Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

svarīgu rakstīt?

— Es, piemēram, tās salasītu.

— Man locīšanās, kā tu zini, diez ko nepatīk.

Pāris minūšu laikā visas aizbēgušās lapas bija savāktas. Vectēvs bēg­les salika kārtīgā kaudzītē un uzsēdināja virsū pasmagu marmora lācēnu.

— Ko tu, vectētiņ, domā pasākt ar šiem papīriem? — ziņkārīgi jau­tāja Toms.

— Rakstīšu lielu rakstu avīzei. Un vai tev liekas, ka tas ir viegli?

— Laikam šausmīgi grūti.

— Vēl vairāk nekā šausmīgi grūti, bet kādam ir jāraksta, citādi «Meža Vēstnesis» nevarēs iznākt, un vai mums ir vajadzīga sava avīze?

— Vajadzīga gan, bet ko tu rakstīsi?

— Par mūsu ciematu. Es mokos sabiedrības labad, bet kas to atzīst?

— Es, — vāverēns atteica.

— Tu? Tas tik vēl trūka, ka tu neatzītu!

Vectēvam Kurmim ienāca prātā, ka varbūt Tomam varētu rasties kāda doma, tādēļ viņš piemīlīgi ievaicājās:

— Ko tu darītu, ja vajadzētu uzrakstīt tādu rakstu «Meža Vēstne­sim»?

— Es zibens ātrumā laistos ozola visaugstākajā zarā, kur man neviens netiek klāt.

— Jā, es arī tagad labprāt sēdētu ozola visaugstākajā zarā, — vectēvs Kurmis nopūtās, — bet tad es būtu tikai mazdūšīgs Kurmis, nevis cie­mata priekšnieks.

— Tad tu domā, ka es… es … ka es esmu.. *

— Tur nav ko domāt, tā iznāk.

— Es neesmu vis mazdūšīgs un ari nekur nebēgtu, bet sāktu rakstu tā: «Mūsu ciemats ir mūsu ciemats, un tas ir jauks un brīnišķīgs ciemats. Te dzīvo kaķēns Miks un es…»

— Paga, paga, raksts nav domāts par tevi un Miku, bet par visu cie­matu, — vectēvs iesaucās. — Sākums gan labs: «Mūsu ciemats ir mūsu ciemats…» Es jau tā arī gribēju rakstīt, tagad laidies un netraucē.

Tomam nebija divreiz jāsaka, labāk tālāk prom no visādiem avīžu rakstiem.

Vectēvs Kurmis palika viens, nekā lāgā ari turpmāk rakstīšana neve­dās, tomēr lēnām kā pret kalnu virzījās uz priekšu.

Rakstā bija plaši izstāstīts, cik jauka dzīve Vecozolu ciematā. Bija skaidri noprotams, ka ciemata nākotne ir atkarīga no enerģiskā priekš­nieka. Drīz sāksies celtniecības darbi, kas uzlabos iedzīvotāju labklā­jību. Celtniecību vadīs pats ciemata priekšnieks.

Saulei rietot, vectēvs uzrakstīja pēdējo teikumu. Vēl tikai jāpārskata — un rītdien rakstu varēs dot prom.

Pārlasīšana nebija vieglāka par rakstīšanu, pāršķīris beidzamo lap­pusi, vectēvs noteica:

— Esmu uzrakstījis tik garlaicīgi, ka pašam grūti izlasīt, bet avīžu rakstiem laikam tādiem jābūt. Zinātnieks ezītis Ādamiņš saka — labas grāmatas pazīme esot garlaicīgums. Skatoties no šī viedokļa, man Ir izde­vies uzrakstīt izcili labi.

Tāda doma iepriecināja vectēvu Kurmi, vipš, iegājis dārzā, noplūca rezēdu un, to ostīdams, pastaigājās gar puķu dobēm.

Pēc dažām dienām iznāca «Meža Vēstneša» kārtējais numurs. Vectēva .Kurmja raksts aizpildīja otro lappusi, to izlasīja visi. Neteiksim, ka bez zināmas piepūles. Piemēram, Toms lasīja skali, Miks klausījās. Kad puse bija izlasīta, Miks iesaucās:

— Stop! Tagad ejam uz virtuvi, pie veselībai kaitīgiem darbiem jā­dzer piens, lasīt tik garu gabalu vienā paņēmienā ir neveselīgi.

Vēl vienam otram negāja visai gludi ar lasīšanu, tacu ciematā radās patīkams satraukums — kā nekā stāstīts par vietu, kurā paši dzīvo. Vecmāmuļa Vārna teica:

— Redz, kā tas iznāk, to, kas ir tuvumā, dažreiz nemaz nepamana. Kad tā padomā, mūsu ciematā patiešām ir jauka dzīvošana, un ir derīgi par to rakstīt avīzēs,

Priekšpusdienā pircēju straume gandrīz apgāza Lielā Meža Lielo vei­kalu. Bija nākuši gan kājām, gan braukuši ar divriteņiem, meža cūku pā­ris Johanna un Sebastijānis ieradušies pat ar jauno automobili. No mež­malas Uzkalna bija patāli, un viņiem paredzēts smags pirkums. Johanna un Sebastijānis nodomājuši iegādāties piecdesmit kilogramu vismiltai­nāko kartupeļu, tos viņi sakņu nodaļā arī dabūja.

Lielajā veikalā plaukti krautin piekrauti dažnedažādām mantām. Sporta nodaļā varēja dabūt visvisādas bumbas, makšķeres, velosipēdus ar diviem un trim riteņiem un vēl diezin ko. Saimniecības nodaļā bija viss, kas va­jadzīgs saimniecībā, sākot ar ledusskapjiem un beidzot ar veļas pulve­riem un ziepēm. Pārtikas noda|ā skaisti apzīmētas kompota burkas, lie­lākas un mazākas tūtas, aiz tā raibuma uzreiz nemaz nevarēja saprast, kas tur ir.

Svarīgākā todien bija gatavo apģērbu nodala, tieši tā pievilinājusi dau­dzos pircējus. Bija sastājusies pagara rinda, lapsiņas Ivetas māsīca Lolita rāvās nosvīdusi un tomēr nepaspēja visus laicīgi apkalpot. Rīta pusē vei­kalā pievestas modernas džinsu bikses, pie tam dažādas krāsas. Kas gan tās negribēja? Katrs gribēja.

Pēkšņi nndā atskanēja saucieni: — Tam jūs nedodietl Tam nedodiet! Viņš ielavījies bez rindas!

Kārtības jaucēju pamanīja par vēlu. Kases čeks bija izsists, nauda sa­maksāta, un nepieklājīgais pircējs, cieši padusē iespiedis pirkumu sainf, neatskatīdamies metās laukā no veikala. Iesaukdamies: «Re, kā izdevās apmānīt!» — pārskrēja pāri ceļam un nozuda mežā.

— Es jau domāju, kas gan cits kā vilks Pelēcis! No viņa to var sa­gaidīt. — skrējējam pakal noskatīdamies, uztraucās vilku suns Marss.

Lapsiņai Lolitai tirgojot tā gadījās pirmo reizi, un viņa ilgi nevarēja samierināties.

Ļoti nepatīkami! Ļoti nepatīkami!

Vilks Pelēcis, iesteidzies verandā, no lielā skrējiena piekusis, atkrita krēslā un izdvesa:

— Izdevās gan bez rindas! Fū! Izdevās gan!

Nedaudz atpūties, sāka izsaiņot pirkumu: koši zilas džīnsu bikses, zili sarkani svītrotu džemperi.

Paņēmis jaunās bikses, izgāja pagalmā. Labu brīdi to galus dauzīja gar priedes stumbru, pēc tam pamatīgi trina pa grantēto celiņu. Paskatī­jās — nē, vēl nav pietiekoši apbružātas.

Padauzīja ar akmeni. Tad, dejojošiem soliem iegājis istabā, apģērba noskrandinātās bikses un svītroto džemperi.

Nu gan bija pēc jaunākās modes!

No pulverizatora iešjāca odekolona «Gols» mākoni sejā. Uznāca kle­pus. Izklepojies Pelēcis nostājās spoguļa priekšā. Brīdi blenza savā attēlā nepakustēdamies, it kā būtu grīdā iestādīts. Tad pakāpās trīs solus atpa­kaļ un atkal skatījās, pagrieza vienu sānu, otru, beidzot atzina: «Pašam neticami, ka esmu tik skaists.»

Piebāza degunu pavisam tuvu spogulim, it kā gribētu tam izlīst cauri, un, vēlreiz nekļūdīgi pārliecinājies par savu pievilcību, nosprieda: «Tas nebūs godīgi, ja es tikai pats sevī skatīšos, skaistums ir jārāda visiem.»

Un Pelēcis steidzās ārā no istabas, lai kjūtu godīgs, citiem vārdiem sakot — parādītu pats sevi.

Izstūma no nojumes rozā motociklu. Kam vēl ir rozā motocikls? Ne­vienam!

Pagājušā vasarā Lielajā Mežā kaut kādus darbus strādāja studenti, tur­pat vai katram otram puisim bija rozā krekls mugurā. Sevišķi augstās do­mās vilks Pelēcis par cilvēkiem nebija, bet, ja daudzi jauni vīrieši valkā rozā kreklus, acīmredzot šī krāsa ir vīrišķības pazīme. Un Pelēcis no­lēma — lai vai kas, jāpārkrāso motocikls vīrišķības krāsā.

Domājat, tas tik vienkārši, pārkrāso — un viss. Nekā! Lielā Meža Lielajā veikalā rozā metāla krāsa tāpat kā putna piens nebija dabūjama.