Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

— Tādēļ tava Saulcerīte runāja trīs reizes, — atbildēja lapsa Džons.

— Bet tava Iveta piecas reizes, — Adamiņš sīki atcerējās.

— Es neesmu pretī garajām sapulcēm, tikai ar laiku sāk gribēties ēst. Nākamā reizē būs jāņem līdzi kāda sviestmaize, — prātoja lapsa Džons

Vāverēns Toms, visus izvadījis, aizvēra vārtiņus un atgriezās vectēva Kurmja lieveņa priekšā. Ķebli un soliņi izmētāti pa visu mauriņu, sapul­ces dalībnieki bieži pārvietojās no vienas vietas uz otru — dažs aiz uz­traukuma, cits, lai piesēstos kādam blakus iepriekš aprunāties un saskaņot sakāmo. Miks un Toms apsolījās savest dārzu kārtībā lai saule, no rīta uzlēkusi, neieraudzītu postažu un nesabītos.

Toms domāja, ka Miks jau visu piekārtojis, kamēr viņš stāvēja pie vārtiem, bet vāverēns maldijās. Atgāzies šūpuļkrēslā zem ceriņu krūma, kaķēns mierīgi krāca.

Toms gribēja atmodināt kaķēnu ar saucienu: «Makšķerniek, pludiņš aiziet zem ūdens, piecērt!» Taču, noskatījies, cik saldi draugs gul, viens pats ātri sakopa dārzu. Vienīgi kad vajadzēja aizstiept atzveltnes krēslu atpakaļ lieveni, sapurināja Mika plecus. Miks, atvēris acis, izberzēja miegu, apskatījās visapkārt mēness apgaismotajā dārzā un teica:

— Te, Tom. nekas vairs nav jādara, es visu sakārtoju,

— Tu?!

— Nu jā, es taču apsolījos.

— Labi, labi. — Toms pasmīnēja.

Kad arī šūpuļkrēsls bija nolikts savā vietā, Toms teica Mikam:

— Tagad pasēdēsim un parunāsimies.

Kaķēns izbijās:

— Ko tu teici?

— Parunāsimies.

— Nesaprotu.

— Pa-ru-nā-si-mies. — Toms uzsvēra katru zilbi.

— Domāju, ka esam jau pārrunājušies. — Miks nožāvājās. — Cik ilgi var runāt?

Vēl drusku var.

Abi apsēdās uz soliņa blakus rožu krūmam. Brīdi Toms ieelpoja ztedu smaržu.

— Varbūt jau esam izrunājušies? — Miks jautāja.

— Neesam pat sākuši.

— Tad sāc beidzot.

— Vai tu saproti, Mik. ka mēs šodienas sapulcē uzvarējām?

— Es gan neko lielu neuzvarēju, galvenokārt snaudu.

— Uzvarēja mūsu lielā doma par peldbaseina ierīkošanu. Mēs tak to vispirms izdomājām.

— Vai tu nedzirdēji, ka sapulcē beigu beigās gandrīz katrs teica, ka viņam pirmajam ienākusi prātā peldbaseina ierīkošana? — Kaķēns gribēja pasmieties, bet iznāca tikai nožāvāšanās. — Varbūt esam izrunājušies un iesim mājās?

— Vēl jāpasaka vectēvam ar labu nakti.

— Viņš jau gul.

— Redzi, logi ir gaiši, un vai tu ozolzīļu kafijas smaržu nejūti?

Vectēvs Kurmis pēc tik dzīvas un saturīgas sapulces nemaz vēl ne­domāja doties pie miera. Atlaidies mīkstajā krēslā, lēni dzēra kafiju un domāja. Uz galda stāvēja ciemata kase — skārda kakao bundža, tikai tā vairs nebija tukša, daži steidzīgākie bija iemaksājuši pirmo naudu peld­baseina būvei.

— Ai Toms un Miks, nāciet iekšā, iedzersim pa tasei kafijas un paru­nāsimies.

— Atkal runāsim? — Miks izmisīgi ievaidējās.

— Ir ko pārspriest. Piemēram, cik es veikli tiku galā ar bezdelīgu Ciuvitu. Braukā pa ārzemēm un saskatās visādus niekus. Ārzemēs ierīko­jot piepūšamus plastmasas peldbaseinus. Kad vajag, piepūš un ielaiž ūdeni, kad grib, sarullē, piemēram, ziemā, tā šī. Bet ko es? Es saku, tādu ērmu katrs var pārdurt — un ar peldbaseinu cauri. Jābūvē pamatīgi. Iznākšot dārgi. Saprotams, par velti nebūs. Bet visi kopā — un paši strā­dāsim. Vēja nogāztos kokus dabūsim par velti. Un ziemu peldbaseinu pār- vērtīsim par slidotavu — tad gan viņa pieklusa ar savām ārzemēm.

Pa to laiku, kamēr vectēvs stāstija, iesnaudās ne tikai Miks, bet arī Toms. Abi pamodās, kad vectēvs izrunājies noklepojās.

— Jā. jā, vectētiņ, jūs protat runāt, — Toms teica uz labu laimi.

— Kurt> to neprot? — noņurdēja Miks.

Nu arī vectēvu Kurmi miegs vilka uz gultas pusi. Miks un Toms pasa­cīja «ar labu nakti» un gāja.

Mājās ejot, Miks teica Tomam:

— Laikam gan āpsienei Grietai taisnība, ar to baseinu mēs paši sevi būsim iegrūduši nelaimē.

— Kā tā? — Toms nesaprata.

— Vai nu atliks laika saulītē pasēdēt. — Miks gari nožāvājās.

— Gan atliks.

Bija klāt Mika vārtiņi, un draugi šķīrās.

Visi. kas Ir gājuši vai iet skolā, zina, ka ir vienkāršas un sarežģītas lietas. Neteiksim, ka ar matemātiku iet tik viegli kā pa gludu ledu, taču sava skaidrība ir. Tā, piemēram, 1 + 1=2, 1X1 = 1 un tā tālāk.

Lasīšana? Kas ir lasīšana? Ja iemanies salikt kopā burtus, viss kārtībā. Rakstīšana? Nu, tur sava sviedru jūra jāizlej.

Bet sacerējums?

Pamēģini no nekā Izcept pīrāgu. Skaties gaisā un gaidi, kad Ienāks prātā kāda doma. Bet pa gaisu lido tikai muša, no tās sacerējumu neiztaisīsi.

Ar vārdu sakot, sacerējums ir tāda… tāda grūta un neskaidra lieta.

Tā ir ar skolas sacerējumu, bet ja ir jāuzraksta avīžu raksts? Tas, bez šaubām, ir daudz, daudz grūtāk. Var teikt — tās ir mokas.

Tādas mokas pārdzīvoja vectēvs Kurmis. Vispirms viņš pukojās: «Ko tas stārķis Krišjānis staigā pa citu dārziem? Ja tu esi «Meža Vēstneša» žurnālists, raksti pats, nebojā citiem dzīvi. Nevajadzēja apsolīt, bet kā nesolīsi, ja uzmācās kā miegs.»

Tā domāja vectēvs Kurmis, un skaidrs, ka visa diena bija sabojāta. Viņš sen zināja, ka no nepatīkamiem darbiem var glābties, vienīgi ne­steidzoties tos padarīt. Tikai kad ūdens smeļas mutē, padodies liktenim. Bija pienākusi pēdējā diena, rīt stārķis Krišjānis būs klāt.

Bet arī šajā dienā vectēvs atrada visvisādus steidzamākus darbus, kurus nekādi nevarēja atlikt. Nozāģēja vītolam aizlūzušu zaru, pārnesa lielo šūnakmens gabalu no vienā dārza stūra uz otru, pārtina nez kur at­rastus zeķu lāpāmos diegus un tikai pēcpusdienā nolika uz lieveņa galda • žūksni balta papīra. Tur pietiktu vismaz īsam romānam. Pildspalva ilgi nedevās rokā. līdz to atrada noslēpušos zem dīvāna.

Tagad grūtais darbs varēja sākties, vectēvs pats sevi mudināja: «Domāl Domā! Ar domāšanu ir radītas vēl sarežģītākas lietas nekā avīžu raksti.»

Pagaidām pūles bija veltas. Pirmais vārds kā neparādījās uz papīra, tā neparādījās.

«Laikam nav lemts kļūt slavenam,» uzmācās bēdīga doma.

Negaidīti no Gaujas puses atdrāzās vēja virpulis, atļauju neprasījis, iemetās lievenī, sagrāba baltās papīra lapas un drāzās tālāk. Riņķojot ap kokiem un krūmiem, sēja tās uz visām pusēm,

To vectēvs vismazāk bija gaidījis.

«— Tas tik vēl trūka… Kas nu visu savāks kopā? Es laikam gan nc. Bet kas tad? — vectēvs uztraucās.

Brītiņu padomājis, nomierinājās.

— Kas savāks? Kam vēl tā patīk skraidīt kā Tomam?

Vectēvs Kurmis, skatīdamies pāri ielai uz vāverēna dārza pusi, skali sauca:

— To-ma! To-mal

Vāverēns Toms pašreiz laistīja puķes. Izdzirdis vectēva saucienu, no­lika lejkannu zālītē un — žips! — jau stāvēja vectēva lieveņa priekšā.

— Te es esmu un klausosl — vāverēns pieteicās.

Vectēvs Kurmis pavisam mierīgi pavaicāja:

— Saki, Tom, — kas tas ir? Bez roku, bez kāju, bet durvis attaisa?

— Spoks! — Toms, ne mirkli nedomājis, atbildēja.

— Spoku nav.

— Tad es nezinu.

— Paskaties dārzā.

— Šoreiz spoks ir bijis vējš, — sacīja Toms.

— Kā jārīkojas, ja vējš izkaisījis papīra lapas tai brīdī, kad tu taisies