DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

skaidrot. Tiem nevarēja rast nekādu izskaidrojumu. Tā bija gadījies. Gadījies pretēji visām varbūtībām un aprē­ķiniem.

To visu pārdomādams, Mārtiņš pārāk augstu nevērtēja savu popularitāti. Buržuāzija pirka viņa grāmatas un pil­dīja viņa maku ar zeltu, bet buržuāzija — par to Mārtiņš bija stingri pārliecināts — nespēja nedz saprast, nedz novērtēt viņa sacerējumus. Tiem simtiem un tūkstošiem, kas ķertin izķēra viņa grāmatas, to iekšējais skaistums un jēga nekā nenozīmēja. Viņš bija tikai laimes luteklis, iznirelis, kas ielauzies Parnasā, kamēr dievi guļ. Simtiem tūkstošu cilvēku lasīja viņa darbus un jūsmoja par tiem tādā pašā dzīvnieciskā neizpratnē, kādā bija metušies virsū Brisendena «Efemerai» un saplosījuši to gabalu ga­balos, — vilku bars, kas viena priekšā luncina asti, bet otram iecērt zobus rīklē. Viss bija tikai nejaušība. Mār­tiņš joprojām bija cieši pārliecināts, ka «Efemera» ir ne­izmērojami pārāka par viņa paša sacerējumiem. Tā ir daudz pārāka par to, ko viņš spējis sacerēt. Tā jr gad­simta poēma. Kāda vērtība viņa acīs var būt pūļa cie­ņai — tā paša pūļa, kas nesen iemina dubļos «Efemeru»? Mārtiņš dziļi un apmierināti nopūtās. Pēdējais manu­skripts ir pārdots, un drīz tas viss būs galā.

Misters Morze sastapa Mārtiņu viesnīcas «Metropole» vestibilā. Vai viņš tur bija ienācis nejauši vai gribējis tikties ar Alārtinu — otra varbūtība Mārtiņam likās vai­rāk pieņemama —, bet, lai būtu kā būdams, misters Morze ielūdza viņu pusdienās. Misters Morze — Rūtas tēvs, kas bija aizliedzis viņam spert kāju savā mājā un atsaucis saderināšanos!

Mārtiņš nedusmojās uz misteru Morzi. Pat neizbaudīja ļaunu prieku. Viņš iecietīgi uzklausīja to, domādams, kā­dai jabut sajūtai, šadi pazemojoties. Viņš nenoraidīja ielū­gumu. Viņš tikai nevērīgi pateicās un apvaicājās, kā klajas ģimenei, it īpaši misis Morzei un Rūtai, Mārtiņš iz­runāja viņas vārdu brīvi, bez minstināšanās, klusībā no­brīnīdamies, ka asinis vairs neuzbango un sirds nepukst straujāk.

Mārtiņš tagad saņēma daudz ielūgumu uz pusdienām un dažus arī ievēroja. Cilvēki tiecās iepazīties ar Mārtiņu tikai tādēļ, lai ielūgtu viņu pusdienās. Mārtiņā tas viss joprojām radīja izbrīnu. Pat Bernards Higinbotams pēkšņi ielūdza viņu pusdienās. Tas Mārtiņu vēl vairāk izbrīnīja. Mārtiņš atcerējās, ka tais dienās, kad viņš gandrīz mira badā, neviens viņu nelūdza pusdienās. Toreiz viņam pus­dienu tik ļoti kārojās, viņš bija galīgi novārdzis aiz iz­salkuma. Te bija kāds muļķīgs paradokss. Kad viņam nebija ko ēst, neviens viņu nelūdza pusdienās, turpretī tagad, kad naudas pietiek simttūkstoš pusdienām, bez tam vairs nav apetītes, viņu aicina pusdienās pa labi un pa kreisi. Kāpēc? Tas nav taisnīgi, nekādu īpašu nopelnu viņam tagad nav. Viņš nav pārvērties. Viss viņa darbs bija padarīts jau toreiz, tai pašā bada laikā, kad cienīja­mie Morzes sauca viņu par sliņķi un vieglprāti un vecāku ietekmētā Rūta mudināja kļūt par ierēdni kādā kantorī. Turklāt Morzes arī toreiz zināja par viņa darbu. Rūta rā­dīja viņiem katru manuskriptu, ko viņš deva viņai izlasīt. Viņi bija tos lasījuši. Un tagad šo sacerējumu dēļ viņa vārds parādījies visās avīzēs, un tāpēc, ka viņa vārds parādījies visās avīzēs, viņš kļuvis viņu namā vēlams viesis.

Viens ir pilnīgi'skaidrs: Morzēm nerūp nedz pats Mār­tiņš Idens, nedz viņa darbs. Arī tagad viņi šo Mārtiņu Idenu ielūdz nevis viņa paša vai viņa sacerējumu dēļ, bet slavas dēļ, ko viņš guvis, bet varbūt viņiem iedveš cieņu tas, ka viņam tagad ir iespaids un — kālab ne? — simt­tūkstoš dolāru bankā. Tā buržuāziskajā sabiedrībā pa­rasti vērtē cilvēku, un neprāts būtu gaidīt kaut ko citu. Taču Mārtiņš ir lepns. Viņam nav vajadzīgs šāds vērtē­jums. Viņš grib, lai novērtē viņu pašu vai viņa sacerēju­mus, kas būtībā ir viens un tas pats. Tieši tā viņu vērtē Lisija. Pat viņa darbiem Lisijas acīs nav sevišķas vērtī­bas. Vērtība ir tikai viņam pašam. Tā pret viņu izturējās skārdnieks Džimijs un visa viņa vecā kompānija. Viņi senāk ne reizi vien bija apliecinājuši savu nesavtīgo uz­ticību un apliecināja arī tagad svētdienas sarīkojumā Šel- moundparkā. Viņa darbiem te nebija nekādas nozīmes. Viņi mīlēja tikai viņu, Mārtiņu Idenu, kas ir savējais un puika uz goda, un bija gatavi viņa dēļ liet asinis.

Citādi ir ar Rūtu. Viņa iemīlēja Mārtiņu viņa paša dēļ — to nevar noliegt. Taču, lai cik stipri viņa bija Mārtiņam pieķērusies, buržuāziskajiem aizspriedumiem viņa, izrā­dās, bija pieķērusies vēl vairāk. Viņa neatzina Mārtiņa

daiļradi galvenokārt tāpēc, ka ar to nekā nevarēja nopel­nīt. No šā viedokļa Rūta bija vērtējusi viņa «Mīlestības sonetus». Arī Rūta bija skubinājusi Mārtiņu meklēt no­teiktu darbu. Tiesa, viņa gan runāja smalkāk — par «no­drošinātu stāvokli», bet tas nozīmēja to pašu, un Mārtiņš pats atzina par labāku ierasto apzīmējumu. Viņš bija lasījis Rūtai priekšā visus savus sacerējumus — poēmas, stāstus, rakstus, «Viki-Viki», «Saules kaunu», it visu. To­mēr Rūta bija viņam pastāvīgi un neatlaidīgi ieteikusi meklēt darbu, strādāt. Augstais dievs! It ka viņš nebutu strādājis, laupījis sev miegu, pārsprindzinājis speķus tikai tādēļ, lai kļūtu viņas cienīgs!

Tā šis niecīgais apstāklis ieguva arvien lielāku nozīmi. Mārtiņš jutās spirgts un vesels, ēda kārtīgi, gulēja, cik ilgi gribēja, tomēr šis niecīgais apstāklis vairs nedeva viņam miera. Darbs padarīts. Šī doma urbās smadzenēs. Sēdēdams pretī Bernardam Higinbotamam pie bagātīga svētdienas pusdienu galda, Mārtiņš tikko novaldījas, ne­iesaucies:

«Tas viss jau bija padarīts! Un tagad jūs mani aizgūt­nēm barojat, bet toreiz ļāvāt mirt badu, aizliedzāt nākt savā mājā, nosodījāt tikai tāpēc, ka es negāju strādāt. Bet visi mani darbi jau tad bija uzrakstīti! Tagad, kad es runāju, jūs nenolaižat no manis cieņas pilnu skatienu, tverat katru manu vārdu, lai ko es teiktu. Es saku jums, ka jūs visi esat nožēlojami sīkaļi un nelieši, taču jūs nevis apvainojaties, bet piekrītoši klanāt galvu, atzīdami, ka manos vārdos ir liela daļa patiesības. Kāpēc? Tāpēc, ka es tagad esmu slavens! Tāpēc, ka man ir daudz naudas! Nebūt ne tāpēc, ka esmu Mārtiņš Idens, puisis uz goda un ne jau galīgs muļķis. Ja es teiktu, ka mēness ir ripa no zaļā siera, jūs man tūlīt piekristu, katrā ziņā neiebilstu, tāpēc ka man naudas ir kaudžu kaudzēm. Bet darbs, par ko es saņēmu šo naudu, jau sen bija padarīts, tais dienās, kad jūs spļāvāt man sejā un mīdījāt mani kājām!»

Taču Mārtiņš to visu neizkliedza. Šī doma mokoši tir­dīja viņu, bet uz lūpām palika iecietīgs smaids. Tā kā Mārtiņš bija kluss, Bernards Higinbotams sāka risināt sarunu. Viņš, Bernards Higinbotams, saviem spēkiem ticis uz augšu un ar to lepojas. Neviens viņam nav palīdzējis, un viņš nevienam nekā nav parādā. Viņš ir apzinīgs un kārtīgs pilsonis, uztur lielu ģimeni. Un šis veikals plaukst un zeļ, tikai pateicoties viņa — Bernarda Higinbotama

mākai un cītībai. Viņš mīl savu veikalu tāpat, kā cits mīl savu sievu. Viņš kļuva ļoti atklāts pret Mārtiņu, sāka stāstīt, cik izmaksājusi veikala iekārta un cik pūļu zie­dots, lai viss būtu, kā nākas. Bez tam viņam esot nodomi, milzu nodomi. Šai kvartālā iedzīvotāju skaits arvien pie­augot. Veikals jau kļūstot par mazu. Būtu vairāk telpu, viņš varētu izdarīt dažus uzlabojumus un palielināt ienā­kumus. Un viņš to izdarīšot, lai maksā ko maksādams. Taču vispirms vajagot nopirkt gruntsgabalu tepat blakus un uzcelt vēl vienu divstāvu māju. Augšstāvu viņš izīrētu, bet apakšstāvu savienotu ar veikalu. Bernarda Higinbo- tama pārtikas preču veikals! Viņam pat acis iemirdzējās, runājot par jauno izkārtni, kas būs abu māju garumā.