Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA

10

bet īstenībā tikai pļāpāt. Viņa sastāstīja par zagļiem un laupītājiem tādus briesmu stāstus, ka bailīgākajiem pa naktīm klabēja zobi. Ar laiku tas pārgāja, jo zagli un laupītāji kā nerādījās, tā nerādījās.

Vienīgi vecmāmuļai Vārnai ja kas iesēžas galvā, tad uz ilgu laiku.

Lai zagli nevarētu iekļūt Vārnas mājiņā, kāpņu nebija. No priedes apakšējā zara nokarājās aukla, kuras galā piesiets koka āmurs. Kādreiz tas bija uzcītīgi dauzījis karbonādi, kaut ari ilggadīgajā darbā samērā stipri nodilis, tagad paaugstināts amatā.

Ja kāds vēlējās apciemot vecmāmuļu Vārnu, piesita ar āmuru pie stumbra. Izdzirdusi klauvējienu, vecmāmuļa pa logu palūkojās lejup, kas nāk, un nolaida virvju kāpnes. Daži tādu kustīgu kāpšanu nevarēja ne acu galā ieredzēt, piemēram, vectēvs Kurmis.

— Neiešu priekšlaicīgi galu meklēt, es bez Vārnas pavisam labi varu iztikt. Pats māku pankūkas izcept — un pat ar gaļu iekšā, — viņš teica.

Tuvākiem draugiem bija īpaši norunāts signāls, trīsreiz pēc kārtas divi īsi sitieni: tuk-tuk! tuk-tuk! tuk-tuk!

Tad vecmāmuļa Vārna tūliņ nolaida kāpnes.

Kaķēnam Mikam un vāverēnam Tomam tās bijušas nebijušas. žips! — priedē augšā.

Lai vecmāmuļa Vārna būtu laipnāka, Miks nežēloja no sava dārza divus pušķus margrietiņu.

Ar to «žips!» bija vienkārši. Bet tālāk? Tur viņi abi stāvēja vecmāmu­ļas durvju priekšā un stumdīja viens otru.

— Ej tu pirmaisl

!!

— Nē, ej tu!

Nez cik ilgi viņi tā mīditos ja izdzirdusi kņadu, durvis neparādītos pati saimniece.

Viņai pretī stiepās divi margrietiņu pušķi.

— Ak tie esat jūs? Nāciet iekšā.

Vecmāmuļa Vārna bija pieklājīga un izlikās, ka par atnestajiem zie­diem ir milzīgā sajūsmā. Ielikusi puķes maigi violetā stikla vāzē, novietoja uz apaļā galda. Pēc tam izņēma no bufetes spilgti zilu rievotu stikla šķīvīti, pilnu ar brūniem auzu pārslu cepumiem.

Uz galda, uz kumodes un palodzes — visur vizēja krāsaini stikla trau­ciņi. Vecmāmuļa Vārna gadiem sacentās ar žagatu Žvadzinātāju stikla trauku vākšanā.

— Jums droši vien garšo auzu pārslu cepumi? — vecmāmuļa vaicāja.

Miks gribēja sacīt: «Paldies, šoreiz nevēlamies,» — taču Toms pastei­dzās pirmais:

— Mikam ļoti garšo.

īsā laikā Toms bija apēdis lielāko daļu cepumu, kamēr Miks zelēja vienu un to pašu. Viņš ar izbrīnu skatījās uz Tomu un domāja: «Kā tādi «salmi» var garšot? Būtu uzcienājusi vismaz ar pienu…»

Vecmāmuļa Vārna lāva ciemiņiem ieturēties un ziņkārīgi gaidija. Ne tāpēc šie draiskuli nākuši, lai atnestu margrietiņas, Mikam pašam to nemaz nav daudz.

Kavēdama laiku, vecmāmuļa atsāka lāpīt zeķi, ko lāpīja jau otro ne­dēļu, bet tālāk par puspapēdi nebija tikusi.

Toms nodomāja, ka pieklājības likumi neatļauj visu apēst, tādēļ, pagriezis muguru cepumu šķīvītim, ierunājās:

— Šodien skaists laiks.

— Jā, jā, tikai no rīta tā kā pērkons ducināja, — Miks piebilda.

Pailgs klusuma bridis.

— Ko ciemiņi labu pastāstīs? — pavaicāja vecmāmuļa. Viņai ātrāk gribējās zināt nāciena īsto iemeslu.

Toms piegāja pie loga un paskatījās.

— Laikam neviena nav, kas varētu noklausīties.

Tas vecmāmuļai Vārnai bija kā adatas dūriens, viņa gandrīz vai pa­lēcās.

— Kaut kas slepens? Nav, neviena nav. Varat stāstīt droši.

Visi trīs sabāza galvas kopā, Toms pusčukstus izklāstija vecmāmuļai Vārnai lielo izgudrojumu.

Atvadoties Toms vēlreiz piekodināja:

— Tikai nevienam ne vārda … nevienam pašam.

— Neraizējies. Pie manis jaunā ziņa būs tikpat droša kā nauda bankā, — apgalvoja vecmāmuļa.

Vāverēns Toms un kaķēns Miks, atgriezušies no vecmāmuļas Vārnas, sēdēja uz soliņa Mika mājas priekšā un pacietīgi gaidīja, bija pārskatāma gandrīz visa ciemata iela (par ielu sauca grantēto ceļu, kas stiepās cauri ciematam). Pa vieniem otriem vārtiem gāja iekšā un ārā.

Abi gaidītāji pamanīja tuvojamies puķu dārziņu, kurā ziedēja sar­kana magone, dzeltena saulespuķe, gaiši zils neaizmirstulīšu pušķis un oranžas kreses.

— Re, Varis! — iesaucās Miks.

Tas patiešām bija vardulēna Vara lielais puķainais saulessargs. Ja ir Vara saulessargs, jābūt arī pašam vardulēnam. Un vislielākajā pus­dienas karstumā!

Pāris strauju lēcienu — un vardulēns Varis apstājās abu sēdētāju priekšā.

Salocījis saulessargu, viņš aizelsies teica:

— Vai jūs to jau zināt?

— Ko tad? — Toms jautāja.

— Drīz būs pavisam cita dzīve! Nebūs jādomā, kā neizcepties šādā karstumā.

— Kaut kas jauns? — Miks tēloja nezinātāju.

— Traki jaunumi! Ciematā būvēs peldbaseinu! Paliek par karstu: plunkš! — baseinā iekšā!

Miks ar Tomu saskatījās un apmierināti pasmaidīja. Noslēpums bija nonācis īstajās rokās. Vecmāmuja Vārna mācēja zibenīgi ātri jebkuru no­slēpumu padarīt visiem zināmu, pat žagata Žvadzinātāja nevarēja šajā ziņā ar viņu sacensties.

Apaļais zibens iespēra mežmalas lielajā vītolā. No vecuma vītols bija pāršķēlies it kā divās dalās, ar lielu dobumu vidū. Apaļais zibens pa vienu pusi ieskrējis vītolā un pa otru atkal ārā, koks tikai drusku apsvilis Toties zaķēns Jēkabiņš, kas tai brīdī bijis tuvumā, tik briesmīgi pārbijies ka skrējis, skrējis un skrējis… galu galā nekur tomēr neaizskrējis.

Vasarā zibens lr parasta lieta. Bet apaļais? Citā reizē visi ciematā būti runājuši nedēļām ilgi. Bet tagad?

Apaļais zibens? Ak tāl Jā, jā! Bet vai zināt ko sevišķu? Ciemats būvē peldbaseinu!

Ciemats būvēs peldbaseinu!

Tas bija daudz svarīgāk par apaļo zibeni.

Pat zaķēns Jēkabiņš, kas no bailēm laikam bija apjoņojis pasaulei ap­kārt, pie trešā skrējiena cauri ciematam nobremzēja un sāka ausīties; — Kas tas par peldbaseinu?

Vectēvs Kurmis, vilkdams lāpstu pa zemi, apstaigāja dārzu. Meklēja to stūri, no kurienes šodien sākt rakšanu.

Viņam loti patika rakt, tad varēja kaut ko apgriezt ar kājām uz augšu kaut vai tikai velēnu. Tālab viņš rakņājās, kur vajadzīgs un kur neva­jadzīgs. Tā vectēvs bija izcilājis visu garo gladiolu dobi un pēc tam pats brīnījās, kādēļ tās nokalst.

Skaļš «Labrīt!» pārlēca pāri sētai un ieskrēja dārzā.

— Labrit, labrīt! — vectēvs Kurmis atņurdēja un pa briļļu augšējo malu noskatīja, kurš ir labrītnieks.

Jā, tas bija kaķēns Miks, kas naski soļoja uz upes pusi. Uz viena pleca kaķēnam zaļi krāsots makšķeres kāts, uz otra brūna somiņa.

Ka Miks katru rītu sešos iet makšķerēt, to zināja viss ciemats, tātad pulkstenim jābūt seši. Bet vectēvs šodien izgāja no istabas pusseptiņos.

Kurmis izņēma no vestes kabatas garā sudraba važiņā piestiprinātu lielu plakanu pulksteni. Piespieda. Knakšl — vāciņš atvērās. Tieši pus­septiņi.

«Kas te notiek? Burvestība, vai? Miks iet makšķerēt, tātad seši, bet pulkstenis rāda pusseptiņi. Pulkstenis ir tik vecs un godīgs, ka nekad ne­mānās.»

Lai šo dīvainību labāk izprastu, vectēvs Kurmis apsēdās uz sola. Tikai tagad viņš pamanīja, ka sekunžu rādītāji negriežas. Paklausījās. Netikš! Tas ir briesmīgi! Drīzāk pasaule var apstāties, ne vectēva pulkstenis! Kurmis kļuva bēdīgs. Pēkšņi atcerējies pasmaidīja: «Ak šī vecmāmuļa Vārna! Viņa ar savām pļāpām mani vakar iztraucēja tai brīdī, kad gri­bēju pulksteni uzvilkt.»