Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

— Vajadzētu tā kā atpūsties. — Kaķēns Miks pagriezās pret vārtiem, lai paskatītos, vai saule jau aizstaigājusi virs lielo ozolu galotnēm. Mirkli viņš stāvēja sastindzis, tad pusčukstus izdvesa:

— Tom, paskaties.

Nāca vectēvs Kurmis. Ķiveres vairs nebija galvā, vectēvs to nesa, pa­visam šļaugani turēdams. Kājas, sīkos oļus švirkstinādamas, vilkās pa

zemi. Vectēvs viss bija tāds kā sarāvies, sakrities, pat mazāks kļuvis. To­mam un Mikam viņš pagāja garām, uz tiem nepaskatījies. Iegājis dārzā, aiz sevis neaizvēra vārtiņus.

— Jā, Mik, skaidrāks par skaidru — vectētiņš nav ievēlēts, — Toms drūmi sacīja.

— Tā mēs viņu nedrīkstam atstāt. Jāmēģina kaut kā iepriecināt. Var­būt aiznesīsim puķes?

— Ir gan tev saprašana! Tas vectētiņu vēl vairāk apbēdinās. Vai tad pasniedz ziedus, ja neievēl? Nē! Nē!

— Varbūt iedosim kādu grāmatu, lasot viņš lemigs un bēdas aizmirsīs.

— Tas neder. Vectētiņš ir tā sakreņķējies, ka pat lasīdams nevarēs iemigt. Vienīgais, kas viņam varbūt atgrieztu dzīvesprieku, ir ceptas ga|as smarža. Palūgsim Marsu, lai aizskrien uz Lielo veikalu. Viņam ar moto­ciklu viens rūciens turp, otrs atpakaļ.

Pēc pusstundas Toms un Miks pieklauvēja pie vectēva Kurmja virtu­ves durvīm. Nekādas atbildes.

Gāja vien iekšā bez aicinājuma.

Vectēvs sēdēja pie galda un lūkojās uz priekšā nolikto ugunsdzēsēju ķiveri.

— Vectētiņ, mēs atnesām malto galu, cepsim kotletes. Iznāks garšīgas, man ir bezdelīgas Ciuvitas recepte, — Toms centās runāt jautri un bez re­dzama iemesla pat skali iesmējās.

— Labi, labi, — vectēvs vienaldzīgi noņurdēja.

— Kuru bļodu var ņemt? — Miks atvēra baltā skapīša durvis.

— Ak bjodu? — Kurmis pārjautāja. — Jā, mani neviens vairs ne par ko netur, kļūstu galīgi vecs.

— Vectētiņ, jums to sabiedrisko pienākumu ir pārāk daudz. — Vāve- rēns Toms sev laikus iekoda mēlē, jo gribēja vēl teikt: «Un tas ir pat labi, ka jūs neievēlēja galvenā ugunsdzēsēja amatā.»

— Kas manis vairs baidās? Pagājušā gadā no sirotu trīs iespējamām balsīm man bija pretī piecdesmit, bet šogad… — Te vectēva Kurmja balss aizķērās kaut kur kaklā, un viņš apklusa.

Miks tik tikko noturējās neraudājis.

«Laikam šoreiz bija pretī visi simts,» Toms nodomāja un, nezinādams vajadzīgos mierinātājus vārdus, mēģināja pagriezi vectēva domāšanu uz citu pusi:

— Cepsim ar margarīnu vai kombinētajiem taukiem?

Toma pūles izrādījās veltīgas — vectēvs Kurmis atsāka atkal to pašu:

— Bet šogad… Es viņiem nekas neesmu, no manis neviens nebaidās… Jūs pat iedomāties nevarat — no tām pašām simtu trīs balsīm pretī tikai trīs. Nav nekāda asuma. Vai tā ir sapulce? Nekas cits neatliek kā mesties uz kotletēm. Tom, padod tuteni un sīpolus,

Agrā rītā Lielajā Mežā atnāca vectēvs Kurmis, bezdelīgas Ciuvitas meita Vivita, kaķēns Miks un vāverēns Toms. Viņus sagaidīja mežzinis Dzenis, vilku suns Marss, mežstrādnieks āpsis Rūdis un celmā iecirsti spoži cirvji.

Vectēvs Kurmis tūliņ noskaitīja:

— Uzminiet manu miklu:

Ieiet mežā — klanās, klanās;

Atnāk mājās — izstiepjas,

Toms aši atbildēja:

— Malkas cirtējs ar cirvi.

— Jā, jā, — novilka āpsis Rūdis.

Vivita mežā bija pirmo reizi un mežzini Dzeni līdz šim nebija redzē­jusi. Viņa nevarēja vien apbrīnot Dzeņa krāšņo apģērbu. Koši sarkana cepure, raibi svārki, kad atsitas vajā, pazib sarkana zīda odere.

«Droši vien māmiņa pat savos ceļojumos ārzemēs nav redzējusi tik skaistu ģērbu,» Vivita nodomāja.

Tai vietā netālu cita no citas gulēja piecas vētras pievārētas priedes.

— Visur nebūs tik daudz nogāztu koku vienkopus, parasti pa vienam, diviem, dabūsiet pamatīgi nostaigāties, — teica mežzinis Dzenis un pacē­lās spārnos.

Viņam katru dienu jāaplido Lielais Mežs, liekai runāšanai laika neat­lika.

Āpsis Rūdis, apskatījis guļošos kokus, pie sevis paklusi noteica:

— Jā, jā.

— Bet ko ar to «jā, jā» mēs lai saprotam? — vaicāja vectēvs Kurmis, zinādams, ka āpsis «jā, jā» saka gandrīz visos gadījumos.

Kaut arī āpsim Rūdim runāšana bija visgrūtākais darbs pasaulē, viņš tomēr pateica:

— No šim priedēm iznāks labu labie dēļi mūsu peldbaseina būvēm.

— Hm-mm, — norūca Marss, — tagad sāksim atzarot.

— Vivita, Toms un Miks vilks kaudzēs nocirstos zarus — katram ve­cumam savs darbs, — komandēja vectēvs Kurmis.

Miks par šādu pavēli bija gaužām priecīgs, nu Vivitai paliks nezināms, ka viņš neprot cirst.

Toms ne visai apmierināts, bet neko darīt — jāpaklausa.

Vilku suns Marss un āpsis Rūdis plaši atvēzējās — klaukšl klaukšl Cirvjiem gaisā pazibot, zari vēlās zemē.

Vectēvs Kurmis arī vicināja cirvi, tikai viņam zari lāgā negribēja

padoties, sīksti turējās pie stumbra, vienu beidzot pievārējis, vectēvs gudri pamācīja:

— Cirvim jājauj brīvi krist, lai tas cērt pats ar savu smagumu. Vilku suns Marss un āpsis Rūdis to zināja gauži labi, no malas noska­toties, katrs uzreiz redzētu, cik viņi prasmīgi strādāja.

Āpsis novilka:

— Jā, jā. Marss norūca:

— Hm-mm.

Atklāti sakot, mazrunīgiem nemaz nav sevišķi grūti būt pieklājīgiem,

Bet vectēvs Kurmis pie sevis apmierināti nodomāja: «Cik labi, ka es varu viņiem palīdzēt ar gudru padomu.»

Kā redzat, darbs ritēja vislielākā saskaņā. Cits pēc cita tika attīrīti slaidi priežu stumbri, sakrājās augstas žagaru kaudzes.

Visur, kur sākas kas jauns, ziņkārīgo nekad netrūkst. Ari šoreiz, iz- dzirduši mežā klaudzienus, ar velosipēdiem atdrāzās dvīņu brāli lūsēni Ciks un Niks. Viņi nebrauca pa iemīdīto taciņu, bet laida pāri koku sak­nēm, ka riteņi palēcās un sūnas vien pajuka.

— Caul — nokāpuši no velosipēdiem, abi reizē iesaucās.

— Labdienl Labdien! — atņēma Toms un Miks.

Bezdelidziņa Vivita nolika zemē zaru, kuru pašreiz vilka, lai varētu kārtīgi pakniksēt.

Cirtēji, noliekuši galvas, lūsēnus nepamanīja.

— Kāpēc jūs nebraucat pa taciņu? — Toms vaicāja.

— Mežs nav nekāds parks, —• mierīgi atteica lūsēns Ciks.

— Ja gribi zināt — ir gan parks, un izbradāšana mežam stipri kaitīga. Ciks skali iesmējās:

— Mežam kaitīgi! Jāplist no smiekliem.

— Tikai, lūdzu, paej malā un tad plīsti, citādi tu mūs traucēsi, — sa­cīja Toms.

. Lūsēns Ciks patiešām pagāja malā — ne jau tādēļ, lai pārplīstu, bet lai noņemtu no bagāžnieka mugursomu. Izripināja no somas prāvu akmeni, ko vienmēr vadāja līdzi, uzlocīja piedurknes un… sāka akmeni cilāt. Augšā, lejā. Viens, divi. trīs. Neviens neskatījās, akmens drīz vien likās milzīgi smags.

Pa zemi vilkto zaru šņākoņas pavadīts, garām gāja Toms, lūsēns Ciks nostājās viņam ceļā.

— Patausti, kas man par muskulieml

— Taviem muskuļiem nav jēgas.

— Kā — nav jēgas? Es varētu pavilkt vismaz trīs reizes lielāku nastu nekā tul

— Varētu… — Toms novilka.

— Un tu domā, es tagad sākšu stiept, lai parādītu savu spēku? Uz tik vienkāršas makšķeres lūsēns Ciks neuzķeras. Es atzīstu tīro sportu.

Toms nepaspēja atbildēt, kad viņam aiz muguras atskanēja pazīstama balss:

— Zaķis arī klāt, redzu, ka trūkst tikai manis, — zaķēns Jēkabiņš, neko neprasījis, paņēma pāris zaru un stiepa uz kaudzes pusi.