Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Patiešām, uz krēsla gulēja viņas mētelis, veļa, Skaid­rītes dāvinātā zilā vilnas kleita. Joprojām iegrimusi iek­šējā sarunā ar Jāni, Nadežda, nekā nedomādama, pa­ņēma rokā pasniegto pildspalvu. Uzvilkusi pirmo švīku, viņa atjēdzās — kā kādreiz zem receptes viņa bija gra- sījusies parakstīties īstajā vārdā. Saprata, ka tieši to gestapietis gaidīja, un aši izlaboja pirmo burtu.

Raup-Dīmenss izrāva viņai papīru no rokas. Gesta- pieša vīlusies seja rādīja Cvetkovai, ka viņai bijusi tais­nība. Šturmbanfīrers strauji piecēlās.

— Siltas drēbītes?! — viņš ņirgājās. — Pagaidiet, drīz jums arī bez tām kļūs karsti … — Tad pavēlēja Ilesenam: — Aizvest uz blakus telpu! Kad pasaukšu vediet atkal iekšā!

Palicis viens, viņš apsēdās un uzmeta izklaidīgu ska­tienu parakstam. Smalki izdomātais gājiens nav devis cerētos rezultātus: Skorostina — tādiem pašiem mazliet stīviem burtiem kā apcietinātās pasē. Bet kas tad tas? Šturmbanfīrers paņēma palielināmo stiklu. Burts «S». Bet, lūk, zem tā cita švīka — nepārprotams «C». Tātad viņa sākumā gribējusi parakstīt īsto vārdu un tikai pēc tam apķērusies. C, C, C! Burts, kas varētu atklāt no­slēpumu, ja tikai tam sekotu iztrūkstošie… Kādi krievu uzvārdi sākās ar C? Caricina, Ciolkovska, Cvetkova… Cvetkova … Cvetkova, Cvetkova … Nez kādēļ šis vārds viņam neizgāja no prāta.

Nejūtot garšu, Raup-Dīmenss izpīpēja vienu cigareti, otru. Nepamanīja, ka pelni birst uz biksēm. Cvetkova, Cvetkova — šo vārdu viņš pavisam nesen kaut kur lasījis. Protams! Šturmbanfīrers noņēma iekšējā tālruņa klausuli:

— Šturmfirer Burkbard? Skorostinas dzīvoklī atras­tos materiālus nekavējoties pie manis!… Jā, jā, visus. Veicīgāk!

Pēc divām minūtēm kabinetā ienesa lielu grozu. Izgāzis saturu uz grīdas, Raup-Dīmenss drudžainiem pirkstiem aizsvieda mācību grāmatas, īres lēses, lekciju piezīmes, vecas receptes, logaritmu tabulas, romānus raibos vākos. Lūk, tas, ko viņš meklē. Maza, glīti iesieta grāmata. Uz zilās ādas zelta burtiem «Jevgeņijs Oņegins». Viņš atvēra vāku. Jā, viņš nebija maldījies! Slīpi pāri pirmajai lappusei rakstīts:

Nadeždai Viktorovnai Cvetkovai.

Kaut pats būšu tālu, šie vārdi jums sacīs, Ka mīlēju Jūsu dzintara acis!

Ņikita.

* Raup-Dīmenss vairāk nešaubījās. Skorostinas īstais vārds ir Cvetkova. Pietiek atcerēties viņas acu īpatnējo krāsu, lai zinātu, kam šī vārsma veltīta. Tagad viņš bija pietiekami apbruņots divkaujai ar Zani.

It kā nepamanījis, ka tas jau ievests, Raup-Dīmenss pavēlošā tonī uzrunāja šarfīreru:

— Hesen, vai jums ar pieciem vīriem pietiek, lai izvestu kratīšanu nelegālajā spiestuvē?

— Tiešām tā, šturmbanfīrera kungs.

— Labi, tad aiznesiet Cvetkovai mēteli. Lai saģērbjas! Viņa parādīs jums ieeju.

Jānim pamira sirds. Tātad gestapo jau zina, ka viņš saistīts ar slepeno spiestuvi… «Arī Nadjas īsto uzvārdu viņiem izdevies izdibināt,» nodomāja Daugavietis, aiz­mirstot šai mirklī, ka viņš vienīgais to zināja. Viss pā­rējais nieki, lēts triks.

Šturmbanfīrers izlikās, ka tikai tagad ievērojis ap­cietināto:

— Ak jūs arī esat klāt? Nu, labi, parunāsimies, Žani, — šo vārdu Raup-Dīmenss izrunāja tik nevērīgi, it kā no seniem laikiem būtu pieradis tā Daugavieti godināt. — Cigareti? Droši, droši, mums vairs nav ne­kāda iemesla jūs tirdīt. Cvetkova visu pastāstīja. Ņemot vērā viņas pilnīgo atzīšanos, Cvetkova būtu pelnījusi tikai koncentrācijas nometni. Bet nelaimīgā kārtā viņa stūrgalvīgi uzveļ visu vainu sev. Tikai jūsu spēkos glābt Cvetkovu no karātavām.

Jānis klusēja. Jau kopš bērnības dienām viņš bija radis nerunāt, iekams domās nebija skaidrības. Un viņa prāts joprojām nespēja aptvert visu. «Tās ir lamatas,» brīdināja pagrīdnieka instinkts. Bet kā izskaidrot to, ka gestapietim zināms itin viss, sākot ar viņa iesauku — Žanis, beidzot ar spiestuvi? Ticēt nekā nedrīkstēja, taču tikpat aplam būtu principa dēļ neticēt faktiem.

— Jūs laikam domājat, ka tās ir lamatas… Labi, es jūs tūlīt iepazīstināšu ar viņas liecību. — Un Raup- Dīmenss sāka lasīt iepriekš sagatavoto tekstu: — «Es, VK(b)P biedre Cvetkova Nadežda Viktorovna, atzīstos …»

Cvetkova Nadežda Viktorovna . . . Tālāk Jānis vairs nedzirdēja: visu aizēnoja drausmīgā patiesība, ko tas pirmīt uztraukumā bija piemirsis. Izņemot Daugavieti, Rīgā neviens nezināja Nadjas īsto uzvārdu. Nedz Elize Svempa, nedz Skaidrīte. Pat Burtnieks ne, pat Ēriks ne… Neviens, it neviens!

Nadja atzinusies — lūk, vienīgais iespējamais seci­nājums.

«Nadja, kā tu varēji tā rīkoties? Kādiem necilvēcis­kiem līdzekļiem viņi izrāvuši no tevis patiesību? Varbūt murgojot spīdzināšanas laikā?… Nē, nē! Pat murgos tu nedrīkstēji atklāt spiestuves atrašanās vietu!»

Nadežda nodevusi spiestuvi?! Nadežda parādīs gesta- piešiem slepeno ieeju?! «Tas taču nav tā, es pats mur­goju!» Trīs gadus Jānis pazina Cvetkovu, trīs pagrīdes darba gadus, kas nozīmē vairāk par veselu atsevišķa cilvēka mūžu. Viņš zināja katru Nadjas domu, katru viņas rakstura vilcienu. Tāds cilvēks pat nesamaņā ne­spēj kļūt par nodevēju, pat, kā to apgalvo gestapietis, lai glābtu kādu citu. šo nesatricināmo pārliecību nekas nespēja sadragāt.

Pirmo reizi visas pratināšanas laikā Jānis ierunājās:

— Atļaujiet man pašam izlasīt. Es ticu tikai savām acīm.

Aizmirsis savu smalko taktiku, šturmbanfīrers uzrau­sās kājās:

— Ko jūs iedrošināties, nolādētais komunisti Es jums saku, ka to rakstījusi Cvetkova, ar to pietiek!

Savās dusmās Raup-Dīmenss iekliedzās tik skaļi, ka blakus istabā sēdošā Nadja sadzirdēja. Un vienā mir­klī, — sargi pat atjēgties nepaguva, — viņa atradās pie durvīm un atrāva tās:

— Meli! Ne . . .

Vārds palika nepabeigts, jo tai pašā mirklī viens no esesiešiem aizžņaudza viņai rīkli.

Bet Jānim pietika. Izslējies visā augumā, viņš čuk­stēja:

— Nadja, Nadjeņka . . .

Un tad Raup-Dīmensa griezīgā balss:

— Vediet iekšā!… Piesiet viņus pie krēsliem! Spī­dzināt! Viņi runās!

Šturmbanfīrera Raup-Dīmensu vairs nevarēja pazīt. Violetu sejas krāsu, izvalbītām acīm viņš šai brīdī izska­tījās kā epileptiķis. Esesieši, kaut ne pirmo reizi redzēja šādas lēkmes, gaidīja kaut ko ārkārtēju. Bet Raup- Dīmenss laikus atjēdzās. Personīgā atriebības kāre ne­drīkstēja ietekmēt viņa rīcību. Jāuzzina, kur atrodas spiestuve, pēc tam varēs izrēķināties. Ar vienkāršu spīdzi­nāšanu nekā nepanāks — to rādīja abu komunistu sejas. Tie šķita tērpušies neiedragājamās izturības un klusē­šanas bruņās. Bet katram cilvēkam ir vāja vieta, savs Ahilesa papēdis. Jāprot tikai to atrast. Un Raup-Dīmenss pierādīja, ka ne velti viņam laba novērotāja slava. Žanis pirmīt čukstēja: «Nadjeņka.» Tas nozīmēja, ka viņš šo sievieti mīl. Un to, kas nekad nebūtu ienācis prātā miesniekam Rankem, izgudroja briesmonis ar Kembridžas augstskolas diplomu.

— Uzklausiet mani uzmanīgi, Zani. Man vajadzīga spiestuve. Jūsu klātbūtnē Cvetkovu spīdzinās tik ilgi, kamēr jūs pateiksiet, kur tā atrodas. Jums pašam ne­viens nepieskarsies, lai jums netraucētu noskatīties izrādi.

Naida zibens Jāņa acis rādīja šturmbanfīreram, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Ņirgādamies viņš turpināja:

— Viņa ir daiļa sieviete, vai ne? No jums atkarīgs, vai pēc dažām stundām no viņas skaistuma vēl būs kas saglabājies … Hesen, sagatavojiet instrumentus!