Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Nākošajā rītā gestapo izmeklētājam Reingoldam ziņoja, ka apcietinātais Veiss naktī savā kamerā pakā­ries. Tas, protams, viņu maz vairs interesēja. Viņam bija jauns objekts — jefreitors Rūdolfs Bauers ar agrāko dzīves vietu Berlīnē, Ilohencolernu ielā 49, tagad kara šoferis Rīgas komandantūrā. Izmeklētājs iedarbināja vi­sas gestapo rīcībā esošās sviras, lai uzzinātu kaut ko par šā cilvēka pagātni, un jau pēc dažām dienām viņa priekšā gulēja prāva kaudze ziņojumu, no kuriem izrie­tēja, ka Bauers kādreiz ņēmis dalību komunistiskajā kustībā.

«Cīņas Daugavas krastā turpinās ar neatslābstošu intensitāti. Boļševiki met kaujā arvien jaunas materiālu un cilvēku rezerves. Nodarījis ienaidniekam iznīcinošus zaudējumus, mūsu karaspēks pēc veiksmīga taktiska manevra atraisījās no pretinieka un ieņēma iepriekš sa­gatavotas pozicijas . . . Francijā mūsu spēki pārgājuši pretuzbrukumā un padzinuši ienaidnieku no 73 apdzī­votām vietām .. . 26. amerikāņu motorizētā divīzija ga­līgi iznīcināta …»

Pēkšņā dusmu uzplūdumā Raup-Dīmenss saburzīja avīzi un ar niknu lāstu iemeta papīrkurvī. «Veiksmīgs taktisks manevrs,» viņš mēdījās, «iepriekš sagatavotas pozicijas …» Vai tad tiešām šie skribenti nevar izgud­rot ko jaunu? Un tad vēl kā izsmiekls šīs septiņdesmit trīs apdzīvotās vietas Francijā . . . Daudz gudrāk būtu mest visus spēkus pret boļševikiem un salīgt mieru ar Rietumiem. Šodien ir sešpadsmitais septembris. Cik ilgi vēl izdosies noturēt Rīgu?… Raup-Dīmenss šaubījās, vai viņš jaunā gadā atradīsies tepat. Bet šie atlikušie mēneši jāizmanto papilnam — jāstrādā, jāstrādā tā, lai rīdziniekiem pārietu viss prieks par Sarkanās Armijas tuvošanos.

Iezvanījās tālrunis. Vairākas reizes pateicis: «Klau­sos,» — viņš nolika klausuli. «Diez ko tam Langem ievajadzējās?» nodomāja Raup-Dīmenss, sapogājot frenci ar jaunajām šturmbanfīrera zīmotnēm.

Lange pasniedza viņam garu telegramu no Berlīnes.

— Ņemiet šo lietu savās rokās, Raup-Dīmens … Kā jums šķiet, varbūt drošības pēc apcietināt visus Rīgā dienējošos Rudolfus Bauerus?

Šturmbanfīrers uzmanīgi pārlasīja gestapo centrāles direktīvu.

— Manuprāt, tas ir lieki. Te taču skaidri teikts, ka visi dati sīki pārbaudīti… Dzīves vieta Berlīnē, Hohen- colernu ielā 49 . . . Līdz mobilizācijai strādājis Borsiga rūpnīcā .. . Tālāk … Dienesta gaitas — vispirms 125. jē- geru pulka štābā, tad komandēts ģenerāļa Hartmuta rīcībā … — Raup-Dīmensam pēkšņi radās kāda doma.

— Jūs varbūt atceraties Hartmuta traģisko likteni… Bauers bija ģenerāļa šoferis un kā vienīgais atgriezās no brauciena. Es nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka viņa bēgšana inscenēta. Ja Bauers patiešām jau ilgāku laiku saistīts ar pagrīdi, mēs caur viņu varam nākt uz svarīgām pēdām. Es lieku priekšā pagaidām aprobežo­ties ar novērošanu.

— Labi, Raup-Dīmens, rīkojieties pēc saviem ieska­tiem.

Šturmbanfīrers ar gandarījumu atstāja Langes kabi­netu. Ja viņa aizdomas apstiprināsies, no tā var iznākt lieliska prāva. Te beidzot bija izdevība pierādīt savu pārākumu pār kurpniekdēlu Vegezaku, kuru pēc Sudmaļa grupas likvidēšanas uzskatīja par visspējīgāko izmeklētāju.

Šai vakarā šturmbanfīrers pēc ilga laika atkal bija labā omā. Toties Marlēna pēc koncertbrauciena uz fronti izturējās untumaināk nekā jebkad. Viņa tūdaļ uzmācās Haraldam ar savām žēlabām:

— Ko lai daru? Rīt nevarēšu izdziedāt nevienu noti. Pat lāgā parunāt vairs nevaru. Pēc šā riebīgā brauciena man balss galīgi aizkritusi.

— Nevajag braukt ar muti, bet ar mašīnu. Tad ar balsi nekas nenotiks, — zobojās Haralds, kas šo mūžīgo pinkšķēšanu nevarēja ciest.

— Es taču braucu ar mašīnu, bet kratīja tā, ka gan­drīz vai plombas lēca no zobiem ārā. Labi vismaz, ka fronte tik tuvu un ilgi nebija jābrauc.

Haralds uzlēca kājās:

— Tu latviešu maita, tu arī priecājies par to, ka boļševiki jau tuvu! — viņš tā kliedza, ka visa māja no­skanēja. — Nu tad zini, viņi tevi pakārs, par to es parū­pēšos!

Marlēna sāka trīcēt:

— Bet, Harald, kāpēc tu runā par tik drausmīgām lietām? Tu taču neatstāsi mani te, mīlulīt, tu ņemsi mani līdz uz Vāciju . . .

— To mēs vēl redzēsim!

Kāds piezvanīja. Viņš uz sliekšņa ieraudzīja Ranki. Marlēna steigšus ietinās savos rīta svārkos. Šarfīrers sa­sita papēžus.

— Piedodiet, ka traucēju, šturmbanfīrera kungs, — viņš nobēra, ar vienu aci glūnēdams uz smalkās šifona zeķēs tērptajām Marlēnas kājām. — Jūs paši pavēlējāt paziņot, ja kratīšana dos kādus rezultātus.

— Labi, Ranke, tūlīt nākšu.

Savā kabinetā šturmbanfīrers ilgi un uzmanīgi caur palielināmo stiklu pētīja brūno ietinamo papīru, ko šar­fīrers, slepeni pārmeklēdams garāžu, bija atradis Bau­era mašīnā. «Ranke nemaz nav tāds aitasgalva,» viņš nomurmināja, «cits nebūtu turējis par vajadzīgu atstiept šo papīru.» Tas bija vienkāršs brūns ietinamais papīrs, kādu uzņēmumos parasti lieto paku iesaiņošanai. Bet Raup-Dīmensam tas teica ļoti daudz. Uz tā vietvietām varēja redzēt burtu pēdas. Tādas mēdz atstāt svaiga avīze, ja pie tās cieši piespiež citu papīru. Šoreiz tipo­grāfiskās krāsas melnumi nebija radušies no laikraksta. Spriežot pēc locījuma krokām, tas saturējis daudz raa- zāka formāta iespieddarbu. Šturmbanfīrers nešaubījās, ka Bauers tajā iesaiņojis uzsaukumus. Lūk, galīgais pie­rādījums — pašā apakšā varēja skaidri saskatīt burtus «C . . . nt . . . Ko . . .». Centrālā Komiteja! Neko citu tas nevarēja nozīmēt.

Šturmbanfīrera prāts darbojās ar pilnu jaudu. Viņš atšķetināja sarežģītus pavedienus un pēc tam atkal sa­vērpa tos. Bez šaubām, tas bijis Bauers, kas ievilinājis Ilartmutu iepriekš sagatavotās lamatās un izdevis to partizāņiem. Pēc tam. izmantojot priekšniecības lētti­cību, Bauers turpina savu noziedzīgo darbību. Kāds trumpis komunistu rokās — vācu komandantūras šo­feris boļševiku proklamāciju izvadātājs! Bet tagad šturmbanfīrers varēja sist šo trumpi ar vēl spēcīgāku kārti. Pagaidi, putniņ, tu vēl pašūposies pie karātavām, bet vispirms tu man palīdzēsi atklāt visas kārtis . . .

Raup-Dīmenss izņēma no atvilktnes vienu no tiem uzsaukumiem, kurus bija krājis jau trīs gadus, un sa­līdzināja ar ietinamajā papīrā nospiestajiem burtiem. Saskanēja. Salikums un formāts tas pats. Tātad arī Bauera skrejlapas nāca no tās slepenās tipogrāfijās, kuru, pēc aģentūras ziņām, vadīja Žanis. Jo labāk! Ta­gad tikai nedrīkst pārsteigties. Katrs sīkums rūpīgi jāapsver. Tīkls jāizmet ar tādu aprēķinu, lai tanī ieskrietu ne tikai Bauers, bet arī Žanis un visi spiestu­ves darbinieki.

Vispirms Raup-Dīmenss lika ataicināt slepeno aģentu Nr. 16.

Paplaukšķinājis aktu vāku ar uzrakstu «Žanis», viņš pacilāti paziņoja:

— Nu, Ķīsi, beidzot mums radusies izdevība novest līdz galam šo sasodīto lietu. Izspiediet no sevis visu, ko varat. Es parūpēšos, lai mūsu grāmatvedība nenocenotu Žaņa galvu par zemu.

Ķīsis nebija sevišķi sajūsmināts par jauno uzde­vumu. Jo tuvāk nāca Sarkanā Armija, jo mazāka kļuva viņa cītība. Naktīs spokojās visādas šausmas, miegā viņš kliedza un vaimanāja, un Melsiņa — tagad viņa likumīgā laulene — bija spiesta gulēt citā istabā. Bet, no otras puses, atalgojums vilināja. Un Ķīsis piekrita — ar ciešu nodomu, ka tas būs viņa pēdējais riskantais darbs. Bet pēc tam saraust visu, kas nopelnīts šajos tri­jos gados, un projām — uz Vāciju, uz Zviedriju, kaut vai pie liotentotiem — uz turieni, kur viņu nesniegs boļševiku atmaksa.