Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

No drudžainas domāšanas Daugavietim pierē satūka vēnas. Kā to labāk izdarīt? Jāpaliek divatā ar šo šturm- banflreru, bet pie rakstāmmašīnas sēdēja jauns esesie- tis, gatavs protokolēt katru viņa vārdu. Raup-Dīmenss savukārt nenovērsa skatienu no Daugavieša, cenšoties izdibināt, vai viņa gājienam būs panākumi.

Viņš nezināja, ka šai brīdī padomju tanki-amfībijas, pārsteiguši hitleriešus no aizmugures, jau forsē Ķīš­ezeru, ka Rīgas telefona centrāle jau bija uzspridzināta un komandants nemaz vairs nevarēja piezvanīt uz ges­tapo. Kaujas troksnis kļuva arvien stiprāks. Kaut kur spēlēja katjušu baismās ērģeles, kaut kur, dobji eksplo­dējot, uzlidoja gaisā munīcijas noliktava, kaut kur tu­vumā atskanēja atsevišķi šāvieni. Vienīgi jaunais esesie- tis piegrieza tam vērību. Viņš nobālēja, bet neuzdroši­nājās izrādīt savas bailes priekšniekam.

— Tātad izšķirieties, — atkārtoja šturmbanfīrers.

Daugavietis kā izmisumā paslēpa seju plaukstās.

Caur pirkstiem viņš vēroja gestapieti, kas aptvēra ar labo roku uz galda nolikto revolveri, tad lēnām, it kā pārvarot savu iekšējo pretestību, teica:

— Te nav ko izšķirties . . . Jūs mani esat nostādījuši bezizejas stāvoklī . . . Esmu spiests pieņemt jūsu ulti­mātu … Es runāšu . . .

Šņācoša skaņa izrāvās no šturmbanfīrera mutes. Tā­pat kā pelnos pārvērtusies cigarete, kuru viņš tikai tagad nometa, tā liecināja, ka Raup-Dīmenss aizturētu elpu bija tvēris katru Daugavieša vārdu. Beidzot Žanis piespiests pie sienas! Kā blakts! Kas par lielisku uzvaru! Pēkšņi juzdamies desmit gadu jaunāks, Raup-Dīmenss pamāja esesietim:

— Verner, rakstiet līdzi!

Neatņemot plaukstu no sejas, Jānis teica:

— Jūs solījāties, ka tas paliks starp mums diviem…

— Pareizi. Verner, izejiet ārā!

Esesietis nevis izgāja, bet izskrēja. Raup-Dīmenss izlaida revolveri no pirkstiem un, izņēmis no krūšu ka­batas pildspalvu, sagatavojās rakstīšanai.

— Rakstiet… «Liepājas pagrīdes tipogrāfijās va­dītājs …»

— Tālāk! — nepacietīgi sauca šturmbanfīrers, nepa­ceļot galvu no papīra.

Bet Daugavietis tam jau bija ieķēries rīklē. Šai mirklī abu logu garie aizkari spēji pašķīrās. Gestapieši, kurus Raup-Dīmenss bija tur paslēpis katram gadīju­mam, izlēca un metās Daugavietim virsū.

Šturmbanfīrers vairākas reizes krampjaini ierāva gaisu, bet, nespēdams izelst nevienu vārdu, trakās dus­mās ar dūrēm dauzīja pa visām zvana pogām reizē.

Ārā varēja sadzirdēt skrejošu soļu dipoņu. Atvērta­jās durvīs parādījās vairāki vācu formās tērpti stāvi.

— Saņemt šo slepkavu! — sēca Raup-Dīmenss.

Taču automāti pavērsās pret viņu. Burtnieks paspēra

soli uz priekšu un skaidrā vācu valodā teica:

— Par to lūgtu nerūpēties. Slepkavas mums neiz- muks!

Apstulbušie esesieši palaida savu upuri vaļā, un Daugavietim vēl izdevās izraut Raup-Dīmensam revol­veri, ko tas jau bija vērsis pret sevi.

Viņi tagad stāvēja aci pret aci. Nu Daugavietis va­rētu atmaksāt par visām spīdzināšanām un mokām, par tūkstošiem cilvēku nāvi, par Nadjas, mīļotās Nadjas zaudējumu. Gandrīz katrs cilvēks būtu tā rīkojies, un neviens viņu nenosodītu. Bet Daugavietis izlaida no dzelžainajām spīlēm gestapieša bezspēkā nokārušos roku un novērsies neskanīgā balsī teica:

— Vediet projām! Lai tauta spriež tiesu!

Rīga, smaidot caur asarām, kaisīja saviem atbrīvo­tājiem zeltainas lapas. Tās aizķērās tramvaja vados, pielipa lielgabalu stobriem, un dažs karavīrs mitrām acīm atņēma šo dzimtās pilsētas sveicienu.

Atstājis biedrus sargājam Raup-Dīmensu, Daugavie­tis viens pats izgāja no gestapo ēkas. Visvaldi nekādi neizdevās uzmodināt — tik cieši viņu bija pievārējis miegs.

Pēc ieslodzījumā pavadītajām dienām Daugavietim ielas likās neparasti plašas. Daugavmalā vēl gaudoja šāviņi un dega nami, bet uz Krišjāņa Barona ielas un Raiņa bulvāra stūra jau stāvēja meitene sarkanarmietes tērpā un ar sarkanu karodziņu virzīja uzvarētāju kolo­nas tālāk uz rietumiem. Ar saviem garajiem, gaišajiem matiem tā no mugurpuses mazliet atgādināja Nadeždu. Uz ietvēm stāvēja cilvēki un nezināja, ko teikt aiz lai­mes. Pārāk pēkšņa bija pāreja no tumšās ēnas spilgtajā piesaulē. Šur tur uzvijās saglabāti karogi un kā uguns­kuri sprakstēja asajā oktobra vējā.

Pie sagrautā pasta stāvēja padrukns apakšpulkvedis un caur acenēm skatījās, kā kareivji velk telefona kabeli.

— Tiešais vads ar Maskavu, — paskaidroja sakaru dienesta seržants. — Varēsim iepriecināt Dzimteni ar jaunu uzvaru.

— Ko nu, Oļeg, Maskavā jau laikam raksta pa­vēli, — atteica otrais. — Varbūt mūs abus arī piemi­nēs . ..

Daugavietis paklupa pret resno stiepli un, mēģinā­dams saglabāt līdzsvaru, ieķērās apakšpulkveža piedurknē.

— Biedri Avot! — viņš pārsteigts iesaucās. — Tā nu gan ir tikšanās!

Avots ilgi pētīja seju, kuru nekādi nevarēja pazīt.

— Daugaviet! — viņš beidzot jautāja, joprojām šau­bīdamies. — Tu gan esi pārvērties . . .

— Gestapo, — īsi paskaidroja Jānis un atcerējās, ka jau divas nedēļas nav smēķējis. — Vai tev nav kāds papiross?

Avots ar skubu izvilka «Belamora» paciņu. Ienāca prātā Centrālcietums. Toreiz biedri smēķēja no salauz­tām pīpēm izgrabināto nikotīnu, ko sajauca ar matraču salmiem.

— Vai ilgi? — viņš tikai vaicāja.

— Kā to ņem — četrpadsmit dienas, varbūt arī četrpadsmit gadi . . . Vēl stunda, un jūs mani vairs ne­būtu atraduši. Bet Nadeždu paguva nobendēt, — un balss viegli ietrīcējās: — Ak jā, tu jau nemaz nepazini viņu …

Garām pabrauca motorizēta pretgaisa aizsardzības baterija. Starmetēju apaļajās acīs spoguļojās debesis, kāds bērns sauca mātei: «Re, kur liela bļoda! Vai ar to arī šauj?»

— Avot, ja tu zinātu, kāds prieks par tevi, par Rīgu!… Pirmajā kara dienā mēs bijām kopā un pir­majā Rīgas atbrīvošanas dienā atkal… Ja ir mazdrus­ciņ vaļas, nāc līdzi. Es steidzos uz mājām, gribas ātrāk redzēt, vai biedri sveiki un veseli! . . .

— Iesim! Bet stāsti taču! . ..

Grēcinieku ielā viņiem ceļu aizsprostoja sapieris. Rokā tas turēja mīnu meklēšanas rīku, kura metāliskās ūsas jocīgi spurojās.

— Biedri apakšpulkvedi, tālāk bīstami iet. Vācietis ber no otrā krasta.

Avots atmeta ar roku — nav jau pirmā reize, — bet Daugavietis nemaz neklausījās. Jo tuvāk nāca mājas, jo lielāks kļuva nemiers par Ēriku, par Skaidrīti, par veco Donatu, par Elizi. Vai būs vēl dzīvi?

Caur melnajiem dūmiem, kas vēlās no Daugavmalas, Jānis saredzēja, ka Baumaņa nams stāv, kā stāvējis. Ieejot abi izdzirdēja otrā stāvā vecā Donata sirdīgo rū­koņu. Pēc brīža viņš kā jauneklis noskrēja pa kāpnēm:

— Ak tad aizlaidusies gan šī nolādētā vācu . . .

Donats norija pēdējo vārdu. Aiz pārsteiguma viņam

slota izkrita no rokām un noripoja pie Daugavieša kājām.

— Nu saki viens .. . Tas taču Žanis! — un, nemaz nesasveicinājies, viņš garām Daugavietim iedrāzās savā dzīvoklī:

— Ērik, Skaidrīt! Elli, ko tu guli?! Celies! Žanis dzīvs!

Viņi sēdēja ap galdu, pie kura Jānis tik bieži bija sēdējis kopā ar Nadeždu. Pie sienas vēl karājās viņas blūzīte, uz kumodes mētājās matu spraudītes, un tikai tagad Daugavietis īsti saprata, ko nozīmē uz visiem lai­kiem pazaudēt cīņas biedru un mīļotu sievieti. Viņš novērsa seju, lai noslēptu acīs sakāpušo valgmi, un pa­svītroti mundri teica: