Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Tagad visa viņa līdzšinējā dzīve sasista drumslās, un Makuļevičs nebija drošs, vai viņam pietiks spēka uzcelt jaunu. Bet kaut ko taču varēja, kaut ko taču vajadzēja darīt. Vajadzēja brīdināt Burtnieku. Neskatoties uz savu naivitāti, viņš beidzot saprata, ka Burtnieks paslēpis Baueru kapličā. Ak, kādēļ viņš nebija apjēdzis to jau pratināšanas laikā?! Viņš nekad nebūtu pastāstījis par slēdzeni. Tagad, protams, par vēlu nožēlot. Bet varbūt nebija par vēlu labot to, kas labojams. Baueru gestapieši iedzinuši nāvē, arī Burtnieka dzīvībai draud briesmas. Un tās novērst spēja viņš, Makuļevičs, kas zināja, ka izmeklētājs tur Burtnieku aizdomās.

Bet ja briesmoņi no Reimersa ielas uzzinās, ka viņš brīdinājis savu draugu? Viņš taču devis parakstu nekā neizpaust. Tad viņu sitīs, mocīs, raustīs pa cīpsliņai, nonāvēs ar brutālu varu. Bijušajam iznīcības sludinātā­jam tā gribējās dzīvot… Varbūt tomēr labāk neiet uz aģentūru?… Varbūt Burtnieks visu jau uzzinājis pats un viņš velti liek savu dzīvību uz spēles?…

Un kā strauss Makuļevičs atkal paslēpa savu galvu. Nekā neredzēt, nekā nezināt — tā bija labāk. Bet ban- gainā dzīve visu laiku klauvēja pie durvīm, pie loga, atgādināja sevi, pavēlēja darboties. Veselu dienu Maku­ļevičs cīnījās ar savu gļēvumu. Viņš vēl nebija drošs, vai aizies līdz Burtniekam pat tad, kad beidzot paņēma plat­mali un cimdus. Taču katram gadījumam uzticēja kai­miņienes gādībā savu melno runci, ko bija nokrustījis Plutona vārdā par godu miroņu valstības dievam.

Burtnieks bija vairāk nekā pārsteigts, kad Makuļevičs sāka sarunu bez parastajām ievada frāzēm. Viņa pār­steigums vēl pieauga, redzot, ka ciemiņš rūpīgi aizbultē durvis un čukstus apjautājas:

— Vai, izņemot mūs abus, dzīvoklī neviena nav?

Burtnieks noraidoši papurināja galvu.

— Un arī blakus istabā? — neatlaidās Makuļevičs.

— Nav. Ja gribat, lūdzu, pārliecinieties pats.

Tikai tagad Makuļevičs sniedza viņam roku:

— Cik labi, ka jūs vēl dzīvs. Es tā uztraucos par jums, cienījamais draugs …

— Bet kāpēc uztraukties, Makuļeviča kungs? Es vēl netaisos mirt…

Tā laikam bija pirmā reize dzīvē, kad Makuļevičs kādu pārtrauca:

— Atnācu, lai atklātu jums lielu noslēpumu, — viņš tā pazemināja balsi, ka Burtnieks tikko sadzirdēja vār­dus. — Jūsu dzīvībai draud lielas briesmas … Gestapo … Nejautājiet tālāk, vairāk es nekā nedrīkstu teikt.

It kā nekas nebūtu noticis, Visvaldis noņēma acenes un sāka tās tīrīt ar kabatas lakatiņu. Lūk, par ko izkū­ņojies šis šķietamais ideālists! Nejēdzīgā nāves filozofija bijusi maska, zem tās slēpjas hitleriešu aģents, kura veikals ir nevis abstraktā nāve, bet gan pilnīgi reālā. Tagad Makuļevičs grib viņu izprovocēt. Un kapliča? Tad jau iznāk, ka tur bijušas lamatas! Bauers varbūt jau noķerts… Vai tiešām viņš būtu kaut ko atklājis saviem spīdzinātājiem?… Nē, Baueram Burtnieks ticēja. Tāds nenodod biedrus.

— Kungs Burtniek, kāpēc jūs nekā nedarāt? — Ma­kuļevičs uztraucās arvien vairāk. — Jums pēc iespējas ātrāk jāsakravā ceļa somas-un jābēg uz ārzemēm!

Burtnieks piespieda sevi pasmaidīt:

— Godātais draugs, šodien taču nav pirmais aprīlis.

— Tas nav nekāds joks. Es jūs ļoti lūdzu piesargāties.

— Nu, ko jūs, ko jūs, Makuļeviča kungs! Es esmu privātuzņēmuma īpašnieks, kuram nav jābīstas no ge­stapo. Viņi cīnās pret komunistiem un labi dara.

— Un es domāju, ka jūs arī esat komunists, — vīlies teica Makuļēvičs.

— Kā jums varēja rasties tik aplama doma?

— Redziet, šturmbanfīrers Raup-Dīmenss teica, ka kungs Bauers esot komunists, — nesakarīgi sāka stāstīt Makuļevičs, — tas pats kungs, kas mani pratināja . . . Un tad, nekā nenojauzdams, es izstāstīju par slēdzeni… Un tad šis kungs ar varu iesēdināja mani mašīnā un aizveda uz Pētera kapiem … Un tad es biju par lieci­nieku, kā viņi ielenca kapliču… Un tad šis drausmīgais sprādziens… Es taču ar kungu Baueru vēl iepriekšējā vakarā sarunājos un nemaz nezināju, ka viņš ir tāds pats varonis, kādus aprakstījis Plutarhs … Vēl ilgi pēc tam es biju galīgi slims … Es zināju, ka jābrīdina jūs, bet man bija bail… Man vēl tagad ir bailes … Jūs taču nevienam neteiksiet, ka es atnācu pie jums … Lūdzu, lūdzu, brauciet projām! Es nekad nevarēšu sev piedot, ja ar jums kaut kas notiktu, dārgais kungs Burtniek.

Lai cik juceklīgi skanēja stāsts, Burtnieks saprata visu. Un, ko viņš gluži nesaprata, to varēja iedomāties. Makuļeviča balsī izpaudās tāds izmisums, tik patiesas bailes, kādas nevar notēlot. Vēl tagad viņš drebēja. Šī mazā cilvēciņa uzupurēšanās tā aizkustināja Burtnieku, ka uz mirkli pat aizmirsās Bauera nāve un pašam drau­došās briesmas. Pirmo reizi pazīšanās laikā viņš sniedza tam roku no visas sirds.

— Pateicos, Makuļevič. Jūs darāt labi, ka domājat par dzīvajiem . . . Bet par mani neuztraucieties, ejiet mierīgi mājās. Kad saņemšu Kerkoviusa dzejas, pazi­ņošu jums.

— Paldies, kungs Burtniek. Bet tās man tagad vairs nav vajadzīgas … Savu veco pasauli esmu pazaudējis uz visiem laikiem … Un jauno … nez vai man to vairs atrast.

Dodoties pie Daugavieša, Burtnieks šoreiz sevišķi piesargājās. Viņš uztraucās vairāk, nekā gribēja atzīties. Pat neviens mierinošs latīņu citāts neienāca prātā! Visu māju novēro. Tas nozīmē, ka apdraudēta tipogrāfija. Atvēris durvīs šauru spraugu, Burtnieks nogaidīja, kamēr Savstarpējās kredītbiedrības kasieris uzkāpa savā kan­torī. Tikai tad viņš devās lejā.

Jānis pašlaik apspriedās ar Nadeždu par tuvākajiem uzdevumiem. Brīvība ar padomju karavīru šauteņu lai- dēm jau klauvēja pie Rīgas vārtiem, vajadzēja pienācīgi sagaidīt to. Daudzās fabrikās pastāvēja apsardzes grupas. Dienā, kad fašisti atkāpsies, šo grupu strādnieki izvilks paslēptās šautenes un pasargās savus cehus no uzspri­dzināšanas. Tur, kur hitlerieši sākuši izvest rūpnīcu ierīces, tie jau tagad veic lielu darbu — mašīnas ierok zemē, bet uz Vāciju aizlaiž ar akmeņiem piekrautas kastes.

Kad Burtnieks īsumā atstāstīja savu sarunu ar Ma­kuļeviču, Daugavietis sadrūma:

— Žēl Bauera. Krietns biedrs… Nevaru saprast, kā­dēļ mēs paši neesam pamanījuši, ka māju novēro.

— Nav nekāds brīnums, — atbildēja Visvaldis un aizveda Jāni pie loga ielas pusē. — Arī es to tikai nupat ievēroju. Palūkojies, vai tu redzi ko aizdomīgu?

Jānis mazliet pavēra biezo aizkaru, kas pastāvīgi se­dza logu, neļaujot ziņkārīgiem ieskatīties dzīvoklī. Velti viņš meklēja aģentus, kurus parasti diezgan viegli varēja pazīt pēc laiskās gaitas, kad tie soļo turp un atpakaļ, izliekas kādu gaidām vai lasām izkārtnes. Tādu nebija. Arī uz stūra neviens nedežurēja. Bija tikai parastie gājēji, kas aizsteidzās garām un vairs neatgriezās. Pie nama ielas pretējā pusē sētnieks slaucīja ietvi.

— Tu taču nedomā sētnieku? — šaubīdamies no­stiepa Jānis.

— Tas pats. Paskaties, kā viņš slauka!

Tagad arī Daugavietis ievēroja, ka sētnieks jau labu laiku berž vienu un to pašu vietu un pie tam neskatās uz leju, bet Baumaņa mājas virzienā. Jā, Visvaldim taisnība.

— Kādi neprašas mēs esam bijuši! Vajadzēja pašiem saprast, kāpēc tur pēkšņi nomainījās sētnieki!

— Tas vēl nav viss, — teica Burtnieks. — Arī sētas pusē māju novēro. Nāc virtuvē, es tev parādīšu.