Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Jā, man bija tas gods un prieks šad tad pārmīt ar kungu Baueru dažus vārdus. Ļoti inteliģents cilvēks, ar labu poētisku gaumi. Bet īsti pazīstami diemžēl ne­esam. Mēs tikāmies vienīgi pie kunga Burtnieka.

— Pie kāda Burtnieka?

— Pie mana drauga Burtnieka. Viņam pieder grā­matu aģentūra Vecrīgā.

— Vai Bauers bieži apmeklēja Burtnieku? — jautāja Raup-Dīmenss.

— Ļoti nožēloju, bet nemāku to pateikt. Cik varēju noprast, viņi ir labi paziņas. Nav jau nekāds brīnums, ka divi cilvēki ar tik lielu intelektu atrod kopēju valodu…

Šturmbanfīrers atkal pārtrauca Makuļeviča prāto­jumus …

— Kad jūs pēdējo reizi satikāt Baueru pie Burtnieka?

— Vakar vakarā. Kungs Bauers bija atnācis pēc grāmatām, un viņi abi iegāja blakus istabā, lai aprunātos. Pa to laiku es izlasīju «Volkischer Beobachter» pēdējo numuru. Ļoti spējīgs žurnālists kungs Gebelss, bet rakst­nieks no viņa nekad neiznāks …

— Vai Bauers saņēma savas grāmatas? — turpināja Raup-Dīmenss, kura aizdomas kļuva arvien noteiktākas.

— Deduktīvi spriežot, man jāsaka — jā. Viņš atstāja istabu ar piebāztu portfeli padusē.

Bieži nāca pie Burtnieka … Labi paziņas … piebāzts portfelis . . . Pēdējo reizi Bauers bijis tur tieši pirms pazušanas. Raup-Dīmenss jau sekoja noteiktam pavedie­nam … Skaidrs, Makuļevičs pateicis visu, ko zina … Bet viņš pateicis ļoti daudz — tiešas pēdas ved uz Burtnieka aģentūru! Lai jods mani sasper, ja šī aģentūra nav iz­kārtne komunistiskās literatūras izplatīšanas centram t Vienkārša loģika lika secināt, ka Bauera bēgšanu orga­nizējis šis Burtnieks …

— Makuļeviča kungs, esiet tik laipns un pastāstiet visu, ko zināt par Burtnieku.

Pratinātais ņēmās stāstīt gari un plaši. Tikko viņš ieminējās par kopējo kapličas apmeklējumu, šturmban­fīrers pielēca kājās:

— Tātad jūs sakāt, ka kapličas slēdzene toreiz labi nedarbojās un Burtnieks paņēma to līdzi, lai savestu kārtībā?! — un Raup-Dīmenss jau bija pie tālruņa. — Garāža? Divas mašīnas manā rīcībā! — Tad uzgrieza jaunu numuru. — Ranke, desmit vīru! Jā, Ozola ko­mandu arī! Uzdevums tūlīt braukt uz Pētera kapiem. — Un viņš atkal piegriezās Makuļevičam. — Jūs arī brauk­siet un parādīsiet, kur atrodas jūsu kapliča!

Bauers jau bija pieradis pie trūdu smakas un krēslas, kas valdīja kapličā. Lielās celtnes pazemes daļā atradās tik daudz nišu, ka pat Makuļeviča atnākšanas gadījumā nevajadzēja baidīties. Taču bieza, daudzos gados nogū- lusies putekļu kārta liecināja, ka tas nekad nenokāpj lejā. Tāpēc Burtnieks droši varēja izmantot šo savdabīgo slēptuvi. Turpat, kādā tukšā cinka zārkā, Bauers uzgāja partizāņiem domātos ieročus — divas patšautenes, pat­ronas, rokas granātas un dinamītu ar detonācijas auklām.

Drēgnā, aukstā un drūmā telpa Baueram neradīja priekšstatu par nāvi. Viņš domāja par dzīvi, par to dzīvi, kas kādreiz plauks no nacionālsociālistu jūga atbrīvotajā Vācijā. Rūdolfs iztēloja sev kādu skaistu, rāmu jūnija vakaru 1950. gadā. Beidzis dienas maiņu Borsiga fabrikā, kas vairs nepieder vienam kapitālistam, bet visai tautai, viņš Aleksandra laukumā satiekas ar Ingeborgu. Liepas zied, un arī Ingeborgas mati smaržo pēc liepu tējas, un viņi tagad ir vīrs un sieva. Viņi iet pa bijušo Kurfirsten- damu, ko tagad sauc Erasta Tēlmaņa vārdā, un apsēžas izdzert glāzi rislinga. Pie visiem galdiņiem tērzē brīvi un laimīgi cilvēki, un Ingeborga pieglaužas viņa plecam un saka: «Pastāsti, Ruclolf, vēlreiz, kā tu toreiz slēpies kap­ličā …»

Slēdzenes skrapstoņa durvīs aprāva Bauera domas. Makuļevičs! Ar dažiem lēcieniem Rūdolfs pārvarēja kāp­nes, kas veda pazemē, un iespiedās vistumšākajā nišā. Nebija nekāda iemesla uztraukties, tomēr būtu labi, ja šis dulburis pārāk ilgi neuzkavētos pie saviem senčiem. Bet tas nebija kapličas īpašnieks.

Daudzie soļi, nagloto zābaku metāliskā skaņa uz gludā klona, automātu žvadzoņa, komanda «Pārmeklēt apakšzemi!» izkliedēja visas šaubas. Gestapo! Ielenkts. Izmukt vairs nevar. Bet viņš vēl var izvēlēties starp nāvi kaujā un nāvi pie karātavām, vēl viņš ir brīvs cilvēks, vēl viņš spēj cīnīties… Viņam taču ir dinamīts!… Šai brīdī Bauers vēlējās tikai vienu: kaut gestapiešu būtu simts, kaut viņš varētu aizraut sev līdzi nāvē visus vācu tautas bendes. «Es negribu mirt, klusu ciešot. Desmit gadus esmu klusējis, jo man nebija drosmes runāt. Vēl ir laiks izpirkt savu vainu. Vācieši, vai jūs mani dzirdat? Tik daudz gribētos pateikt, un tik maz atlicis laika…»

Ieraudzījis lejā sērkociņa uzliesmojumu, Ozols izšāva. Tas bija šarfīrera pēdējais šāviens. Nākošajā mirklī, uzvirpuļojot novītušus vainagus un satricinot apsūnoju­šos pieminekļus, kapsētā nodārdēja sprādziens.

Rūdolfs Bauers bija teicis savu vārdu.

No murgu pilnā miega Makuļevičs pamodās ar tādu sajūtu, it kā viņš joprojām gulētu uz mitras zemes starp diviem kapu uzbērumiem, kur viņu bija notriecis eksplo­zijas gaisa vilnis. Nē, viņš neizģērbies gulēja savā gultā, tas nebija sprādziens, bet vējš, kas, ielauzies atvērtajā logā, apgāzis ķīniešu vāzi. No senatnīgā mākslas darba palikušas tikai zilas drumslas, kas itin labi iederējās viņa noskaņojumā. Istabā viss bija juku jukām, bronzas pulk­stenis ar alegoriskajām mūzu figūrām augšpēdus, grā­matas izsvaidītas uz grīdas, septiņpadsmitā gadsimta miniatūras norautas no sienām. Viss palicis tāpat, kā to atstājuši gestapieši. Pārnākot no kapsētas, Makuļevičam pietrūka spēka pat aizvērt logu. Viņš tikko spēja aizvilk­ties lklz gultai. Tad viss sagriezās, salīgojās, ausīs zva­nīja, uznāca vēmiens, bet labāk nekļuva. Tad miegs un murgi. Brīžiem iztrūcies, viņš nekā nesaprotošām acīm lūkojās apkārt un, nepazinis savu paša istabu, atkal iegrima ilgstošos murgos.

Tagad galīgā atmošanās, aukstais vējš un porcelāna drumslas. Citreiz Makuļevičs saplēstās vāzes dēļ izsa- mistu. Tā bija skaistākais priekšmets viņa senlaicīgo mākslas darbu kolekcijā. Tajos laikos, kad no tēva naudas vēl kaut kas bija palicis, viņš sev atrāva pēdējo kumosu, lai paplašinātu mantoto kolekciju. Šos neskai­tāmos bronzas un porcelāna pulksteņus, no kuriem ne­viens negāja, šīs terakotas un fajansa vāzes, kuru stingro formu neatdzīvināja puķes, šos nomelnējušā sudraba un zaļā kristālā kausus, kurus nemūžam nelietoja, viņš bija kopis un auklējis kā bērnus. Doma pārdot kādu XVIII gadsimta lukturi vai senu gleznu tam arvien likusies barbariska, noziedzīga.

Kāds nelga viņš bijis, veltīdams savu mīlestību šiem noputējušiem, nedzīviem priekšmetiem, rakstīdams ne­vienam nevajadzīgo sonetu vainagu par miroņu laimi tai laikā, kad blakus staigāja dzīvi cilvēki ar savu dvēseļu bagātību, ar savām neizmērojamām ciešanām un tikpat neizmērojamo lielumu. Kas ir viņa nožēlojamā iznīcības filozofija salīdzinājumā ar to pasaules uzskatu, kurš vajātajam Baueram pat nāvē ļāva triumfēt pār saviem vajātājiem?!

Sprādziens kapsētā bija izpostījis ne tikai Makuļeviča ģimenes kapliču, tas savandīja un apgāza arī visu viņa līdzšinējo domu pasauli. Brīdī, kad viņa lielākais lep­nums — izcilā arhitekta celtne pārvērtās gruvešos un putekļos, aprokot zem savām drupām desmit bendes un vienu varoni, Makuļēvičs saprata, ka Cilvēks ir nemir­stīgs. Velti fašisti, kurus ar savām absurdajām iznīcības filozofijām atbalsta tādi paši aklie kā viņš, mēģina to iznīdēt. Dzīvību nevar iznīcināt, tā ir vienīgā patiesā eksistences forma. Absolūtā nāve sagaida ikvienu, kas mēģina apturēt Cilvēka vareno gaitu.