Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

Sašutis par krāsu ražotāju bezgaumību. Pelēcis ieslēdzās istabā. Trīs dienas ne ēda, ne dzēra, domāja un domāja. Trešās dienas vakarā, kad galva draudēja no domāšanas pārplīst, vilks izskrēja pagalmā. Lēkāja kā sienāzis un savā rupjajā balsī sauca tik skali, ka koku galotnes ietrīcējās:

— Atklājums! Slavens atklājumsl

Kad klaigājot galīgi aizsmaka, pazuda nojumē, kur glabājās motocikls.

Paķēra no plaukta sarkanās krāsas bundžu un ielēja tās saturu spaini, turpat klāt arī divas bundžas gaiši pelēkas krāsas. Pēc tam visu to ar koku pamatīgi izmaisīja. Tad deva darbu lielajai otai. Pusmeža smaržoja pēc »acetona. Zīlīte Zuzīte trīs dienas šķaudījās

Bet kas par toni iznāca! Vecrozā! Vienreizēji!

Pelēcis iedarbināja motoru, pjerkstošs troksnis nežēlīgi saraustīja meža klusumu. Citiem bija motoru klusinātāji, bet Pelēcim ar lieiām pūlēm pie- rīkots skanas pastiprinātājs. Nav taču nekādas jēgas, ja tu, īsts vilks, jono ar motociklu un neviens jau pa gabalu nedzird.

Izbrauca uz meža stigas — tukšs kā izslaucīts.

«Kur te taisnība?» Pelēcis dusmojās. «Ja gribi nesties lielā ātrumā, ne­tiec ne no vietas, visādi mētājas pa ceļu, stampājies kā pa mīklu. Bet, kad vajag sevi parādīt, nav neviena kas skatās. Pat sienāzi Sprukstiņu ne­mana.»

Tā gudrodams, vilks bija no meža ārā un klāt pie ciemata Vecozoll.

Aplaida tam riņķī, nemānijā nevienas dzīvas dvēseles.

«Kur šie tā aiztinušies? Kolektīva peldēšanās vai uz futbolu.» vilks pie sevis spriedelēja.

Piebrauc pie vārtiem, redz — piekārta plāksne ai uzrakstu:

Lūdzam netraucēt.

Klusā stunda no 14.00 lidz 15.00

— Hal Hal — Pelēcis nosmējās un pagrieza plāksni otrādi tā, lai uz­raksts nebūtu redzams.

Pēc tam, pjerkstinādamies ar savu rozā motociklu, drāzās cauri ciema­tam pa galveno ielu. Nostiepās dūmu grīste, un nosmirdēja benzīns. Iz­brauc vienreiz — nekā. Griež atpakaļ un brauc otrreiz.

Lielajā priedē iesarkanās mājiņas logā parādās vecmāmuļa Vārna. Viņai taču pirmajai jāredz, kas te notiek.

Brauc trešo reizi. Žāvādamās pa durvīm pabāž galvu āpsiene Grieta, pagriežas atpakaļ.

— Ināriņ, nenāc ārā, kamēr es neuzzinu, vai nav kas bīstams.

Kaķēns Miks pieceļas sēdus uz sarkanā soliņa mājas galā, tur viņš pa­rasti gul dienasvidu. Ierauga Pelēci un sabīstas. Izliekas, ka neko nav re­dzējis, saritinās un tēlo aizmigušu. Un te parādās viņa lieliskais aktiera talants, vienīgi nevar savaldīt nobīļa trīcēšanu.

Vectēvs Kurmis bezbailīgi klunkuro uz ceļa nodibināt kārtību, uz­traukti pie sevis murminādams:

— Kas vēl nebūs, manā ciematā… klusuma stundā…

No viņa gala tipina ķirzaciņa Berta, steigā aizmirsusi, ka ģērbusies garā zilpunktainā naktskreklā, kurš neatlaidīgi pinas viņai pa kājām. Pie katra soļa draud pakrišana.

Vilks Pelēcis, apmierināti smaidīdams, grasās tikt pa vārtiem prom. «Šoreiz man izdevās.» viņš nodomā, «iztramdīju tos miegamices, un pie viena viņi, aiz skaudības pušu plisdami, mani apbrīno. Vienreizējil»

Kas tie par kumēdiņiem? Vārti ciet.

— Ak Pelēcis nolēmis motociklu atstāt pie mums, — no ārpuses pār­kāpis vārtus, atslēgu saišķi žvandzinādams, saka vāverēns Toms.

Visi nāk uz šo pusi, arī āpsiene Grieta, viņai aiz muguras Ināriņš

— Vai tev burbuli galvā sakāpuši?! — Pelēcis uzbrēc Tomam. — Slēdz vaļā, es muļķīgus jokus nesaprotul

— Gan sapratīsi. Miku, nāc šurp, — sauc Toms.

Kaķēns Miks nāk arī, zobi gan vēl klab.

— Nu, vai tu neredzi, ka Miks no dusmām dreb, — Toms smīnot saka.

— Jā-ā, kad es esmu dusmīgs, tad es esmu br-rriesmigs, — Miks sa­dūšojies izmoka.

30

— Motocikls paliks vienu nedēlu vilku suņa Marsa garāžā, — saka vectēvs Kurmis. — Kājām staigājot, būs skaidrāka galva, varēsi pārdomāt dzīvi.

Pelēcis nenoņem ķepas no stūres, bet, ieraudzījis uz ceļa šoferu skolas instruktoru vilku suni Marsu, bezcerīgi norūc:

— Neesmu paradis būt kājniekos.

Tagad gan Pelēcis atstutē motociklu un izliekas kaut ko meklējamies

pa kabatām.

Pat vilkam nevar būt lāga dūša, ja tie visi sanākuši apkārt, iespieduši kā gredzenā.

Pēdējā atsteidzas bezdelīgas Ciuvitas meita Vivita, viņa ilgi nopiņķē- jās, kamēr sasēja matu lenti. Ieraudzījusi vilku Pelēci, Vivita skaisti pa­kniksē un laipni saka:

— Labdien!

Pelēcis, atņēmis pieklājīgo sveicienu, sāka justies neomulīgi.

— Vai tad es ko sliktu? Vārti tāpēc ir, lai pa tiem vai nu brauktu, vai staigātu, — viņš taisnojās.

— Neizliecies! Uzraksts pats apgriezās otrādi? — Toms jautāja.

— Caurvējš, droši vien caurvējš, — Pelēcis nomurmināja, drūmi ska­tīdamies, kā vilku suns Marss stumj prom viņa motociklu. Pieklibodama vecmāmuļa Vārna klunkuroja nopakaļ, pie sevis skandinādama:

— Es zināju, ka tā būs. Es zināju…

Toms atslēdza vārtus. Pelēcis aizgāja, kūkumu uzmetis, zemi pētīdams, it kā naudas maku būtu pazaudējis. Mežā viņš nesojoja, kā parasti, lepni pa stigas vidu, bet ložņāja cauri ceļmalas krūmiem. Visu ceļu māca viena doma: «Vienreizēja neraža!»

Nonācis pie savas stiklotās verandas, Pelēcis smagi nopūtās: «Ehl La­bāk vispār par to nedomāt, citādi sāks likties, ka pats pie visa tā esi vai­nīgs,»

Ja kādam nepatīk acetona smaka, šodien pa ciemata galveno ielu lai nestaigā. Kaķēns Miks un vāverēns Toms krāso sētu.

— Ei, Mik, tu esi galīgi zajš, — paskatījies uz Miku, iesaucās Toms.

— Jocīgais, nerunā muļķības! Es nemaz netaisos uz ģībšanu, neesmu ķirzaciņa Berta, kas var paciest tikai kafijas un maijpuķīšu odekolona smaržu.

— Ne jau tā, tavas kādreizējās zilās džīnsas ir tikpat zaļas kā sēta.

— Es lielos pasākumos sīkumiem nepiegriežu vērību. Bet, starp citu, ieteicu tev apskatīt pašam sevi.

Sevis aplūkošana pēkšņi izbeidzās, jo gadījās daudz interesantāks ska­tāmais.

Uz ce|a iznāca vectēvs Kurmis. Spīdīga ugunsdzēsēju ķivere galvā. Balts krekls, svītraina kaklasaite, tumši pelēkais jaunais uzvalks, pirkts tikai pirms sešiem gadiem. Bet galvenais — vectētiņa seja, tā staroja spo­žāk par ķiveri, vēl spožāk par sauli.

Miks un Toms apbrīnā aizmirsa pat labrītu padot,

Vectēvs Kurmis mundri uzsauca: — Sveiki, meistari!

— Kur vectētiņš ies? — Toms atģidies pajautāja.

— Eju uz Lielā Meža galvenā ugunsdzēsēja pārvēlēšanas sapulci. Re­dzēs, cik balsis šoreiz dabūšu. Cīņa būs sīva, daudzi grib tikt par galveno ugunsdzēsēju. Man patīk lielas saraušanās.

Un vectēvs paceltu galvu, braši kā zaldāts parādē, aizsoloja uz vārtu pusi.

Sākumā krāsošana Mikam likās pavisam viegls darbs. Kas tur liels — pamērcē otu un velc, pamērcē un velc. Bet pēc kāda laika Miks, atkāpies (e|a vidū, acis piemiedzis, lūkojās uz nokrāsoto sētas posmu. Tā viņš, pa­iedams te uz vienu, te uz otru pusi, pētīja turpat vai stundas ceturksni Toms, to ievērojis, kļuva ziņkārīgs.

— Miku, vai tu mēģini krāsot sētu pa gabalu, ar skatīšanos vien?

— Jocīgais, es pārbaudu savu darbu, gleznas jāapskata no tālienes. Katra krāsošana ir gleznošana.

— Tikai tai gadījumā, ja to dara Miks.

Miks, mazliet saskaities, sāka spaiīgi vilkt otu.

Bija nokrāsoti vairāki sētas posmi.