Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Rupjas rokas noplēsa Nadeždai apģērbu. Viņa sēdēja nekustīgi. Pat kad sarkani nokaitētais iesms pieskārās viņas baltajai ādai un istabu piepildīja dedzinātas mie­sas rūgtenā smaka, Nadežda nenolaida plakstus. Viņas acīs dega tāda pati liesma kā Daugavieša sapnī, tā likās sakām: «Nekas, Jāni, es izturēšu! Izturi arī tu!»

Bendes darīja savu darbu, un Jānim bija jānoskatās līdz galam, kā Nadeždas krūtis un sāpju saplosītā, mīļā seja pārklājās ar asiņainām čulgām. Viņš tai ne ar ko nevarēja palīdzēt. Viņš nedrīkstēja runāt. Un Jānis koda sev mēli, kamēr visa mute bija asiņu pilna. Arī Cvet­kova nerunāja. Tikai apspiesti vaidi izlauzās caur viņas krampjaini sakostajiem zobiem. Tad arī vaidi norima. Iestājās klusums.

Un visi, kas atradās asiņainajā gestapo telpā, skaidri sadzirdēja tālus lielgabalu dārdus.

Pārvešana no gestapo moku kambariem uz Centrāl­cietumu nozīmēja, ka Daugavietim tikai dažas dienas atlicis dzīvot. Pēc visa izciestā tas viņam šķita milzīgs atvieglojums. Ne jau tādēļ, ka viņš ilgotos nāves. Kā katram komunistam, viņam gribējās dzīvot, dzīvot kaut simt gadu, lai vēl daudz darītu tautas labā. Bet mirt tomēr vieglāk nekā bezspēcīgi noraudzīties, kā izdzim­teņi izkropļo mīļoto cilvēku, kā ar katru dienu Nadjas seja zaudē savu cilvēcisko izskatu. Un, jo vairāk rētu izķēmoja Nadjas vaibstus, jo stiprāk viņš mīlēja šo līdz nepazīšanai pārvērsto seju. Tikai tagad, dzīves vismel­nākajās stundās, viņš sev atzinās šai mīlā. Tā bija pagrīdnieka mīla, apslēpts gaišums, klusa dziesma, ko apslāpē lielā laikmeta duna.

Tagad visgrūtākie pārbaudījumu brīži garām. Gesta­pietis uzdevis bezizredzes cīņu. Nadeždu vairs nemoka. Viņi uzvarējuši.

Raksturīgo atkāpšanās atmosfēru manīja pat cie­tumā. Gaisā varēja sajust sasprindzinātas gaidas, kādas allaž vērojamas pirms lielām pārmaiņām. Cietumsargi bez vajadzības skraidīja no vienas kameras uz otru un bez iemesla piekāva katru, kas pagadījās ceļā. Viņi ner­vozēja. Bet apcietinātie cerēja. Un par spīti sitieniem un karceriem naktīs viss cietums dobji dunēja kā bunģas. Ieslodzītie saklauvējās, dalījās ziņām par Sarkanās Ar­mijas tuvošanos. Šīs ziņas bija izlauzušās pat cauri biezajiem mūriem un restotajiem logiem. Bija zināms, ka hitlerieši nodomājuši neatstāt dzīvu nevienu apcie­tināto patriotu, bet ļaudis tomēr ticēja, ka notiks brī­nums. Jo tur, kur karo padomju cilvēki, arī brīnumi iespējami.

Pēdējā nakts pirms nāvessoda izpildīšanas. Dauga­vietis nevarēja cerēt uz brīnumu. Šai naktī viņš domās gribēja atvadīties no visa, kas tuvs un dārgs. No zvaig­znēm, kas mirdzēja te un arī tur, Maskavā. No zemes, uz kuras tik skaisti dzīvot. No biedriem, ar kuriem viņu saistīja liela, vīrišķīga cīnītāju draudzība. No Nadeždas.

Labāk gan būtu, ja šo nakti varētu pavadīt vienatnē. Bet tieši šorīt kamerā ievests vēl viens nāvfnieks — Burtnieka paziņa Makuļevičs. Tas gulēja uz nāras un visu laiku klusi kunkstēja.

Daugavietis lieliem soļiem staigāja no aizsistā loga līdz durvīm, no durvīm līdz logam. Tad viņš apstājās. Vilkdams ar nagu pa režģa stieņiem, Jānis atcerējās savu iemīļoto dziesmu. To pašu, ko tik bieži bija dzie­dājis Nadeždai. To pašu, kurai katru reizi pats pie- gudroja jaunus vārdus aizmirsto vietā:

Varbūt pēc brīža saļims mūsu stāvi, Bet dzīvības ne tev, ne man nav žēl. Ir mūsu mīla stiprāka par nāvi, Un brīves zvaigzne mūsu sirdīs kvēl.

Pašam nemanot, Daugavietis sāka to paskaļi dun­got. Makuļevičs sakustējās uz savām cisām.

— Piedodiet, ka iztraucēju jūs, bet es tomēr nesa­protu, kā cilvēks tādā brīdī var dziedāt. Vai jūs nāves nemaz nebaidāties?

Daugavietis apsēdās viņam blakus:

— Nevajag baidīties. Nāve ir dzīves dabiskais no­slēgums.

— Bet es nevaru nebaidīties, — iebiedēta bērna balsī atzinās Makuļevičs. — Man ir tādas bailes . . . Iedomā­jieties, šodien es esmu dzīvs un mēs vēl sarunājamies, rīt mani apbērs ar smiltīm, es satrūdēšu, pārvērtīšos melnās zemes pikās un nekas no manis nepaliks pāri. Tas taču tik drausmīgi, pat domāt par to .. .

Daugavietis vairākas reizes pamāja ar galvu:

— Jā, es jūs saprotu. Grūti mirt cilvēkam, kuram nav ticības.

Uz nāvi notiesātais, kā glābiņu meklējot, ar saviem kaulainajiem, smailajiem pirkstiem satvēra Daugavieša roku:

— Jūs pareizi formulējat problēmu … Es visu laiku cenšos pārliecināt sevi, ka ir tāda viņpasaules dzīve . . . Bet, piedodiet, es vairs nespēju, nespēju tam ticēt… — Makuļevičs gandrīz raudāja.

— Tam es arī neticu, — mierinošā tonī atteica Jā­nis, — taču mēs, komunisti, ticam, ka absolūtas nāves nav. Katra cilvēka mūžs turpina dzīvot viņa darbos.

— Šo filozofiju dzirdu pirmo reizi. Pat ja es spētu to pieņemt, personīgi man tā mierinājumu nedotu. Jūs droši vien daudz ko esat padarījuši savā dzīvē, jūs esat komunists, kungs Kalniņ. Bet es, ko es esmu veicis? Nekas 110 manis nepaliks pāri, izņemot nevienam neva­jadzīgu sonetu vainagu . . .

— Jā, Makuļevič, par tādām lietām katram cilvē­kam jādomā agrāk, lai nāves brīdī dzīve nebūtu viens vienīgs nenolīdzināts parāds savai tautai, cilvēcei, nā­kotnei.

— Un jūs, kungs Kalniņ, vai jūs sagaidāt nāvi ar mierīgu sirdsapziņu?

— Sirdsapziņa — tas nav īstais vārds. Apzinos, ka esmu dzīvojis pareizu dzīvi. Tomēr daudz kas vēl palicis nepadarīts. Bet man ir mierinājums, ka biedri pabeigs to, ko es neesmu paguvis veikt līdz galam. Viņi uzbūvēs to celtni, kurai mēs esam likuši pamatu, viņi pieredzēs komunismu . . . Jums varbūt grūti to aptvert, bet es zinu, mēs jau atrodamies uz tā sliekšņa … Ja man rit nebūtu jāmirst, es pats vēl pārkāptu šo slieksni un ieraudzītu to, par ko cilvēki sapņojuši, kopš tie dzīvo virs zemes . . .

Klausoties - Daugavieša vārdus, Makuļevičs aizmirsa savas nāves bailes. Viņu iespaidoja tas, ka cilvēks, kam pat rītdienu nepieredzēt, spēja pirmsnāves stundā do­māt par tādu nākotni. To Makuļevičs nevarēja saprast. Kad Daugavietis apklusa, viņš bikli ievaicājās:

— Un, ja tas kādreiz arī piepildīsies, kāds man, kāds jums no tā labums? Mēs taču vairs nebūsim starp dzīvajiem . . .

— Mēs ne, bet būs citi, par kuru laimi mēs esam cī­nījušies. Viņi pieminēs savus kritušos. Tā būs mūsu alga. Mēs esam aculiecinieki lielam laikmetam, kurā ne tikai skaisti dzīvot, bet arī skaisti mirt.

Cietums, kas vēl pirms brīža bija klusas klauvēšanas pilns kā ķirmju grauzts milzu skapis, pamira. Visi klau­sījās, un pēkšņajā klusumā arī Daugavietis sadzirdēja rūkoņu. Padomju eskadriļa.

Makuļevičs izbijies nolēca no nāras un pieskrēja pie aizsistā loga, kaut caur to debesis nemaz nebija sare­dzamas.

— Sakiet, kungs Kalniņ, — viņš lūdzoši jautāja, — tas taču nevar būt, ka bumbas nomet uz cietumu! Tad jau mēs visi būsim beigti . . .

Daugavietis šoreiz neielaidās sarunā, viņš pat nepa­smaidīja par šo bezjēdzīgo izmisumu. Padomju bumb­vedēji varbūt lidos arī pāri cietuma korpusam, kurā sē­dēja Nadežda. Arī viņai propelleru troksnis liksies kā draugu sveiciens. Jā, bija laiks atvadīties no Nadjas. Gribējās viņai kā biedrenei pateikties par varonību. Un arī kā sievietei gribējās kaut ko sacīt pirms nāves. Var­būt rīt viņus kopā vedīs uz pakāršanu un radīsies iz­devība pārmīt dažus vārdus. Taču, bendēm klausoties, Jānis nespētu pateikt to, ko viņš pat no sevis slēpis visus šos gadus. Un, pazīstot cietumnieku paražas, Dau­gavietis sāka pārmeklēt visas spraugas sienā un grīdā cerībā atrast kādu paslēptu papīra strēmelīti.