Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Šoreiz Jānim nācās vieglāk pazīt gestapo aģentu. Blakus nama pagalmā pie otrā stāva loga sēdēja cilvēks un lasīja avīzi. Brīžiem tas nožāvājās un ar interesi nolūkojās Baumaņa mājas sētā, kaut gan tur nebija nekā ko redzēt.

— Es pirmīt novēroju viņu gandrīz pusstundu, — paskaidroja Visvaldis. — Viņš pat lappusi nepāršķīra.

— Šoreiz gan šie nelieši smalki strādā, — teica Jānis, atgriezies istabā. — Var redzēt, ka viņi negrib palaist tevi garām. Droši vien ap māju glūn vēl citi špiki. Pa ielu tev ceļš atgriezts. Bet palikt te tu nedrīksti.

— Ko nu par mani… Esmu vairāk nobažījies par spiestuvi. Vai nevajadzētu labāk izbeigt darbu?

— Visprātīgāk tas jau būtu, bet to mēs nevaram atļauties. Mums pašlaik jāstrādā dienu un nakti. Izšķī­rējā posmā nedrīkst aprakt ieročus. Rīdzinieki jāaicina izvairīties no varmācīgās izsūtīšanas uz Vāciju, glābt savu pilsētu no izpostīšanas, neļaut fašistiem aizvest transporta līdzekļus, sabotēt okupācijas iestāžu rīkoju­mus, atvieglināt padomju karaspēka ienākšanu … Katru dienu vajadzīgi uzsaukumi. Nē, mums nav tiesību izbeigt darbu!… Ko tu par to domā, Nadja?

Cvetkovu Burtnieka paziņojums nepārsteidza. Pagrī­des apstākļos ar to vajadzēja rēķināties ik dienu. Taču nedrīkst pieļaut, ka dzīvokli bez numura atklātu, kā mēdz sacīt, tieši piecas minūtes pirms divpadsmitiem. Protams, nevarēja zināt, cik ilgs laiks paies, kamēr Rīgu atbrīvos, jo hitlerieši izmisīgi mēģinās noturēt pēdējo lielāko atbalsta punktu Baltijā. Tomēr Nadežda cieši ticēja, ka Oktobra svētkos Rīgas torņus jau rotās sarka­nie karogi.

— Tā tas ir, — piekrita viņa. — Bet tāpēc jo vairāk jālūko neiekrist. Mūsu pienākums palikt dzīviem un no­turēties postenī līdz pēdējam brīdim. Jāņem vērā, ka māju novēro un uzsaukumus tādēļ nevarēs iznest.

— Par to esmu jau padomājis, — atspēkoja Jānis. — Mums taču vēl ir rezerves ceļš — pazemes eja, kas ved uz drupām Daugavmalā. Tur gan grūti izlīst, bet nekā nevar darīt… Arī tev, Visvaldi, būs jāpazūd pa šo ceļu. Apmeties kādu laiku pie Šiliņa, tu jau zini, Čiekurkalnā… Bet tagad nedrīkst zaudēt laiku. Še, uz­velc manas vecās kurpes, tavas man nepieciešamas mazai kara viltībai.

Redzot Burtnieka izbrīnu, viņš paskaidroja:

— Tu pazudīsi, bet aģenti tevi nebūs redzējuši iznā­kam no mājas. Dabiski radīsies aizdomas, ka tu slēpies tepat kādā dzīvoklī. Lai novērstu vispārēju kratīšanu, jāinscenē bēgšana caur bēniņiem pa jumtu.

Atvadījies no Nadeždas, Burtnieks Jāņa pavadībā de­vās dzīvoklī bez numura. Tur viņš pirmo reizi satikās ar Ēriku, par kur tik daudz bija dzirdējis. Burtniekam bija tāds kā kauns aiziet projām un pamest biedrus, kurus varbūt nekad vairs neredzēs. Bet «dum spiro, spero» — kamēr elpoju, ceru! Varbūt kādreiz būs iespēja sēdēt kopā draudzīgā pulkā un noplēst atmiņu kalandāram lapu pēc lapas.

Cieši jo cieši Visvaldis paspieda abiem biedriem roku un. neveikli saliecies, ielīda šaurajā pazemes ejā.

Jānis uzkāpa dzīvoklī, Ēriks atkal pievērsās savam darbam. Nebija vaļas domāt par jauno, bīstamo stāvokli, jāsteidzas salikt uzsaukumu.

Pagrīdes tipogrāfijā turpināja strādāt.

Trešais rudens, ko Raup-Dīmenss pavadīja Rīgā. Oktobris. Zeltainas liepas buvāros, naktīs viegla salna, dienām rāma saulgoze, kas pārvērta kanāla brūno rāvu dzidrā stiklā. Un uz caurspīdīgā ūdens dzelteno, sarkano, mēļo lapu mozaīka, vēja nopūtas gaisā, blāva saule virs Bastejkalna. Visur varēja sajust rudeni, vītumu, bet rīdzinieku sejās caur bēdām spraucās pirmie nedrošie prieka asni.

Šīs cerības atspīdums, kas plaiksnījās gandrīz katra pretimnācēja vaibstos, saniknoja Raup-Dīmensu līdz ār­prātam. Rīga viņam nemaz vairs nelikās tīkama. Pēdējā laikā viss misējās. Sprādziens Pētera kapsētā, kur gāja bojā Ranke, Ozols un vēl astoņi vīri, bija atbalsojies līdz pašai Berlīnei. Turienes stulbeņi iedomājās, ka Bauers bijis iejaukts kādā atentātā pret Hitleru, un tādēļ nevarēja piedot šturmbanfīreram viņa neveiksmi. Tikai pateicoties tēva ietekmei un tam, ka Rīgā pašlaik katram gestapo darbiniekam nācās strādāt ar divkāršu slodzi, šturmbanfīreram izdevās izglābties no nosūtīšanas uz priekšējām pozicijām. Jā, Bauers velnišķīgā kārtā izslīdējis caur pirkstiem. Toties Raup-Dīmensa izmestajā tīklā ķepurojās Burtnieks. To apsargāja dienu un nakti, no pretējā nama ar tālskati vēroja aģentūras kantora telpas. Ikvienam Burtnieka apmeklētājam tūdaļ piekārās slepenais. Kuru katru dienu Raup-Dīmenss sagaidīja, ka pēdas novedīs uz tipogrāfiju un līdz ar to uz Rīgas pa­grīdes organizācijas centru. Šturmbanfīreram jau rādījās simtiem apcietināto, karātavas, vesela karātavu gatve no Brīvības pieminekļa līdz Vidzemes tirgum… Viņi, šie miroņi cilpā, būs vienīgie, kas sagaidīs boļševiku atgrie­šanos. Jau bija izstrādāts sīks plāns Rīgas iedzīvotāju piespiedu evakuācijai, kur ne tikai katram šucmanim un žandarmam, bet pat katram policijas sunim iedalīta sava loma. Nevienu cilvēku viņi neatstas boļševikiem, nevienu māju. Nepaliks ne akmens uz akmens, kā teikts bībelē.

Bet šie sapņi tikai īslaicīgi iežūžināja Raup-Dīmensu. Pēc mazākās klizmas viņš atkal zaudēja pašsavaldīšanos, un šarl'īreram Hesenam, kas tagad strādāja Rankes vietā, bija pamats raizēties par priekšnieka veselību. Pēkšņās pārejas no izmisīgām dusmām uz pārmērīgām cerībām izraisīja Raup-Dīmensā nedabisku enerģiju, tāpat kā elektrības pretējie poli nepārtrauktu strāvu. Nekad agrāk viņa padotie netika tā nodzīti, nekad agrāk viņa rīcība nebija tik viltīga un visu aptveroša. Tagad, kad atlicis maz laika, nedrīkstēja kļūdīties, katram triecienam jāķer mērķī.

Divas reizes dienā šturmbanfīrers lika Ilesenam ziņot par Burtnieka novērošanas rezultātiem. Šoreiz šarfīrers ieradās pirms noteiktā laika:

— Šlurmbanfīrera kungs, zvanīja, ka Burtnieka grā­matu aģentūru nupat apmeklējis kāds cilvēks. Pēc ārē­jām pazīmēm spiežot, tas bijis Makuļevičs. Iespējams, ka viņš nācis brīdināt Burtnieku … — un Ilesens katram gadījumam atkāpās līdz durvīm.

— Iespējams! Vai tad, izņemot mani, nevienam te smadzenes nedarbojas? Kādam velnam šie stulbeņi viņu ielaida iekšā! Uz ielas vajadzēja apcietināt, ja citādi nevarēja!

— Šturmbanfīrera kungs, atļaujiet aizrādīt. Jūs ka­tegoriski pavēlējāt neaiztikt nevienu Burtnieka apmek­lētāju, tikai izsekot viņu gaitas un ziņot jums. Mūsu ļaudis domāja …

— Vajag domāt ar galvu, nevis ar zināmu vietu! Tūlīt apcietināt Makuļeviču!

— Jau izdarīts, šturmbanfīrera kungs.

Raup-Dīmensa dusmu izvirdums šoreiz bija vairāk

iekšējs nekā ārējs, jo viņš apzinājās, ka pats zināmā mērā atbildīgs par šo nepiedodamo nevīžību. Langem taisnība! Kas reiz iekļuvis gestapo, vairs nedrīkst atstāt to dzīvs, kaut tas būtu simtkārt bez vainas. Tagad Ma­kuļevičs pats sev parakstījis nāves spriedumu. Nekas, vēl Burtnieks nav izbēdzis. Tas nevar izbēgt, jo gestapo aģenti pavadīs to līdz pat pasaules malai. Ņemot vērā jaunos apstākļus, Burtnieks nekavējoties jāapcietina un viņa aģentūrā jāierīko slazdi.

Pēc desmit minūtēm Raup-Dīmenss ar visiem viņa rīcībā esošajiem vīriem 2>iebrauca pie Grēcinieku ielas stūra. Lai pārsteigtu Burtnieku, civilā ģērbtie gestapieši pa vienam iegāja mājā un uzkāpa Savstarpējās kredīt­sabiedrības kantorī. Novērošanā norīkotajiem aģentiem bija dota pavēle aizturēt katru, kas mēģina atstāt namu.