Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Здесь есть возможность читать онлайн «Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīga, Год выпуска: 1964, Издательство: Liesma, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Dzīvoklis bez numura: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Dzīvoklis bez numura»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dzīvoklis bez numura
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis

Dzīvoklis bez numura — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Dzīvoklis bez numura», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Kad pēc trīsreizējas zvanīšanas grāmatu aģentūras durvis neatvērās, šturmbanfīrers čukstus lika tās atmū­ķēt. Pārmeklēja katru kaktu, bet Burtnieka kā nebija, tā nebija. «Izsprucis, nolādētais,» nodomāja Raup- Dīmenss, norīdams skaļu lāstu. «Tikai neļauties histē­rijai! Skaidru prātu! Ja viņš būtu izgājis no mājas, novērotāji to būtu redzējuši. Tātad viņš vēl tepat — pagrabā, bēniņos, varbūt kādā kaimiņu dzīvoklī. Labi, ka mēs nesacēlām troksni.»

Viņš pagriezās pret Ilesenu:

— Atvediet Leo!

Pēc brīža namā ienāca paresns omulīga izskata vī­rietis ar pakausī atbīdītu cietu platmali. Viņa garie svārki bija pašķīrušies, uz vēdera vizēja vecmodīga pulksteņ- ķēde. Tikpat omulīgs kā saimnieks izskatījās arī melnais vilku sugas suns, kas, luncinādams asti, apdomīgi soļoja blakus. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka tas ir Leo, gestapo izslavētais policijas suns.

Burtnieka dzīvoklī instruktors piesprādzēja sunim pie siksnas pavadu un stingri parāva to. Tā bija zīme sākt darbu.

Leo tūdaļ pārvērtās — ķermenis saspringa, ausis sa­cēlās, sabozās pat spalva. Apošņājis Burtniekam piede­rošo apģērba gabalu, suns vispirms ieskrēja dibenistabā, tad atgriezās kantorī un, sekodams pēdām, ar nekļūdīgu instinktu devās lejā pa kāpnēm …

«… Sarkanā Armija jau pie Rīgas vārtiem. Izšķirošā stunda tuvojas. Fašistiem ir sagatavots viss, lai pēc bēg­šanas mūsu pilsētā nepaliktu vesela neviena māja, uz kuras varētu uzvilkt brīvās Padomju Latvijas karogu. Rūpnīcas, iestādes, tilti sagatavoti uzspridzināšanai . . .»

Domu pavediens pārtrūka. Daugavietis pakodlja zī­muli, mēģināja turpināt, bet acis meklēja Nadeždu, kas, paslēpusies aiz aizkariem, novēroja ielu. Donats ar slotu rokā rosījās te pagalmā, te kāpņu telpā. Posteņi izlikti, piesardzības soli sperti. Tomēr ielenkuma stāvoklis, kaut tas pagaidām neattiecas tieši uz dzīvokli bez numura, nomāca Jāni. Varbūt tāpēc šoreiz tik gausi veicās ar rakstīšanu. Bet uzsaukumam, kam jāmobilizē rīdzinieki, vajadzēja, vēlākais, rīt būt gatavam. Laika atlicis maz, kuru katru stundu hitlerieši var sākt spridzināt svarīgā­kos objektus.

Ar piespiešanos Daugavietis turpināja strādāt. No vannas istabas atskanēja dobja klauvēšana. Viņš steidzīgi pabeidza teikumu, izrāva no bloknota aprakstīto lapu, iedeva to Ērikam un, it kā atvainojoties par skubu, teica:

— Šodien būs jārauj cauri triecientempā. Kad tiksi galā ar šo, pieklauvē … Tikko atnāks Skaidrīte, sūtīšu viņu palīgā …

Atgriezies istabā, Jānis jautājoši pavērās Nadeždā.

— Skaidrītes vēl arvien nav, — viņa norūpējusies teica, — cerams, ka nekas nebūs noticis . .. Vai vēl gaidīsim?

Daugavietis paskatījās pulkstenī:

— Nē, ilgāk gaidīt nevar. Sešos vakarā pie Burtnieka ieradīsies VEF strādnieks. Tas katrā ziņā jābrīdina. Nekā nevar darīt, būs jāiet Donatam. Es viņam tūlīt pateikšu.

Jānis atvēra ārdurvis, bet tālāk netika. Gandrīz apgā­žot viņu, starp kājām izskrēja liels, melns suns.

— Rokas augšā!

Kaut vārdi bija teikti čukstus, tie Jānim šķita kā pērkona grāviens. Atlika vienīgi paklausīt. Bīdot Dauga­vieti ar revolvera stobru sev pa priekšu, gestapieši iegāja dzīvoklī. No virtuves atskrēja Nadežda… Arī tai pavē­lēja paceltām rokām nostāties pie sienas.

— Pārmeklēt istabas! — nokomandēja Raup-Dīmenss.

Tūkstoš dažādu minējumu plosīja Daugavieša prātu

un palika bez atbildes. Vai šis iebrukums attiecas tikai uz viņu vai uz spiestuvi? Un viņš pat nav paguvis dot Ērikam trauksmes signālu! Tas ir nepiedodami. Varbūt vēl tagad var kaut kā izmanīties. Bet kā par spīti šturm- banfīrers ar savu muguru aizklāja taisni to vietu, kur zem tapetes slēpās signālpoga. Gestapietim pietiek sa­dzirdēt Ērika klauvēšanu, lai saprastu, ka aiz vannas istabas atrodas vēl kāda telpa. Tad tas nerimsies, kamēr nebūs atradis izskaidrojumu. Izjauks sienas, griestus, grīdu un galu galā uzies spiestuvi. To nedrīkst pielaist! Nedrīkst, nekādā ziņā nedrīkst! Paiet sekunde pēc se­kundes, varbūt Ēriks pašlaik saliek pēdējo burtu .. . Daugavietim jau šķita, ka viņš dzirdētu Ēriku rāpjamies pa šauro eju… Tūlīt atskanēs klauvēšana! Nē, labāk mirt nekā ļaut tipogrāfijai iekrist! Ar vienu lēcienu viņš atradās pie gestapieša un ietrieca to sienā, iedarbinot signālu.

Nedodot Raup-Dīmensam laiku atjēgties, Daugavietis izskrēja virtuvē, atvēra logu un izlēca pagalmā. Bet te viņa galvu ķēra spēcīgs trieciens, un viņš pakrita. Abi aģenti, kas apsargāja māju no ārpuses, aizlauza bēglim rokas aiz muguras un iestiepa atpakaļ dzīvoklī. Pēc tam viņu dauzīja, spārdīja ar kājām, sita ar revolvera spalu pa galvu. Bet nekādi sitieni nespēja izdzēst viņa sejā triumfējošo smīnu.

Dzīvoklis bez numura nosargāts.

40

Daugavieša uzbrukums bija tik negaidīts, ka suņa instruktors izlaida no rokām pavadu, lai nāktu palīgā Raup-Dīmensam. Atstāts bez uzraudzības, Leo tomēr turpināja meklēt. Reiz sadzinis pēdas, tas vairs nerimās.

Ēdamistabā suns apjukumā apstājās. Smaka it kā veda uz vannas istabu, bet līdzīga, tikai svaigāka, atpakaļ uz izeju. Sekodams tai, Leo izskrēja no dzīvokļa, uz- drāzās pa kāpnēm un, atbīdījis ar purnu durvis, iekļuva bēniņos — vārdu sakot, veica to pašu ceļu, ko Dauga­vietis, nesdams Burtnieka apavus.

Tur Raup-Dīmensa darbinieki uzgāja nepārprotamus pierādījumus — atvērtu lūku, zem tās apgāztu kasti un kurpes, kuras bēglis, acīm redzot, noāvis, lai labāk tu­rētos uz slidenā jumta. Arī namīpašnieks Baumanis lie­cināja, ka īsi pirms gestapo ierašanās Burtnieks nācis pēc bēniņu slēdzenes.

Nu visa Rīga un apkaime tika pārmeklēta, lai sa­dzītu izbēgušā komunista pēdas. Raup-Dīmenss bija cietis jaunu neveiksmi.

Lai slēptu savu izgāšanos, šturmbanfīres ziņoja priekš­niekam, ka dzīvoklī numurs viens apcietinātie students Dzintars Kalniņš un Jadviga Skorostina, bez noteiktas nodarbošanās, ir atbildīgi komunistiskās partijas dar­binieki. Pats viņš apzinājās, ka šis apgalvojums nebal­stās ne uz kādiem lietišķiem faktiem, ja neskaita Kalniņa uzbrukumu un bēgšanas mēģinājumu. Taču tas Raup- Dīmensu neuztrauca — pierādījumu nebija, tātad tie jārada. Un viņš caurām dienām un naktīm pratināja abus apcietinātos cerībā iepīt tos divkosīgu jautājumu tīklā. Kā Kalniņš, tā arī Skorostina spītēja visiem spai­diem un palika pie sava. Burtnieku nepazīstot, par poli­tiku neinteresējoties, Kalniņš savu izlēcienu izskaidroja ar pēkšņu prāta aptumšošanos, kas pēc kādreiz izciesta meningīta viņam uznākot samērā bieži.

Raup-Dīmenss nerimās. Pēc vecās gestapo metodes viņš centās noskaidrot apcietināto pagātni.

Saskaņā ar pases un pašas uzdotajām ziņām Skoros­tina pirms Rīgas dzīvojusi Rēzeknē. Šī pilsēta jau atradās boļševiku rokās, bet Raup-Dīmensam laimējās sameklēt turienes politpārvaldes kādreizējo priekšnieku, kas bija atbēdzis uz Rīgu. Arī tas nenieka nemācēja pateikt.

— Vai tiešām nekā, it nekā?! — neatlaidās šturm­banfīrers. — Aplūkojiet vēlreiz šo seju, tas atsvaidzinās jūsu atmiņu.

Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks pagrozīja pirk­stos gestapo fotogrāfā asi attīstīto uzņēmumu un izteik­smīgi paraustīja plecus.

— Varbūt šis vecais foto jums vairāk noderēs? — un Raup-Dīmenss pasniedza Skorostinas pasi. — Pa šiem gadiem āriene varēja pārmainīties …

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Dzīvoklis bez numura»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Dzīvoklis bez numura» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Anatols Imermanis
libcat.ru: книга без обложки
ANATOLS IMERMANIS
Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ
Anatols IMERMANIS
ANATOLS IMERMANIS - MORTONA PIRAMĪDA
ANATOLS IMERMANIS
Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA
Anatols Imermanis
Anatols Ādolfa d. Imermanis - PAVADONIS MET ĒNU
Anatols Ādolfa d. Imermanis
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
libcat.ru: книга без обложки
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
Harlan Coben - Bez Śladu
Harlan Coben
Arthur Schnitzler - Anatols Größenwahn
Arthur Schnitzler
Отзывы о книге «Dzīvoklis bez numura»

Обсуждение, отзывы о книге «Dzīvoklis bez numura» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x