Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA

— Bet, māmiņ, — Ināriņš bailīgi ieteicās.

— Klusē! — Grieta viņu apsauca.

Vivita pietrūkās kājās, ātrumā nevarēdama izdomāt, ko sacīt, viņa vārdu pa vārdam atkārtoja vakardien no savas māmiņas dzirdēto:

— Tie āpsi jau nedzīvo, bet nīkst. — Un, tūliņ sapratusi, ka pasacījusi, ko nevajag, skaļi iešņukstējās un piebilda: — Atvainojiet, ka sabojāju jūsu labo garastāvokli. — Tad, atpakaļ neskatīdamās, izmetās pa durvīm.

Kad virtuvē palika tikai Grieta un Ināriņš, āpsiene izkliedza:

— Labo garastāvoklil Es neatceros, kad man pēdējo reizi bija labs garastāvoklis.

Pa durvīm klusi ienāca Ināriņa tētis mežstrādnieks āpsis Rūdis un, gurdeni atspiedis muguru pret stenderi, apstājās.

— Māmiņ, laid mani citiem bērniem līdzi uz mežu, — Ināriņš lūdzās.

— Neparko! Viņi tādēļ vien nāk, lai pašas bērnu pret mani sakūdītu.

— Nav taisnība, — Ināriņš sacīja. — Mamm, mums pašiem vajag dzī­vot savādāk.

— Nu, Ināriņ, tā ka tu rītdien laikus būtu mežā, — ierunājās āpsis Rūdis.

— Vai! Vai! — Grieta nopūtās.

Ināriņš priecīgi palēcās.

— Būšu laikā.

— Jā, jā! Jā, — lēni noteica āpsis Rūdis.

Netālu no ciemata, mežmalā, stigas galā auga lika simtgadīga goba. Todien līkās gobas viens zars žvadzināja, otrs dūdoja, daži čiepstēja uņ citi čivināja. Nē, sākusi dziedāt viņa nebija, un brīnumu tur arī nekādu nav, tikai gobā lēkāja bars zvirbuļu, bars zīlīšu, žagata 2vadzinātāja, saprotams, klusi nosēdēt nevarēja ne minūti, un balodis Jezups ari centās atgādināt, ka ir atlidojis no otrā meža stūra.

Un tas vēl nebija viss. Turpat netālu nemierīgi mīņājās brāļi lūsēni Ciks un Niks. Viņiem aizmugurē, ķepas uz krūtīm sakrustojis, svinīgs un nekustīgs kā piemineklis pāri lūsēnu galvām skatījās vilks Pelēcis. Viņus te ciemata priekšnieka Kurmja uzdevumā ataicinājusi pastniece žagata Zvadzinātāja.

Blakus gobai jau no pavasara garlaikojās zemē iedzīts miets un tam piesistā finiera plāksne, kuru tikai paretam raibināja kāds vientuļš ziņo­jums. Tagad pie finiera plāksnes sarkanām dekoratīvām spraudītēm pie­sprausts plakāts.

Uzmanību!!! Šodien pl. !4. šai pašā vietā pie līkās gobas zinātnieks ezis V ADAMiŅš lasīs referātu:

MEŽA DERĪGUMS UN SAUDZĒŠANA

Aicināti visi.

Obligāti ierasties:

1) vilkam Pelēcim,

2) lūsēniem Čikam un Nikam.

Jocīgi, bet vilks Pelēcis par tādu īpašu uzaicinājumu nemaz nejutās pagodināts, viņš padrūmi domāja: «Tomēr jāpiedalās sapulcē, citādi var­būt iznāks slikti. Toreiz ar motociklu bija pavisam nelāgi.»

— Čik, vai laižamies? — jautāja lūsēns Niks, prātodams, kāpēc gan viņam ir tik grūts liktenis. Bailes bija palikt sapulcē, bailes iet prom.

— Paliksim, mierīgi. Ja ko pārmet, vajag atzit savu vainu un solīt laboties, — Čiks dūšināja brāli.

— Ja solās, tad arī jālabojas, — Niks to teica vairāk pats sev nekā Čikam.

— Sākumam pietiek ar solīšanu. Bet līdz tiem četrpadsmit nulle nulle mēs varam paspēt… — Čiks nepabeidza, jo īsti nezināja, ko varētu pa­spēt.

Nepaspēja tomēr neko.

Tur jau nāca ugunsdzēsēju brigadieris sesks Eidis ar visu komandu — astoņiem brašiem seskiem, ķiveres spīdēja pa gabalu. Eidis aizelsies skrai­dīja šurpu turpu, kamēr izmeklējās nelielu pauguru, tad, nostiepies kā stīga, komandēja:

— Mier-rā stāt!

Ugunsdzēsēji seski sastājās taisnā rindā kā lineāls.

— Uz pauguru, solos — marš! Apsēsties! — Eidis pavēlēja.

Pats viņš apsēdās komandai priekšā.

Tūliņ atlaidās vecmāmuļa Vārna un nometās uz gobas zara blakus žagatai Zvadzinātājai.

Jautri klaigājošs pulciņš ieņēma vietu iepretī ugunsdzēsējiem, tur bija zaķēns Jēkabiņš, viņa divi brāli un četras māsīcas, bezdelīdziņa Vivita vāverēns Toms, vardulēns Varis un āpsēns Ināriņš. Pārējie ciemata iedzī­votāji ar vectēvu Kurmi priekšgalā arī sameklēja sev ērtu vietu.

Nopietni klusēdami, atnāca meža cūku pāris Johanna un Sebastijānis, viņiem pa priekšu rātni čāpoja abi sivēntiņi Kristaps un Katrīna.

Vectēvs Kurmis, paskatījies kabatas pulkstenī, teica:

— Pēc trim minūtēm jāsākas referātam.

Gar mežmalu pa taciņu uz šo pusi lēnām virzījās ezītis AdamiņS.

— Klusu! Mierā! Sšš! Zinātnieks nāk! — cits caur citu sauca.

Ezītis Adamiņš cienīgi nostājās brīvāk aukumā, noņēma brilles, no­slaucīja, atkal uzlika un iesāka:

— Vai jūs kādreiz esat padomājuši par to, ka bez zaļajiem augiem mēs nevarētu dzīvot?

Mirkli klusums, un atkal turpināja:

— Kas ir mežs? Mežs ir skaistums un labums.

Vai jums ir ienācis prātā, ka mežs ir uzticīgs sargs? Viņš pasargā upes no izžūšanas, viņš drosmīgi savalda trakulīgo vēju.

Mežs ir arī liela bagātība.

Mežā ir mūsu atpūtas vieta, to jūs, protams, visi zināt.

Un, visbeidzot, nedrīkstam aizmirst koku augstās morālās īpašības. Katram dzīvē gadās kādas bēdas, un tās vienmēr var droši uzticēt savam iemīļotam kokam, viņš pacietīgi uzklausīs un paturēs bēdu pie sevis.

Vai ir bijuši gadījumi, kad koki izpaustu noslēpumus?

— Nē Nē! — daudzbalsīgi atbildēja no līkās gobas, čivināja zīlītes, čiepstēja zvirbuli, dūdoja balodis Jezups, žvadzināja žagata Zvadzinātāja, ieķērcās vecmāmuļa Vārna, piebalsoja arī tie, kas sēdēja zālītē.

Kā redzat, mežs ir mūsu draugs, un mums tas jāsargā, bet mēs reizēm smagi noziedzamies pret mežu. — Adamiņš nosodoši paskatījās uz vilku Pelēci un lūsēniem.

Brāli Čiks un Niks aizlīda aiz gobas.

— Piemēram, — Adamiņš atkal atsāka, — kas ir ugunskura izdedzi­nāta vieta mežam? Kas? Es jums jautāju.

Klusums.

— No zinātniskā viedokļa skatoties, — Adamiņš pats atbildēja, — tā ir brūce, kas dzīst gadiem ilgi.

Vilks Pelēcis uzmeta kūkumu un centās izskatīties pēc iespējas nepa­manāms.

— Vilk Pelēci, kāpēc tu mūsu Lielā Meža skaisto seju sarēto? — Ada­miņš stingri noprasīja.

— Es… es… — Pelēcis stostījās, — man naktīs uznāk lielais dzieda­mais, plīvojošās liesmas un dzirksteļu lidojumi labvēlīgi ietekmē balsi.

— Labāk būtu, ja tu dziedātu uz iekšu, no tavām dziesmām drebuli iet caur kauliem, — zaķēns Jēkabiņš drosmīgi iebilda.

— Paldies par atzinību, — vilks Pelēcis, piegājis pie Jēkabiņa, čuk­stēja viņam ausī, — tikai liela māksla spēj izraisīt drebuļus pa kauliem.

Adamiņš nedzirdēja vilka čukstus.

— Kā Pelēcis turpmāk domā ietekmēt savu balsi? — Adamiņš jautāja.

Vilks Pelēcis skaļi un ilgi krekšķinājās.

— Man ir aizsmacis kakls (to viņš meloja], es pagaidām nedziedāšu.

— Lai tā būtu, ja uznāk dziedamais, iztikt bez ugunskuriem! — Adamiņš noteica. — Un tagad jautājums — cik ilgā laikā uzaug priede par lielu koku? Lūsēn Čik, nāc un atbildi.

Čiks panāca trīs so|us uz priekšu.

— Nezinu, neesmu ziņkārīgs.

— Nik, kā tu domā? Nāc tuvāk, tuvāk.

— Ilgā laikā, — Niks, sānis skatīdamies, klusi atbildēja.

— Kas katram ir ilgs laiks! Priede izaug par lielu koku astoņdesmit līdz simt gados. Tāpēc jāgādā, lai mežs pastāvīgi atjaunotos. Nobradājot mežu, traucējam jauno kociņu augšanu, it īpaši ar velosipēdiem nedrīkst braukāt, kur pagadās.