Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA

— Ja nāks, mēs zagli noķersim dzīvu, — sacīja Amālija. — Bet kur viņu iesprostosim?

— Pagrabā. — atbildēja Berta, klusībā cerēdama, ka varbūt nekāda zagļa nebūs.

— Tur gan nevarēs, viņš katrā ziņā izēdīs rosola bļodu tukšu, un mēs paliksim bez vakariņām. — Amālija uztraucās, drošības labad vēl pie­bilda: — Tev pagrabs maziņš, ja zaglis būs resns, lāgā nedabūs iekšā. Nēl

— Tad malkas šķūni. — Berta bailīgi paskatījās atpakaļ, viņai likās, ka kāds stāv aiz muguras.

Pret malkas šķūni Amālija neiebilda.

Berta tamborēja, Amālija reizēm nostaigāja pa galveno ielu un apska­tīja ciematu. Ka pagājis ilgāks laiks, Amālija sajuta nekļūdīgi — viņa gri­bēja ēst.

— Tu, Berta, atnes man launagu tepat dārzā!

Berta cēlās un gāja uz virtuvi.

Pēc brīža bruņurupucienes priekšā stāvēja ar tamborētu sedziņu pār­klāts ķeblis. Uz tā tasīte, saprotams, no jaunās servīzes, tās ar sarkaniem punktiņiem, kūpoša tējkanna un vafeļu kastīte.

— Man tēja ar cukuru negaršo, es gribu medul — Amālija pavēloši

sacīja.

Berta atnesa medus burku un šķīvīti.

Amālija tiksmi ieelpoja medus smaržu.

— Burvīgi! Un ko es piekodīšu?

— Redzi, tur ir riekstu vafeles.

Amālija izdzēra tasi tējas un apēda vienu vafeli.

— Est jau var. bet rieksti jāpiedomā, tie tikai uzzīmēti uz kastītes vāka, — bruņurupuciene paziņoja savu atklājumu.

— Nav mana vaina, tādas pārdod veikalā, — ķirzaciņa Berta tais­nojās.

— Drīz visi būs mājās, tā arī nekas nenotika, — launagu ieturējusi, sacīja Amālija.

Berta pie ūdens sūkņa uz brūnā galdiņa mazgāja tos pāris traukus. Pienāca klāt Amālija. Ķirzaciņa vēl nebija izmazgājusi krūzītei iekšpusi, bet bruņurupuciene, pamīšus skatīdamās te uz Bertu, te uz galveno ielu, steidzās pamācīt:

— Berta, krūzitei ārpuse ari jānomazgā.

Ķirzaciņa šoreiz atļāvās atbildēt:

— Ļoti pateicos, ja tu nebūtu teikusi, es nekad neuzzinātu, ka krūzī­tei ir ārpuse.

Amālija plaši pavēra muti, diez ko viņa gribēja sacīt, mirkli stāvēja ar vaļēju muti, tad nočukstēja:

— Berta, skaties — zaglis!

Tiešām kāds iegriezās ezīša Adamiņa dārzā, varēja redzēt tikai mugur­pusi. Tāds svītrains uzvalks līdz šim ciematā nebija manīts.

Bertai ietrīcējās zods.

Amālija tūliņ zināja, kas darāms, veikli pazuda malkas šķūni un at­griezās ar slotu un grābekli.

— Tu ņem slotu, es grābekli. Ejam, tikai klusu.

Apbruņojums rada drosmi, Bertai pārstāja trīcēt zods. Ķirzaciņa un bruņurupuciene ielavījās ezīšu dārzā. Tas, svītrainajā uzvalkā, noliecies . meklējās pie sliekšņa. Berta un Amālija pacēla savus ieročus pār nozie­guma vietā pieķerto zagli. Berta spiedzīgā balsī iekliedzās:

— Rokas augšāl

Amālija, nemaz negaidot, kamēr iebrucējs pacels rokas, gāza ar grā­bekļa kātu, tai mirkli zaglis pagriezās sānis. Bruņurupuciene ar visu spēku trāpīja pa zemi, grābekļa kāts pārlūza, un viņa nokrita uz ceļiem.

Pamanījis kaut ko sev nošvīkstam garām un izdzirdīs Bertas saucienu, kuru gan īsti nesaprata, zaglis atstiepās taisni un palēca pāris solus atmu­guriski. Tas nebija neviens cits kā pats ezītis Adamiņš.

Ķirzaciņa Berta, pazinusi Adamiņu, nelaimīgi iesaucās: <���— Vai! KSdi joki! Mēs domājām, ka zaglis! Jaunais uzvalks mūs ap­mānīja.

— Man izlikās, ka kaut kas gāžas no gaisa, — apmulsis sacija ezītis Adamiņš, — meklēju atslēgas. Saulcerīte promejot tās noliek zem akmens.

Nu arī Amālija pieraususies kājās, viņa jutās drausmīgi piekrāpta, do­māja, ka noķērusi īstu, dzīvu zagli. Te tev nu^bija.

— Nevarēja tak iedomāties, ka ezītis Adamiņš uzģērbs svītrainu uz­valku. Jums tas galīgi nepiestāv. Man nepatīk zinātnieki, kas staigā svīt­rainos uzvalkos, katram jāvalkā tādas drēbes, lai pa gabalu var pazīt, — Amālija dusmīgi noskaitīja.

—- Ejam, — Berta, paskatījusies rokas pulksteni, sacīja, — neuztrau­cies, varbūt vēl īstais zaglis atnāks.

Amālijai par sirdssāpēm, īstais zaglis tā arī neieradās.

Pagājusi nedēla, kopš vecmāmuļa Vārna solījās vest kaķēnu Miku un vāverēnu Tomu uz Lielo Mežu lasīt meža zemenes, bet viņa atlika ogošanu no vienas dienas uz otru. Vienreiz bija jāmazgā ve|a, tad jāiet ciemos, citreiz aizplāpājās ar āpsieni Grietu.

Tomam un Mikam pacietība bija galā. Cik ilgi var gaidīt? Jau otro dienu abi draugi neatkāpās ne soli no vecmāmuļas Vārnas, staigāja viņai visur nopakaļ un ik pa brītiņam iejautājās:

— Kad iesim zemenēs?

Neizturēja ari vecmāmuļa Vārna.

— Man ir apnicis ne vien uz jums klausīties, bet pat paskatīties.

— Jūs solījāt, — Miks neatlaidās.

— Un vai nesolījāt? — arī Toms nelikās mierā.

— Redzu, glābiņa no jums nebūs, pasauciet Vivitu — un ejam.

— Urā! — iesaucās Miks un aizskrēja pie bezdelīdziņas Vivitas.

Ne visur mežā ir zemenes. Nepavisam ne! Tās aug saules pusē stigu malās, sausās norās un ne pārāk vecos izcirtumos. Tikai šis vietas jāzina atrast. Vecmāmuļa Vārna, bieži lidojot pāri koku galotnēm, mežu pazina tikpat labi kā savu lielo tirgus somu.

Stigas malā neredzēja nevienas ogas. Mikam tūliņ dūša papēžos:

— Būtu nākuši pirms nedēļas, tad dabūtu zemenes, te droši vien lū­sēni Ciks un Niks saimniekojuši.

— Gar stigas malām prātīgs ogotājs pat necer ko dabūt, jāmeklē slēp­tākas vietas, — vecmāmuļa Vārna mierīgi teica un veda visus uz nelielu saulainu noru — blakus lielajiem bērziem. Zemenes te auga papilnam, bet ogas gan tikai dažas, tās pašas pārgatavojušās, apvītušas un pavisam negaršīgas.

— Ja visas zemenes šogad tik negardas, tad nav ko vairāk meklēt. —» Miks bija pavisam sašļucis.

— Man vēl viena vieta ir zināma, patālu gan. — Vecmāmuļa neklau­sījās Miku.

Labu brīdi gājuši, krietni vien piekusuši, viņi ieraudzīja lielu izcirtumu.

— Kas tas? — Miks brīnījās.

Ap celmiem izklāti mazi sarkani paklāji.

— Ogas! Ogas! — Vivita priecīgi lēkāja.

Kaķēns Miks vispirms ēda un ēda, kamēr ogas likās negaršīgas. Viņš

pat teica:

— Es nekad vairs neēdīšu meža zemenes.

Necik ilgi nepagāja — un grozi pilni. Vienīgi Mikam nedaudz pāri pu­sei. pats viņš paskaidroja:

— Es nemaz negribu vairāk ogu, kur tik daudz ievārījuma likšu, pie­liekamā nebūs vietas.

Mājup ejot, ogotāji, tikko nonākuši uz lielās stigas, izdzirda starp ko­kiem švīkstoņu, kaut kas nolaidās viņiem priekšā. Al Žagata Zvadzi- nātāja.

— Sveiki, mīļie! — Pagriezusies pret vecmāmuļu Vārnu, žagata vienā laidā nobēra: — Vai, draudzenīt, kā es tevi izmeklējos pa visu ciematu. Te gan necerēju satikt.

— Ko tev no manis vajadzēja, laikam atkal cepsi pīrāgus un raugu gribēji aizņemties? Nāc līdz, puspaciņas man ir.

— Aizmirsu atdot tavu kaklarotu, ko man dzimšanas dienā aizlienēji. Sen kā ar to nēsājos. — Žagata Žvadzinātāja atlocīja baltās blūzes apkak­līti un, noņēmusi kaklarotu, sniedza vecmāmuļai Vārnai.

— Dzintars sudrabā! — Toms iesaucās.

Vecmāmuļa Vārna, paņēmusi savu dārgumu, pirmā brīdī nevarēja pa­runāt, bet Vivita nočukstēja:

— Ir gan brīnumi!

Mikam pārsteigumā vajadzēja sasist ķepas, groziņam, kuru viņš tu­rēja, gribot negribot bija jānokrīt pie kaķēna kājām; skaidrs, ka tas ap­gāzās, un ogas, priecīgi palēkdamās, izbira zālē.