Starp šīm divām sirdīm vārdi bija lieki: karalienei nebija vajadzības modināt Andrē saprašanu; Andrē nevienu mirkli nešaubījās par karalienes dvēseles dižumu.
Ikviena cita iedomātos, ka Marija Antuanete viņai piedāvā kādu bāgātu mantojumu vai zemes īpašumu, vai rakstu par kādu amatu galmā.
Andrē uzminēja, ka papīrs saturēja kaut ko citu. Nepakustēdamās no vietas viņa to paņēma un sāka lasīt.
Karalienes rokas nespēkā atkrita. Viņas acis lēnām pievērsās Andrē. Tā lasīja:
„Andrč, Jūs izglābāt mani. Mans gods pieder Jums, mana dzīvība pieder Jums. Tā goda vārdā, kas Jums maksā tik dārgi, zvēru, ka varat saukt mani par savu māsu. Pamēģiniet, un Jūs redzēsit, ka nenosarkšu.
Es nododu šo vēstuli Jūsu rokās; tā ir manas pateicības ķīla; tas ir mantojums no manis.
Jums ir cēlākā sirds starp visām sirdīm; tā pieņems dāvanu, ko es Jums piesolu.
'Lotringas-Austrijas Marija Antuancte."
Andrē savukārt paskatījās karalienē. Andrē redzēja tās asaru miklās acis, nolaisto galvu, atbildi gaidošu.
Lēnām viņa pārgāja pāri istabai, gandrīz vai izdzisušajā uguni sadedzināja karalienes vēstuli, un, dziļi palocīdamās, neizteikuši neviena balsiena, izgāja no kabineta.
Marija Antuanete paspēra soli, lai viņu aizturētu, vai lai sekotu viņai, bet nelokāmā grāfiene, atstādama durvis vaļā, aizgāja uzmeklēt brāli blakus salonā.
Filips pasauca Šarnī, paņēma viņa roku un ielika Andrē rokā, kamēr uz kabineta sliekšņa, aiz priekškariem, kurus viņa atbīdīja, karaliene noskatījās sāpīgajā ainā.
Šarnī aizgāja kā nāves līgavainis, ko aizved viņa rēgainā līgava; viņš aizgāja atskatīdamies uz bālo Marijas Antuanctes seju. Karaliene nolūkojās, kā viņš lēnām pazuda uz visiem laikiem.
Tā vismaz domāja viņa.
Pie pils vārtiem gaidīja divas ceļojuma karietes. Andrē iekāpa pirmajā. Un Šarnī gatavojās viņai sekot.
— Kungs, — teica jaunā grāfiene, — jūs brauksit, man liekas, uz Pikardiju.
— Jā, kundze, — atbildēja Šarnī.
— Un cs aizbraucu turp, kur nomira mana māte, grāfa kungs. Ardievu!
Neatbildēdams Šarnī palocījās. Zirgi aizveda Andrē vienu pašu.
— Vai jūs palikāt, lai paziņotu, ka esat mans ienaidnieks? — Olivjē jautāja Filipam.
— Nē, grāfa kungs, — tas atbildēja, — jūs neesat mans ienaidnieks, jo esat mans svainis.
Olivjē pastiepa viņam roku, iekāpa otrajā karietē un aizbrauca.
Palicis viens, kādu brīdi Filips žņaudzīja rokas izmisuma sāpēs un apslāpētā balsī tcica:
— Ak, Dievs, vai tiem, kas pilda savu pienākumu virs zemes, tu dosi kaut drusciņ prieka debesīs? Prieks, — viņš noskumis tcica, paskatīdamies pēdējo reizi uz pili, — cs runāju par prieku!.. Kāpēc!.. Vienīgi tiem jācer uz otro dzīvi, kas tur sastaps sirdis, kuras viņus mīl. Neviens mani tc nemīlēja; man pat domas par nāvi nesagādā mierinājumu.
Tad viņš uzmeta debesīm skatienu bez rūgtuma, maigu kristīga cilvēka pārmetumu, kam ticība šķobās, un pazuda tāpat kā Andrē un Šarnī negaisa viesulī, kas iznīcināja troni, sadragādams tik daudz cilvēku godu un mīlu.
Priekšvārds 3 Prologs
I Vccais aristokrāts un viņa 111āj zinis 7
II Laperūzs 14
Pirmā grāmata
I Divas svešinieces 41
II Kāds dzīvoklis 47
III Žanna Lamota Valuā 53
IV Bcls 62 V Versaļas ceļš 67
VI Pavēle ' 75
VII Karalienes alkovs 86 VIII Karalienes mazā audience 96
IX Šveiciešu dīķi 105
X Kārdinātā js 111
XI Sifrēns 116
XII Monsieur Šarnī 123
XIII Karalienes simts luidoru 128
XIV Meistars Fengrē 132 XV Kardināls Roāns 138
XVI Mesmērs un Scnmartīns 150
XVII Amfora 156
XVIII Olīvas jaunkundze 165 XIX Monsicur Bosīrs 171
XX Zelts 175
XXI Dārza māj i ņa 179 XXII Opera 190
XXIII Balle Operā 192
XXIV Safo 208 XXV Monsieur Bosīra akadēmija 213
XXVI Sūtnis 222
XXVII Bēmcrs un Bosāndžs 226
XXVIII Sūtniecībā 230
XXIX Pirkums 235
XXX Avīžnieka māja 240
XXXI Kā divi draugi top ienaidnieki 249
XXXII Sentžila ielā 255
XXXIII Tavernī seniors 264
XXXIV Provansas grafs kā dzejnieks
XXXV Princese Lambāla
XXXVI Pie karalienes
XXXVII Alibi
XXXVIII Monsicur Krons
Otrā grāmata
I Kārdinātā ja 307
II Divas godkārības, kuras grib izlikties
par divām mīļām 311
III Kur zem maskām parādās sejas 316
IV Kur monsieur Di ko r no galīgi nekā
nesaprot, kas notiek 325
V Sapņi un realitāte 331
VI Kur Olīvas jaunkundze sāk prasīt, ko ar
viņu grib darīt 335
VII Pamestais nams 338
VIII Žanna protežētāja 343
IX Žanna protežē 347
X Karalienes kabatasportfelis 354
XI Kur atkal mēs satopam doktoru Luī 358
XII Aegri somnia 362
XIII Tiek parādīts, ka uzšķērst sirdi ir
daudz grūtāk nekā pārgriezt vēnu 367
XIV Murgi 373 XV Izveseļošanās 378
XVI Divas asiņojošas sirdis 383
XVII Finanču ministrs 388
XVIII Atgūtās ilūzijas. Pazaudētais noslēpums 392
XIX Parādnieks un kreditors 398
XX Ģimenes rēķini 402
XXI Marija Antuanete - karaliene,
Žanna Lamota - sieviete 405
XXII Bēmera kvīts un karalienes vēstule 411
XXIII Ieslodzītā 416
XXIV Novērot ava 422 XXV Divas kaimiņienes 427
XXVI Satikšanās ' 432
XXVII Karalienes roka 437
XXVIII Sieviete un karaliene 441
XXIX Sieviete un dēmons 446
XXX Nakts 452
269 275 281 291 299
m
XXXI Atvadas 457
XXXII Kardināla greizsirdība 461
XXXIII Bēgšana 470
XXXIV Vēstule un kvīts 475 XXXV Karalis es nevaru būt, par princi - nevēlos,
es esmu Roāns 479
XXXVI Cīņa ar rapieriem un diplomātija 484
Muižnieks, kardināls un karaliene 489
Izskaidrošanās 493 XXXIX Apcietināšana 498
XL Protokoli 503
XLI Pēdējais apvainojums 507
XLII Precību piedāvā jums 511
XLIII Sentdcnī abatija 515
XLIV Nedzīvā sirds 518
XLV Kāpēc barons Tavcrnī sāka uzbaroties? 523
XLVI Tēvs un līgava 527
XLVII Pēc pūķa - odze 531
XLVIII Monsieur Bosīru, kurš cerēja nomedīt zaķi,
pašu noķer monsieur Krona aģenti 536
XLIX Balodīši tiek ielikti būrī 541
L Karalienes bibliotēka 545
LI Policijas priekšnieka kabinets 549
LII Nopratināšana 555
LIII Pēdējā cerība ir zaudēta 559
LIV Mazulīša Bosīra kristības 563
LV Uz apsūdzēto sola 568
LVI Abats un restes 572
LVII Spriedums 577
LVIII Sprieduma izpildīšana 582
LIX Kāzas 595
Šis sējums ir sagatavots publicēšanai pēc "Izmeklētu rakstu" devītā un desmitā sējuma.
"Grāmatu draugs", 1938.