Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

Vectēvs Kurmis joprojām sēdēja lievenī pie galda, dārzā Ienāca 8p- siene Grieta, kā vienmēr, ģērbusies pelēkā kleitā. Pagrozījusies, apskatī­jusies te uz vienu, te uz otru pusi, pienāca pie lieveņa un sacīja:

— Kas jums nekait, viss aug griezdamies, visās malās puķes zied, ap­kopts, tā jau var dzīvot, man gan tikai nātres un dadži.

Kurmis grasījās teikt:

«Lai kaut kas augtu, vispirms ir jāiestāda,» — bet viņš pie vārda ne­tika.

Grieta, ievilkusi elpu, runāja tālāk: — Es dzirdēju, ka rakšot kaut kādu dīķi. Kas raks? Kas strādās?

Vectēvs, gribēdams atbildēt, jau pavēra muti, Grieta pat nedomāja klausīties.

— Neceriet, ka es savam Ināriņam ļaušu smagā darbā staipīties. Un mans virs Rūdis tikpat kā nekad nav mājās, atradis darbu — meža strād­nieks. Ja nu viņš pa mežu dzīvo, es ar neiešu viena pati dārzā plēsties… — Grieta runāja un runāja.

Vectēvs Kurmis vairs nemēģināja kaut ko iebilst, galu galā viņš nebija sausumā izmesta zivs, lai tukši plātītu muti. Un arī nemaz neklausījās, ko Grieta stāstīja, bet lietderīgi izmantoja to laiku, kamēr burbuļoja āpsienes runas plūdi.

Viņš izdomāja, ka vislabākā vieta peldbaseinam būtu pretī ķirzaciņas Bertas dārzam, tur, kur tek strautiņš. Un viņam vēl ienāca prātā, ka kok­materiālus varēs dabūt no mežziņa Dzeņa. Mežā esot viens otrs vēja no­gāzts koks. Cementu gan vajadzēs pirkt Lielajā veikalā.

Turpat vai stundu tā mierīgi sēžot un skatoties Grietas pelēkajā kleitā, vectēvam sāka mesties pelēks gar acīm, un viņš izmisīgi domāja: «Kaut uznāktu saules aptumsums vai vismaz briesmīgs pērkona negaiss, tas var­būt aizbaidītu Grietu uz mājām.»

Glābiņš beidzot nāca, atskrēja āpsienes dēlēns Ināriņš.

— Mamm, es gribu jāņogu sulu. — Apsēns paraustīja Grietu aiz pie­durknes un diedza atpakaļ uz vārtu pusi.

Grieta teciņus sekoja Ināriņam.

Atviegloti nopūties, vectēvs acīm pavadīja aizejošo Grietu, bet, ierau­dzījis pa ceļu ejam ķirzaciņu Bertu, satrūkās.

— Televizorā esot rādīta filma «Nekad nav miera», žēl, toreiz neno­skatījos, tā laikam bija par mani, — vectēvs pie sevis noteica. — gan jau Bertai arī būs kas sakāms par peldbaseinu. Jāmanās ātrāk istabā. — Un viņš neparasti veikli nozuda aiz durvīm.

Ķirzacipa Berta, uzģērbusi savu visskaistāko tumši violeto bikšu kos­tīmu, vēdinādamās ar pārlocītu «Meža Vēstnesi», briesmīgi augsto papēžu dēl sīkiem solīšiem tipināja pa ciemata galveno ielu.

Vectēvs Kurmis, ieraudzīdams Bertu, veltīgi iebēga istabā. Berta bija vienīgā visā ciematā, kurai peldbaseins pašreiz nemaz nebija prātā. Viņa iznākusi pastaigāties ar lielām cerībām kādu nejauši sastapt.

Un sastapa ari.

Vecmāmuļa Vārna, pa logu pamanījusi kustamies kaut ko violetu, ne­nocietās nolidoja paskatīties.

— Ak. Bertiņ. tā esi tu! Es jau domāju, kas parastā darbdienā staigā tik uzcirtusies. Laikam par godu tam lielajam jaunumam.

Berta kautrīgi pasmaidīja.

— Nu ko jūs, nav nemaz tas jaunums tik liels.

— Kā tad ne, viss ciemats par to vien runā.

— Vai patiešām? Nevarētu būt.

— Ir ko padomāt, cels pašiem savu peldbaseinu. Nav joks.

Augstie papēži sāka ļodzīties un mudināja Bertu staigāt tālāk.

— Jā, protams. Uz redzēšanos! — viņa nomurmināja un gāja prom.

Sis dienas «Meža Vēstneša» pēdējā lappusē nodrukāta ķirzaciņas Ber­tas pasaka. Viņa bija pārliecināta, ka visi par to vien spriež un domā. Bet izrādās, nē — kaut kāds peldbaseins tas galvenais.

Iecerētā patīkamā pastaiga izjuka, nekas cits neatlika kā doties mājup.

Pie ezīša Adamiņa dārza Berta ievēroja zinātnieku un sāka iet lēnāk.

Adamiņš veiksmigi apvienoja sauļošanos ar zinātni. Tas izskatījās tā: viņš, nolicis nelielu galdu ceļa malā, izmeties debeszilās peldbiksēs, baltu platmali galvā, uz rakstāmmašīnas rakstīja savu zinātnisko darbu «Latvijas indīgās un neindīgās čūskas».

Berta piegāja tuvāk.

— Labdien!

— .. .bdien! … bdien! — sveicienu nevaļīgi atņēma zinātnieks, mirkli pārtrauca rakstīt, pavērsa dziļu domu pilnu skatu pret debesīm un jūsmīgi iesaucās:

— Acis! Pats galvenais tomēr ir acis.

Berta šodien ar skropstu tušu bija novilkusi melnu līniju gar plakstiem.

«Vai tiešām zinātnieks to saskatījis?»

Ādamiņš, noklabinājis vēl vienu rindu, atkal ierunājās:

— Jā. acis loti daudz ko izsaka.

Ķirzaciņa Berta nosarka.

Zinātnieks turpināja:

— Piemēram, no zinātniskā viedokļa skatoties, Latvijas indīgām čūs­kām ir garenas acis, bet neindīgām pilnīgi apaļas. Daudzi to nezina.

Ķirzaciņai uznāca klepus. Atkal vilšanās. Šausmīgi!

Augstie papēži zibināja soli pēc soļa. Viņa gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās.

Bet tas vēl nebija viss.

Apsiene Grieta stāvēja sava dārza vārtiņos, un pēc skata vien bija noprotams, ka tik vienkārši viņai garām netiks.

Tā arī bija.

— Ko tad «Vēstnesī»* šodien labu raksta? — Grieta, ieraudzījusi ķirza­ciņai avīzi, noprasīja.

Bertai kļuva labāk ap sirdi, tomēr kāds interesējas par to, ko drukā.

— Lūdzu, paskatieties pati. — Berta sniedza avīzi āpsienei.

«Meža Vēstnesis» bija salocīts tā, ka Grietai gribot negribot bija jā­izlasa:

Ķirzaciņa Berta

KĀ GURĶIS AR TOMĀTU STRĪDĒJĀS.

Pasaka.

Tālāk viņa nelasīja, bet atdeva avīzi Bertai atpakaļ.

— Nu jā, tagad katrs, kas nav slinks, var rakstīt, nu jau mazāk Ir to, kas neraksta, nekā to, kas raksta.

Ķirzaciņa Berta pat lāgā neaptvēra, kā nonāca savā dārzā. Sī mazā pasaulīte bija vienīgā vieta, kur paglābties no dzīves netaisnības.

Dārzs patiešām izskatījās jauks. Gar ceļa malu šaurs mauriņš, tam

galā pelēkai akmeņu kaudzei līdzīga mājiņa. Visapkārt akmensdārzs. Pašreiz ziedēja zemas puķes gaiši violetiem ziediem, tāpēc kaimiņi Bertas dārzu sauca par violeto dārzu. Attālākā stūrī dobēs auga dārzeņi. Vēstu)u kastītē Berta ieraudzīja vēstuli. Atplēsa un izlasīja:

Sveika Berta!

Pēc nedējas būšu klāt.

Bruņurupuciene Amālija.

— Gods kam gods. sapulces mūsu priekšnieks prot vadīt, — skatīda­mies debesīs, sacīja sabiedriskais kārtības sargs vilku suns Marss, — kā pusdienā sākām, tā, re, mēness jau parādījies.

Patiešām mēness bija pabāzis apaļo vaigu gar mākoņu spraugu un

smīnēja.

Vāverēns Toms, kā viņam vectēvs Kurmis bija uzdevis, stāvēja pie vārtiņiem un katram promgājējam teica:

— Ar labu nakti un uz redzēšanos!

— … lbnkt… labnkt… — viens otrs atteica,

Apsiene Grieta bija paņēmusi līdzi arī Ināriņu, tagad viņa to vilka aiz rokas kā kuģis nepareizi izmestu enkuru. Ināriņš bija iesnaudies un pa­tiešām sapņoja, ka brauc ar kuģi un viļņi viņu šūpodami svaida.

2āvājās gandrīz visi. Pat bezdelīga Ciuvita pāris reižu paplātīja knābi, vienmēr gan pielikusi puķainu kabatlakatiņu priekšā

Gausiem soļiem ciemata iedzīvotāji izklīda.

Jā, tā tik bija sapulce!

Lapsa Džons un ezītis Adamiņš gāja pēdējie.

— No zinātniskā viedokļa skatoties, tā nebūtu nekāda īstā sapulce, ja pārskrietu kā pērkona lietus. Kārtīgā sapulcē katrs izsakās no sirds pa­tikas, — sacīja ezītis Adamiņš.