Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA

«Diez kā šādos gadījumos dara ārzemēs?» Čiuvita pūlējās atcerēties, bet nekas nenāca prātā, tāpēc sacīja to, ko pati domāja:

— Mans pienākums ir iemācīt lasīt daiļliteratūru pareizi, ne pašķir­stīt un šur tur izķert raibākus notikumus. Tad labāk lieki netērēt laiku un nemaz nelasīt, tā grāmatas jēga aizslīd garām.

— Mans bērns lasa no rīta līdz vakaram, bet jūs viņu mācīsiet!

Grieta apklusa tāpēc, ka pietrūka, ko sacīt.

— Bērnam augu dienu sēdēt un lasīt vien ir neveselīgi. Tikpat kā ēst ir nepieciešamas kustības svaigā gaisā. — Pagriezusi Grietai muguru, Čiu­vita apsēdās pie galda.

— Nu jau vairs neko! Atnāk pēc grāmatām, bet jāklausās sprediķis. —- Grieta, ar blīkšķi aizsizdama durvis, izgāja.

Ināriņš sēdēja uz sliekšņa un gaidīja mammu.

Grieta nāca drūma kā lietus debess.

— Tu nemākot lasīt, laikam burtus nepazīsti, bokšterē vien visu vasaru tās trīs grāmatas.

Kaut kas no Čiuvitas teiktā Grietai tomēr nedeva mieru, tas bija vārds «neveselīgi».

— Pēcpusdienā aizej pie Čiuvitas… parunāties. Un. sākot ar šodienu, tu vienu stundu staigāsi pa dārzu. Marš!

Ināriņš, apnikdams pats sev, soļoja dārzā pa taku turp un atpakaļ.

Grieta pa virtuves logu uzmanīja, lai viņš nenogrieztos sānis.

Mika virtuvē, rindā pie loga, uz dzelteniem ķebļiem sēdēja bezdelīdziņa Vivita, zaķēns Jēkabiņš un vāverēns Toms.

Pats kaķēns Miks apsēja māmiņas puķaino priekšautu, kas vilkās gan­drīz pa zemi. Tad nolika uz galda lielo māla bļodu, iebēra tajā miltus, pēc tam lēnām no krūzes lēja pienu un ar koka karoti maisīja.

Tie, kas sēdēja pie loga, acīm pavadīja katru kaķēna kustību.

— Ko tu, Mik, — klīsteri taisīsi? Par agru logus aizlīmēt, ziema vēl tālu, — Toms nevarēja novaldīt ziņkārību.

— Jocīgais, gatavoju vakariņas, es taču jums liku būt izsalkušiem, — Miks atteica.

— Un ko tu mums dosi, ja drīkst zināt? — pajautāja zaķēns Jēkabiņš.

— Sākot ar šodienu, esmu nolēmis, māmiņai par prieku, ietaupīt naudu. Tāpēc gatavošu: no maza — lētu, labu un gardu, — Miks sacīja, katru vārdu īpaši uzsvērdams.

Es gan klīsteri neēdīšu, — Toms stingri noteica.

Miks ne visai laipni paskatījās Tomā.

— Vārīšu klimpas.

— Mana māmiņa liek mīklai klāt olas, — Vivita pamācīja.

— To var.

Miks, pakāpies uz krēsla, nocēla no pieliekamā paša augšējā plaukta kurvīti. Atgriezies pie galda, skali skaitīdams, iesita bļodā olas:

— Viens, divi, trīs, četri. Uz katru galvu pa vienai, pietiks?

— Laikam par daudz, — Vivita nedroši atbildēja.

— Nekas, labs labu nemaitā, — sacīja Miks. šis teiciens viņam bija pielipis no vectēva Kurmja.

Kaķēns vēl iebēra bļodā naža galu sāls un tējkaroti cukura. Brīdi dū­šīgi maisīja, pagaršoja, atkal maisīja.

Kad. pēc Mika domām, mikla bija jau gatava, viņš nocēla katla vāku. ūdens vārījās burbuļodams.

— Varbūt tev palīdzēt? — Vivita piecēlās.

— Paldies, nē, es pats vāru. Tagad paej iet tālāk no plīts, pie durvīm. Pie durvīm, es teicu!

Visi paklausīgi nostājās pie durvīm, tikai Toms ievaicājās:

— Kaut kas sprāgs?

Zaķēns Jēkabiņš drošības labad nospieda durvju rokturi. Vivita aiz­vēra acis.

— Jocīgais! Laidīšu klimpas. Tas ir sarežģīts darbs, un neviens ne­drīkst mani traucēt, — Miks svarīgi paziņoja.

Nekāda laišana neiznāca. Kā tas gadījās, kā ne — Mikam bļoda pēk­šņi apgriezās otrādi, un visa mīkla uzreiz ieskrēja katlā Vārošais ūdens šļakstījās uz visām pusēm, Mikam laimējās, viņš neapplaucējās.

— Varat atkal apsēsties, — Miks teica. No balss bija manāms, ka viņš ir satraukts.

— Mēs mājās laižam ar karoti pa vienai klimpai, — Vivita klusi sa­cīja.

, — Palūgšu man neaizrādīt, pats māku vārīt. Pēc piecām minūtēm pie­liesim pienu, un būs gatavas karaliskas vakariņas. — Miks paskatījās pa virtuves vaļējām durvīm istabas lielajā sienas pulkstenī.

Tieši pēc piecām minūtēm, ne minūti ātrāk un ne minūti vēlāk. Miks, piena krūzi pie vēdera piespiedis, piegāja pie plīts.

Ciemiņi neaicināti nostājās Mikam aiz muguras un, ziņkārīgi kaklus staipīdami, skatījās pāri viņa plecam.

Katlā kā pusnogrimis kuģis peldēja viena vienīga milzu klimpa.

Izstieptā ķepa ar piena krūzi apstājās pusceļā.

— Tādu var izvārīt tikai Miks, tāpēc nosauksim šo mīklas pikuci par Mika klimpu, — sacīja zaķēns Jēkabiņš.

— Nē, labāk sauksim tā: «No maza — lēts, labs un gards». — Toms izteica savas domas.

— Bet varbūt… varbūt to kunkuli var sagriezt četrās dalās, un vaka­riņas iznāks, — Vivita centās saglābt Mika pavāra godu.

Miks sevišķi uzmanīgi ar pavārnīcu un dakšiņu ievēla klimpu lielajā māla bļodā. Vairākkārt apgājis galdam riņķī, no visām pusēm apskatīja savu darbu.

— Ēdams gan neizskatās.

— Bet ko mēs ar klimpu darīsim? — Toms gribēja zināt.

— Varbūt aiznesīsim uz mežu un noliksim uz celma, mežacūku sivēniņš Kristaps tūliņ būs klāt, — spriedelēja Jēkabiņš.

— Diez vai, — Vivita šaubījās.

— Izdomāju! — priecīgi iesaucās Miks.

— Ko? Ko? Ko tu izdomāji? — cits caur citu jautāja.

— Nesīsim klimpu uz upi.

— Slīcināsim? — Toms noprasīja.

— Nevis slīcināsim, bet dosim kā iebarojamo ēsmu zivīm. Ziniet, tai vietā, kur brekši labi ņem, — Miks aizrautīgi skaidroja.

— Tev jau nekur neķeras, — vāverēns Toms atgādināja nepatīkamu patiesibu.

— Labs makšķernieks domā ne vien par to, kas bijis, bet galvenokārt par to, kas būs, — Miks nelāvās samulsināties.

Ar to lielās klimpas liktenis bija izlemts. Apsolītās vakariņas tomēr neiznāca.

«Kā lai aiznes vakar vārīto lielo klimpu līdz upei veselu un nesavainotu?» Miks gudroja krietni ilgi, bet to vien izdomāja, ka tas nav tik vienkārši.

Visos sarežģītos gadījumos, arī šoreiz, kaķēns meklēja vāverēnu Tomu. Turpat stundu skraidīja un saukāja, kamēr beidzot atrada Tomu pļavā la­sām skābenes. Toms, noklausījies Mika stāstu, nemācēja dot padomu. Gāja abi pie vardulēna Vara.

Vardulēns, uzzinājis sarežģīto uzdevumu, brīdi padomājis, sacīja:

— Man ir viens no modes izgājis kukaiņu ķeramais tīkliņš, pamēģi­nāsim.

Pēc neilga brīža pa ceļu cauri kukurūzas laukam, prātīgi sperot katru soli, čāpoja Miks. Pār plecu kukaiņu ķeramā tikliņa kāts, pats tīkliņš smagi nostiepies no lielās klimpas svara.

Pienākumi visiem stingri sadalīti. Varis soļoja aiz Mika un, acis neno­laidis, skatījās uz izcilo nesamo — maz kas var gadīties.

Tomam jāgādā, lai ceļā nebūtu nekādu šķēršļu.

—Tom. paskaties, Kāpēc kukurznis tur priekšā nav novākts! — Miks pavēloši uzsauca.

Toms zibenīgi aizvēla bīstamo zemes piku.

Ar pasta somu uz muguras lidoja pastniece žagaia Žvadzinātaja. Pamanījusi galējus, nolaidās pavisam zemu apskatīties. Redzēdama sa­vādo nesamo, Žvadzinātajā ziņkārīgi apriņķoja paris reižu virs nesēju galvām.

«Tik nopietni šie trīs nekad nav redzeti, un cik lēni iet. Bumba! Cits nevar būt, viņi nes no karu laikiem kaut kur palikušu sprāgstošu bumbu.» žagata nodomāja un aizsteidzos visiem Izstāstīt, kādas briesmas pati savām acīm redzējusi un kā tik tikko dzīva palikusi.