiņā kā brīnumains sapnis. Smalki džentlmeņi, sarunādamies ar Mārtiņu vai savā starpā, viņai vēlīgi uzsmaidīja; klabēja rakstāmmašīna; tika pa­rakstīts kāds pēc izskata svarīgs dokuments; te bija vēl Marijas mājas īpašnieks, un viņš arī parakstīja šo doku­mentu. Un, kad viņi bija izgājuši uz ielas, namīpašnieks teica:

— Nu, Marij, šomēnes jums vairs nebūs man jāmaksā septiņarpus dolāru.

Marija pārsteigumā gluži apstulba.

— Un arī nākamos mēnešus ne, — viņš turpināja.

Marija sāka pateikties viņam it kā par labdarību. Tikai

atgriezusies mājās, Ziemeļoklendā, un aprunājusies ar kaimiņiem, pirmkārt ar veikalnieku portugāli, viņa īsti sa­prata, ka šis mazais namiņš, kurā viņa nodzīvojusi tik daudz gadu, maksādama īri, tagad pieder viņai pašai.

— Kāpēc jūs vairs nekā nepērkat pie manis? — stāvē­dams sava veikala durvīs, portugālis jautāja Mārtiņam, kas devās uz tramvaju.

Mārtiņš paskaidroja, ka pats vairs negatavojot, un tad tirgotājs uzaicināja viņu izdzert pudeli vīna. Mārtiņš ievēroja, ka tiek pacienāts ar labāko vīnu, kāds veikalnie­kam krājumā.

— Marij, es no jums aizeju, — Mārtiņš tai pašā vakarā paziņoja. — Un jūs pati arī drīz no šejienes aizbrauksiet. Tagad varēsiet mājiņu kādam iznomāt un dabūt katru mē­nesi īres naudu. Jums, cik zinu, Sanleandro vai Haivardā ir brālis, kas strādā piensaimniecībā. Aizsūtiet klientiem veļu atpakaļ neizmazgātu — sapratāt? — neizmaz­gātu un rit brauciet uz Sanleandro vai Haivardu, vārdu sakot, pie sava brāļa. Pasakiet viņam, lai viņš atbrauc, man ar viņu jāaprunājas. Es dzīvošu Oklendā, «Metro­polē». Viņam droši vien ir noskatīta kāda laba piena ferma.

Un tā Marija kļuva par namīpašnieci un fermas saim­nieci; viņai bija divi strādnieki, kas padarīja smagos dar­bus, un viņas tekošais rēķins bankā vienmēr pieauga, lai gan visi bērni tagad staigāja apautām kājām un gāja skolā. Reti kādam dzīvē gadās sastapt pasaku princi. Taču Marija, kas bija grūtā darbā notrulusi un nekad nesap­ņoja par pasaku prinčiem, satika šādu princi izbijuša ve­ļas mazgātāja izskatā.

Tikmēr pasaule sāka prašņāt: «Kas ir šis Mārtiņš Idens?» Viņš atteicās sniegt izdevējiem biogrāfiskas ziņas, taču no avīzēm nebija tik viegli atkratīties. Oklenda bija viņa dzimtā pilsēta, un reportieri sameklēja diezgan daudz cilvēku, kas Mārtiņu pazina kopš bērnības. Tādējādi, lai apmierinātu publikas ziņkāri, avīzēs parādījās sīki jo sīki apraksti, kas Mārtiņš Idens ir bijis un kas nav bijis, ar ko nodarbojies un ar ko nav nodarbojies, un to visu pa­pildināja momentuzņēmumi; pārdošanā parādījās arī Mār­tiņa fotogrāfijas, kuras izgatavoja kāds veikls fotogrāfs, pie kā Mārtiņš reiz bija uzņēmies. Sākumā Mārtiņš karoja pret šo brēku, vēl aizvien juzdams lielu riebumu pret žur­nāliem un visu buržuāzisko sabiedrību, taču galu galā samierinājās, jo tā radās mazāk nepatikšanu. Viņam bija neveikli atraidīt speciālkorespondentus, kas atbraukuši no tālienes viņu intervēt. Turklāt, kopš viņš vairs nerakstīja un nemācījās, dienas vilkās neizturami lēni — un vaja­dzēja kaut kā aizpildīt garās stundas. Tāpēc viņš atļāvās šo mazo untumu — sarunāties ar žurnālistiem, izklāstīt savus literāros un filozofiskos uzskatus un pat pieņemt ielūgumus turīgos buržuāziskos namos. Mārtiņu pēkšņi bija pārņēmusi neparasta miermīlība. Nekas viņu neuz­trauca. Viņš piedeva visiem, arī jaunajam reportierim, kas reiz bija viņu notēlojis tik sarkanu, un pat atļāva šim puisim sacerēt par Mārtiņu Idenu rakstu, kurš līdz ar īpašām fotogrāfijām aizņēma visu lappusi.

Reizumis viņš satikās ar Lisiju, bet bija skaidri re­dzams, ka Mārtiņa slava viņā rada vienīgi nožēlu. Tā vēl palielināja plaisu starp viņiem. Varbūt cerēdama pārmest laipu šai plaisai, Lisija pakļāvās viņa pierunām, sāka iet vakarskolā un stenogrāfijas kursos, šuva tērpus pie vis­labākās modistes, kas plēsa milzu naudu. Viņas straujā pārvērtība beidzot lika Mārtiņam pārdomāt, vai viņš rīko­jies pareizi, jo saprata, ka Lisija to visu dara viņa deļ. Viņai gribējās celties Mārtiņa acīs, iegūt tas īpašības, kuras, kā viņai likās, viņš īpaši novērtē. Tomēr Mārtiņš nedeva viņai ne mazāko cerību, redzējās ar viņu reti un izturējās kā brālis pret māsu.

«Novēloto» laida klajā «Meredita-Louela» apgāds, kad Mārtiņa slava bija sasniegusi kalngalus, un, kā jau be- letristika, stāsts guva vēl lielākus panakumus neka «Sau­les kauns». Abas Mārtiņa grāmatas visu laiku atradās bestselleru saraksta pirmajā vietā — vēl nepieredzēts ga­dījums! Gan daiļliteratūras cienītāji, gan «Saules kauna» piekritēji aizrautīgi lasīja šo stāstu, jūsmodami par ta spēku un autora neparasti daudzveidīgo meistarību. Mar­tins Idens nupat bija teorētiski tik veiksmīgi uzbrucis misticismam, bet tagad praksē pierādīja, kas ir īsta lite­ratūra; viņā laimīgi bija apvienojies kritikas un radošais ģēnijs.