Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

Gājeji bija tā aizņemti at nesamo, ka nemaz nepamanīja ceļa malā stāvam zinātnieku ezīti Adamiņu. Zinātnieks, noskatījies viņiem pakaļ, pie sevis nosprieda:

«No zinātniska viedokļa skatoties, nesamais varētu būt atrasta apslēpta manta.» Uz šādam domām Adamiņu pavedināja nesen «Meža Vēstnesi» lasītais raksts par atrastu apslēptu mantu. Adamiņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un ierakstīja: »Mūsu ciemats kļūs bagāts».

Ciematā nupat kā bija uzklīdušas valodas pai sprāgstošo bumbu, kad tās papildināja jauna ziņa, ka atrasta bagātība. Visi nolēma ceIt kinoteātri un dedzīgi strīdējās par to, vai kafejnica būtu vajadzīga vai ne.

Tikmēr, laimīgi nonākuši krastmalā, draugi apstājas pretī tai vietai kur upē sen iegāzies ozols. Plunkš! — Varis Ielēca ūdenī un papeldēja gabaliņu no krasta.

— Miku. uzmanīgi Ielaid tīkliņu upē un padod man kātu!

Tika izdarīts.

Varis peldot pavilka nastu uz priekšu, tad apgrieza tīkliņu otrādi Lielā klimpa, burbuļus mezdama, Iēni nogrima.

ķepiņas berzēdams, Miks līksmi Iesaucas:

— Tagad tikai būs! Nu gan rēdzēsiet, kas rītdien būs!

ir tādi skaisti un klusi vasaras vakari, tik skaisti un tik klusi, ka šo klusumu drīkstētu traucēt vienīgi lakstīgalas dziesma. Toreiz atgadījās tieši tāds vakars un nedaudzie ciemata iedzīvotāji, kas palikuši mājās, visi bija sapņaini noskaņoti. Tikai sapņainums izpaudās katram citādi.

Ķirzaciņa Berta uz balta papīra lapas uzrakstījusi virsrakstu dzejolītim «Klusums skan».

— Klusums skan… klusums skan… klusums skan.«« — viņa atkār­toja bet tālāk par skanēšanu pagaidām netika.

V=ectēvs Kurmis verdošā sviestā cepa smaržīgas rauga pankūkas un domāja ka par godu brīnišķīgajam vakaram būs jātaisa vaļā pēdējā pērnā gada aveņu ievārījuma burka.

Pankūku smarža līdz apnikumam izlidinājusies pa Kurmja dārzu, caur vaļējo logu ielavījās pie vecmāmuļas Vārnas un mēģināja viņu iekārdi­nāt, bet tas neizdevās. Vecmāmuļu bija sagrābušas lielās skaistuma alkas. Salikusi uz palodzes krāsainus stikla traukus, viņa nevarēji vien atska­tīties kā vakarīgie saules stari spīdināja trauku šķautnes.

Bet vāverēm Toms, sēdēdams lielajā ozolā uz mājiņas sliekšņa nedarīja neko. Viņam vienkārši bija briesmīgi labi.

Lakstīgalas dziesmu tovakar nedzirdēja, viņa pēcpusdienā bija aizli­dojusi pāri Gaujai ciemos pie māsīcas. Un galu galā vai Lakstīgalai uz to nav tiesības?

Un tad…

Pēkšņi no Gaujas pusos atskanēJa skaļš izmisīgs sauciens un saplosīja mierīgo klusumu gabalu gabalos:

— Tomi Tom! Ātrāk! PalīgāI

Nebija ne mazāko šaubu, tā bija kaķēna Mika balss.

Uti atkal klusums — tikai sasprindzināts kā uzvilkta atspere.

Toms strauji nolēca no ozola un vienā stiepienā pazuda kukurūzas laukā. Caur turieni bija īsākais ceļš uz Gauju.

Vecmāmuļa Vārna nobīlī pavisam aizmirsa ka prot lidot. Skrienot trakoti sāpēja celis un tagad viņa nevis drusku piekliboja, kā parasti, bet pamatīgi gāzelējās uz kreiso pusi. Nepārttaukti viņa taustījās pa jakas kabatām.

— Kur sirdszāles? Es jau teicu, ka tā mūžīga makškerēšana labi ne­beigsies iekritīs Gaujā un pagalam… Vairs nekliedz… Kur sirdszāles»

Vectēvs Kurmis aizelsies klunkuroja nopakaļ vecmāmuļai, uztraukumā paķēris līdzi pannu ar pusceptām pankūkām, kas izsvaidījās aiz viņa it kā vectēvs būtu gribējis iezīmēt ceļu atpakaļ nākšanai.

Gandrīz pie pašas Gaujas viņus panāca ķirzaciņa Berta. Izstiepusi uz priekšu pildspalvu kā karavīrs šauteni ejot uzbrukumā.

— Pagalam ir, vairs nekliedz, — vecmāmuļa Vārna, visiem par šaus­mām, apgalvoja.

Un tad..

Pretī tai vietai, kur upe iegāzies ozols, stāvēja kakēns Miks. Viņa tu­rēja makšķeres kātu Izslietu gaisā kā kuģa mastu. pie krastmalas lielā bērza apakšējā zara sudrabaini vizēja plakans breksis. Ne jau nu pārmē­rīgi liels.

Tomam tūliņ bija skaidrs, kā tas gadījies. Miks, Ieraudzījis pludiņu

paceļamies, kā bieži vien mēdz būt brekšu ņēmienā, tik sparīgi bija rāvis makšķeri, ka aukla uzsviedusies gaisā un aptinusies ap zaru. Tagad zivs karājās bērzā kā izgreznojums Jaungada eglītē.

Vāverēns, iekāpis kokā, pūlējās atpiņķēt auklu.

Ieraudzījusi Miku sveiku un veselu, vecmāmuļa Vārna brīnījās:

— Tu redz, ko, zivis sākušas dzīvot kokos. Manā jaunībā gan tā ne­bija. Bet, Miku, vai tādēļ ir tik briesmīgi jākliedz?

— Miks pirmo reizi mūžā izmakšķerējis zivi, un tad ir gan jākliedz, — draugu aizstāvēja Toms.

— Tomam taisnība, — apstiprināja vectēvs Kurmis.

Neviens pret to neiebilda.

— Un tikai tāpēc pieķērās breksis, ka te iemetu lielo klimpu. Es zinu, ko es vāru, — lepni sacīja kaķēns Miks.

Pa to laiku Lakstīgala bija atgriezusies no ciemiem un, iemetusies ievājā, sākt skandināt savu skaisto un mūžam neapnīkstošo dziesmu.

Vardulēns Varis uzkāra plecā siksnu, kurai pieāķētas trīs apaļas skārda kārbas, paņēma no plaukta kukaiņu ķeramo tīkliņu un izgāja no istabas.

Ejot kārbas kulstījās gar sānu un sitās cita pret citu, pieskandinādamas kluso novakari. Varis nebija ticis no dārza ārā, kad viņu ielenca kaķēns Miks vāverēns Toms, bezdelīdziņa Vivita un zaķēns Jēkabiņš.

— Mēs nākam pie tevis ciemos, — sacīja Toms.

— Ļoti patīkami, tikai es nebūšu mājās, — Varis atbildēja.

— To mēs kaut kā pārdzīvosim, bet, cerams, tu neatteiksies mums nākt līdzi pie Ināriņa.

— Nevarēšu vis, mani gaida kaitīgu kukaiņu apsēsts dārzs, — atteica Varis un palēkdamies aizsteidzās.

Pie Ināriņa vārtiem Mikam sametās kājas, viņš apstājās.

— Varbūt iesim rītvakar?

— Tu ceri šonakt nosapņot, ka esi kļuvis drosmīgs? — Toms nopra­sīja.

Miks neatbildēja.

— Tā ka visi uzvestos pieklājīgi, — Vivita stingri nobrīdināja, — un neaizmirstiet izlikties, it kā mēs nezinātu, ka māmiņa aizliegusi Ināriņam iet meža darbos.

Apsiene Grieta viņus ieaicināja virtuvē.

— Jums būs jāpagaida, kamēr Ināriņš paēd.

Uz galda ieplētušās divas tik lielas bļodas, kādās vakaros bērni mazgā kājas. Viena pilna ar dzeltenām brūngani apceptām pankūkām, otra tukša.

Apsiene Grieta paņēma pankūku, nolika uz gaļas griežamā dēlīša, uz­manīgi nogrieza skraukšķošās maliņas un lika tās Ināriņa šķīvī. Apgrai­zīto pankūku iemeta tukšajā bļodā.

— Mans Ināriņš jau sen vairs visu neēd, — Grieta izskaidroja savu darbību.

Varēja manīt, ka āpsēnam pat skraukšķumiņi negaršo.

— Mēs gan todien, fcad mežā nostrādājāmies, pa puskukuttm maizes nolocījām, — sacīja Toms, pamirkšķinādams ar acīm kaķēnam Mikam.

— Jā, un katrs litru piena izdzērām, — Miks piebiida.

— Mežā gaiss pavisam citāds, pilnīgi ārstējošs, — Jēkabiņš pārliecinoši teica un paskatījās uz Vivitas pusi.

Grieta tikai graiza pankūkas. Ināriņš negribīgi ar varu ēd.

Vivitai likās, ka Ināriņa māmiņai pietiekoši sastāstīts, cik labi ir mežā. tāpēc viņa sadūšojusies teica:

— Mēs atnācām sarunāt par rītdienu, sešos pienāksim pie Ināriņa. iesim visi reizē uz meža darbiem.

Grieta dusmīgi nosvieda nazi un dakšiņu uz galda.

— Kas jūs sūtīja? Es tūliņ domāju, ka tāpat nenāks. Mans bērns ne­kur neies!