Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

Vispirms viņš rakstāmgaldu piestūma tuvāk sienai, lai istabā būtu vairāk brīvas vietas. Tad ņēma priekšā atvilktnes. Lekciju konspektus sasēja sainīšos un ielika kastē. Pēc tam pasauca vāverēnu Tomu un ka­ķēnu Miku, trijatā kasti aizstiepa uz malkas šķūni.

Ar to dienu vectēva Kurmja rakstāmgalds piemērojās citām vajadzī­bām nekā līdz šim.

Tagad vectēvs visbiežāk lietoja kreisās puses pirmo atvilktni, te, pašā redzamākā vietā, noliktas vairākas paciņas lauru lapu. aizskrūvējamā stikla trauciņā apaļie un rozā caurspīdīgā plastmasas kārbiņā maltie pi­pari.

— Tās ir pamatgaršvielas. bez kurām ga|as ēdiens nav pagatavo­jams, — teica Kurmis.

Un turpat vēl bija bundža ar kanēli, krustnagliņu paciņa, vanijas cu­kurs, burciņās žāvētas kadiķu ogas, citronu un apelsīnu mizas. Nelielā dzeltenā kastītē muskatrieksts, attālākā stūrī safrāns, kardamons un žela­tīns.

No otrās atvilktnes aumaļām plūda zāļu tēju smaržas: piparmētru, ku­melīšu, aveņu kaulu, liepziedu, diļļu, baldriānu, pētersīļu, pelašķu, ķimeņu. Dažās tūtiņās pat kaltētas meža zemenes un ābolu mizas.

Trešajā atvilktnē sabērtas dažāda lieluma naglas. Visvairāk dekora­tīvās, ar apaļām spožām galviņām, kāda riekšava tupeļu nagliņu un kaut kā ieklīdušas pāris pakavu naglas. Nevarēja jau zināt, kas kādreiz noderēs. Tuvāk priekšpusei divi āmuri, viens parastais, otrs tāds, ar kuru var arī izraut naglas, nelielas plakanknaibles un vairākas visu ko līmējošas līmes tūbiņas.

Patiesību sakot, šo atvilktni vectēvs Kurmis nemaz neaiztika. Ja vaja­dzēja ko pienaglot, paaicināja vāverēnu Tomu. Viņš parasti nāca ar savu

instrumentu kasti. Vectēvam āmurs lāgā neklausīja, nekādi netrāpīja nag­lai uz galvas, bet mūžīgi pašam pa ķepu. Kurmis gan sacīja — neesot āmuri vairs tādi kā vina jaunībā, šķībi vien velkot un garām sitot.

Labajā pusē pirmā atvilktne domāta medikamentiem, tur bija lielā daudzumā dzeramā soda, vairākas aspirīna un galvas sāpju pulvera paci­ņas.

Otrā atvilktne pilna ar ozolzīļu kafiju.

Apakšējā atvilktnē glabājās apaļais zīmogs un mājas grāmata, kurā ierakstīti ciemata iedzīvotāji. Un vēl kaktiņā sen iztukšota kakao bundža, kas kalpoja par kopējo kasi.

— Es tos turu apakšā tādēļ, ka tā ir drošāk, — pārliecinoši apgalvo vectēvs Kurmis, — gadījumā ja ļaundaris ielavitos istabā, viņš taču negri­bēs locities līdz pašai gridai.

Vectēvs tā varēja teikt, viņš zināja, ka pieliekties, teiksim, lai aizšņo­rētu kurpes, bija grūts darbs. Tāpēc parasti valkāja apavus, kam nav auklu.

Virs rakstāmgalda pie sienas piestiprināts iestiklots (citādi mušas no- raibina) Vecozolu ciemata plāns.

Piezīme, tukšajā laukumā pretī ķirzaciņas Bertas dārzam vasaras otrajā pusē uzcēla peldbaseinu.

Var gadīties, ka jums ienāk prātā apciemot kādu no ciemata iedzīvotā­jiem; lai nebūtu jāprašņā, paskatieties iepriekš plānā.

Vāverēns Toms kādā rītā sēdēja krāšņajā dižozolā. Muguru atspiedis pret resnu zaru, skatījās lapotnei cauri uz baltu apaļīgu mākoni un domāja, ka viņam kaut kas jāizdomā. Pagāja viena stunda, pagāja otra, bet vēl nekā. Beidzot kā zibens pie skaidrām debesīm — lielā doma bija klāt.

«Kur Miks? Kur Miks? Tūliņ steidzīgi jāapspriežas, kamēr lielā doma nav vēl aizklīdusi.»

It kā Toms nezinātu, kur šajā laikā var būt kaķēns Miks. Skaidrs, ka snauduļo savas mājas priekšā.

Tā arī bija. Mika mājiņa celta no sarkaniem ķieģeļiem, tai riņķi soliņi, lai vienmēr būtu kur saulē atlaisties.

Uz viena tāda sarkana soliņa ceļa pusē gulēja kaķēns un labpatikā pa miegam ņurdēja.

Nostājies Mikam pretī, Toms skali sacīja:

— Mika! Mika! Kaut kas sevišķs. Visa pasaule apgriezīsies otrādi.

Mikam tomēr nebija liela interese par pasauli. Viņš dzirdēja gan, bet

mīļā slinkuma dēl izlikās aizmidzis

Dažkārt sīkam gadījumam ir izšķīrēja nozīme. Tā iznāca ari šoreiz. Ja neatlidotu lielā muša, varbūt no Toma izdomājuma nekas neiznāktu. Mušai ienāca prātā uzlaisties Mikam tieši uz deguna. Viņa laikam nezināja patiesību: «Nezāģē zaru, uz kura sēdi!» Citādi nebūtu iekodusi kaķēnam degunā. Tādai nekauņai no pasaules jāpazūd. Miks sita ar ķepu no visa spēka, taču meistariski netrāpīja un muša, caurspīdīgos spārniņus izplē­tuši, aizlaidās.

Ar to Miks, kā parauts aiz ausim, pietrūkās sēdus.

— Mik, Miki Zini, ko es izgudroju? — Toms atkal iesāka.

Kaķēns izstaipījās, gari nožāvājās un noņurdēja:

— Būtu labāk, ja tu mazāk gudrotu.

— Labi, ja tu esi tāds, nekad nedabūsi zināt…

Toms gāja projām, bet tik lēni, ka to varēja uzskatīt par pasaules rekordu lēniešanā.

Miks aptvēra, ka patiešām varēja zaudēt ko svarīgu. ' — Pagaidi!!!

Toms sāka iet ātrāk.

Miks nolčca no sola un, kā valdziņā piesiets, sekoja Tomam.

— Tu nemaz jokus nesaproti, — Miks centās pielabināties.

Vāverēns Toms apsēdās zālē blakus margrietiņu dobei, netālu no vār­tiņiem, turpat piemetās Miks.

— Vai tavs izgudrojums ir noslēpums? — kaķēns jautāja.

— Visi lieli izgudrojumi sākumā ir noslēpumi.

— Jādabū prom tas zvirbulis, citādi viņš noklausīsies. Zvirbuļi Ir lieli pļāpas.

Zvirbulim palūdza aiziet.

Vāverēns Toms stāstīja ilgi un aizrautīgi, reizēm palēkdamies.

Toms runāja, kaķēns klausījās. Miks brīžiem klausījās gan tikai ar vienu ausi un domāja: «Kā Toms var vienu un to pašu malt.» Bet Toms runāja un runāja.

Beidzot viss bija pateikts un mauriņā tikpat kā izsēdēts caurums, jo zālājiem nepatīk, ja vienā vietā sēž pārāk ilgi.

— Un tālāk? — Miks noprasīja. — Kā tas notiks?

— Jāreklamē.

— Kas tas ir — reklainēt?

Tas ir tā: ja tev nepatīk ozolzīļu kafija, es stāstu, cik tā ir ārkārtīgi garšīga, stāstu, stāstu, un tu beidzot esi pārliecināts, ka ozolzīļu kafija pa­tiešām ir garšīga.

— Eet ja man garšo ozolzīļu kafija? Ko tad tu iestāstīsi?

— To pašu, lai tev vēl labāk garšotu.

— Bet es tev tc'kšu tā — man ozolzīļu kafija negaršo un negaršos. Cita lieta zivtiņas, reklamē, lūdzu, zivtiņas.

— Jā, dažreiz tā ir, — noteica Toms. — Tādēļ mums jābūt gudriem un jāreklamē pareizi.

— Labi, reklamēsim pareizi.

— Kā tu domā, kas visātrāk izplatās un kam visvairāk tic?

Miks, brītiņu pagudrojis, teica:

— Visātrāk izplatās noslēpumi, ja tie nonāk pareizās rokās.

Piekrītot Toms uzsita kaķēnam uz pleca.

— Ejam!

Uz priedes trešā zara stingri stāvēja vecmāmuļas Vārnas mājiņa Sim lielajam kokam stumbrs pie zemes bija tumši pelēks, gandrīz vai melns un vienos grubuļos, jo augstāk, jo gludāks, un pakāpeniski mainījās ari krāsa — pie pirmā zara iesarkana, jo augstāk, jo košāka. Kad saule rietot priedi apspīdēja, likās, ka tā deg vienās liesmās. Vecmāmuļas Vārnas iesarkanā mājiņa saulrietā arī likās liesmu apņemta. Pavasari no mež malas pat atdrāzās sesks Eidis ar savu ugunsdzēsēju komandu, apskatījuši pukodamies aizbrauca atpakaļ. Vajag saprast, kas ir skaists dabas skats un kas ugunsgrēks.

Nokļūt pie vecmāmuļas Vārnas nebija tik vienkārši. Viņa ļoti baidījās no zagļiem. Kādreiz te ieklīda no Lielā Meža visādiem aparātiem apkrā­vusies kinooperatore vālodze Vanda — it kā filmēt, it kā fotografēt,