Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Starp šīm divām sirdīm vārdi bija lieki: karalienei nebija vajadzības modināt Andrē saprašanu; Andrē nevienu mirkli nešaubījās par karalienes dvēseles dižumu.

Ikviena cita iedomātos, ka Marija Antuanete viņai piedāvā kādu bāgātu mantojumu vai zemes īpašumu, vai rakstu par kādu amatu galmā.

Andrē uzminēja, ka papīrs saturēja kaut ko citu. Nepakustēdamās no vietas viņa to paņēma un sāka lasīt.

Karalienes rokas nespēkā atkrita. Viņas acis lēnām pievērsās Andrē. Tā lasīja:

„Andrč, Jūs izglābāt mani. Mans gods pieder Jums, mana dzīvība pieder Jums. Tā goda vārdā, kas Jums maksā tik dārgi, zvēru, ka varat saukt mani par savu māsu. Pamēģiniet, un Jūs redzēsit, ka nenosarkšu.

Es nododu šo vēstuli Jūsu rokās; tā ir manas pateicības ķīla; tas ir mantojums no manis.

Jums ir cēlākā sirds starp visām sirdīm; tā pieņems dāvanu, ko es Jums piesolu.

'Lotringas-Austrijas Marija Antuancte."

Andrē savukārt paskatījās karalienē. Andrē redzēja tās asaru miklās acis, nolaisto galvu, atbildi gaidošu.

Lēnām viņa pārgāja pāri istabai, gandrīz vai izdzisušajā uguni sadedzināja karalienes vēstuli, un, dziļi palocīdamās, neizteikuši neviena balsiena, izgāja no kabineta.

Marija Antuanete paspēra soli, lai viņu aizturētu, vai lai sekotu viņai, bet nelokāmā grāfiene, atstādama durvis vaļā, aizgāja uzmeklēt brāli blakus salonā.

Filips pasauca Šarnī, paņēma viņa roku un ielika Andrē rokā, kamēr uz kabineta sliekšņa, aiz priekškariem, kurus viņa atbīdīja, karaliene noskatījās sāpīgajā ainā.

Šarnī aizgāja kā nāves līgavainis, ko aizved viņa rēgainā līgava; viņš aizgāja atskatīdamies uz bālo Marijas Antuanctes seju. Karaliene nolūkojās, kā viņš lēnām pazuda uz visiem laikiem.

Tā vismaz domāja viņa.

Pie pils vārtiem gaidīja divas ceļojuma karietes. Andrē iekāpa pirmajā. Un Šarnī gatavojās viņai sekot.

— Kungs, — teica jaunā grāfiene, — jūs brauksit, man liekas, uz Pikardiju.

— Jā, kundze, — atbildēja Šarnī.

— Un cs aizbraucu turp, kur nomira mana māte, grāfa kungs. Ardievu!

Neatbildēdams Šarnī palocījās. Zirgi aizveda Andrē vienu pašu.

— Vai jūs palikāt, lai paziņotu, ka esat mans ienaidnieks? — Olivjē jautāja Filipam.

— Nē, grāfa kungs, — tas atbildēja, — jūs neesat mans ienaidnieks, jo esat mans svainis.

Olivjē pastiepa viņam roku, iekāpa otrajā karietē un aizbrauca.

Palicis viens, kādu brīdi Filips žņaudzīja rokas izmisuma sāpēs un apslāpētā balsī tcica:

— Ak, Dievs, vai tiem, kas pilda savu pienākumu virs zemes, tu dosi kaut drusciņ prieka debesīs? Prieks, — viņš noskumis tcica, paskatīdamies pēdējo reizi uz pili, — cs runāju par prieku!.. Kāpēc!.. Vienīgi tiem jācer uz otro dzīvi, kas tur sastaps sirdis, kuras viņus mīl. Neviens mani tc nemīlēja; man pat domas par nāvi nesagādā mierinājumu.

Tad viņš uzmeta debesīm skatienu bez rūgtuma, maigu kristīga cilvēka pārmetumu, kam ticība šķobās, un pazuda tāpat kā Andrē un Šarnī negaisa viesulī, kas iznīcināja troni, sadragādams tik daudz cilvēku godu un mīlu.

Priekšvārds 3 Prologs

I Vccais aristokrāts un viņa 111āj zinis 7

II Laperūzs 14

Pirmā grāmata

I Divas svešinieces 41

II Kāds dzīvoklis 47

III Žanna Lamota Valuā 53

IV Bcls 62 V Versaļas ceļš 67

VI Pavēle ' 75

VII Karalienes alkovs 86 VIII Karalienes mazā audience 96

IX Šveiciešu dīķi 105

X Kārdinātā js 111

XI Sifrēns 116

XII Monsieur Šarnī 123

XIII Karalienes simts luidoru 128

XIV Meistars Fengrē 132 XV Kardināls Roāns 138

XVI Mesmērs un Scnmartīns 150

XVII Amfora 156

XVIII Olīvas jaunkundze 165 XIX Monsicur Bosīrs 171

XX Zelts 175

XXI Dārza māj i ņa 179 XXII Opera 190

XXIII Balle Operā 192

XXIV Safo 208 XXV Monsieur Bosīra akadēmija 213

XXVI Sūtnis 222

XXVII Bēmcrs un Bosāndžs 226

XXVIII Sūtniecībā 230

XXIX Pirkums 235

XXX Avīžnieka māja 240

XXXI Kā divi draugi top ienaidnieki 249

XXXII Sentžila ielā 255

XXXIII Tavernī seniors 264

XXXIV Provansas grafs kā dzejnieks

XXXV Princese Lambāla

XXXVI Pie karalienes

XXXVII Alibi

XXXVIII Monsicur Krons

Otrā grāmata

I Kārdinātā ja 307

II Divas godkārības, kuras grib izlikties

par divām mīļām 311

III Kur zem maskām parādās sejas 316

IV Kur monsieur Di ko r no galīgi nekā

nesaprot, kas notiek 325

V Sapņi un realitāte 331

VI Kur Olīvas jaunkundze sāk prasīt, ko ar

viņu grib darīt 335

VII Pamestais nams 338

VIII Žanna protežētāja 343

IX Žanna protežē 347

X Karalienes kabatasportfelis 354

XI Kur atkal mēs satopam doktoru Luī 358

XII Aegri somnia 362

XIII Tiek parādīts, ka uzšķērst sirdi ir

daudz grūtāk nekā pārgriezt vēnu 367

XIV Murgi 373 XV Izveseļošanās 378

XVI Divas asiņojošas sirdis 383

XVII Finanču ministrs 388

XVIII Atgūtās ilūzijas. Pazaudētais noslēpums 392

XIX Parādnieks un kreditors 398

XX Ģimenes rēķini 402

XXI Marija Antuanete - karaliene,

Žanna Lamota - sieviete 405

XXII Bēmera kvīts un karalienes vēstule 411

XXIII Ieslodzītā 416

XXIV Novērot ava 422 XXV Divas kaimiņienes 427

XXVI Satikšanās ' 432

XXVII Karalienes roka 437

XXVIII Sieviete un karaliene 441

XXIX Sieviete un dēmons 446

XXX Nakts 452

269 275 281 291 299

m

XXXI Atvadas 457

XXXII Kardināla greizsirdība 461

XXXIII Bēgšana 470

XXXIV Vēstule un kvīts 475 XXXV Karalis es nevaru būt, par princi - nevēlos,

es esmu Roāns 479

XXXVI Cīņa ar rapieriem un diplomātija 484

Muižnieks, kardināls un karaliene 489

Izskaidrošanās 493 XXXIX Apcietināšana 498

XL Protokoli 503

XLI Pēdējais apvainojums 507

XLII Precību piedāvā jums 511

XLIII Sentdcnī abatija 515

XLIV Nedzīvā sirds 518

XLV Kāpēc barons Tavcrnī sāka uzbaroties? 523

XLVI Tēvs un līgava 527

XLVII Pēc pūķa - odze 531

XLVIII Monsieur Bosīru, kurš cerēja nomedīt zaķi,

pašu noķer monsieur Krona aģenti 536

XLIX Balodīši tiek ielikti būrī 541

L Karalienes bibliotēka 545

LI Policijas priekšnieka kabinets 549

LII Nopratināšana 555

LIII Pēdējā cerība ir zaudēta 559

LIV Mazulīša Bosīra kristības 563

LV Uz apsūdzēto sola 568

LVI Abats un restes 572

LVII Spriedums 577

LVIII Sprieduma izpildīšana 582

LIX Kāzas 595

Šis sējums ir sagatavots publicēšanai pēc "Izmeklētu rakstu" devītā un desmitā sējuma.

"Grāmatu draugs", 1938.