Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

— Es? Es… es līdz gultai vairs netieku, — Miks ņurdēja.

— Un ko tu saki, Tom? — vectēvs noprasīja.

— Ja vajadzīgs, mēs ar Miku tūliņ aiziesim pie Pelēča, — atbildēja vāverēns Toms.

— Un tas esot draugs, — Miks nevarēja samierinoties.

Toms sāka dūšigi solot uz Lielā Meža pusi, Miks sekoja, brīnīdamies, ka viņam kājas vēl kustas.

— Var iet vai neiet, Pelēcis tāpat nenāks, — kaķēnam un vāverēnam pakai noskatīdamās, teica vecmāmuļa Vārna.

Divi kātoja pa Lielā Meža galveno stigu. Viens bija vāverēns Toms, saprotams, ka otrs — kaķēns Miks. Kad viņi nonāca pie jauno eglīšu smal- cītes, zari pašķīrās, stumdami velosipēdus, uz ceļa iznāca dvīņu brāli lū­sēni Ciks un Niks.

— Caul — kā parasti, abi reizē iesaucās.

— Labvakar! Labvakar! — neapstādamies atņēma Miks un Toms.

— Pagaidiet. — Ciks izņēma no džinsu jakas trešās kabatas (pavisam bija četras) salocītu «Meža Vēstnesi» un atšķīra pirmo lappusi. — Te ir rakstīts par peldbaseina celšanu. Tas taisnība, ka ziemā tur ierīkošot sli­dotavu?

— Ja avīzē rakstīts, skaidrs, ka būs, — Toms atteica.

— Un hokeju ari varēs spēlēt? — ātri nobēra lūsēns Niks, manīdams, ka Miks un Toms steidzas.

— Jocīgais. — Miks izbrīnā ieplēta acis. — Vai pasaulē ir kāda sli­dotava, kur nespēlē hokeju?

— Paklau, Nik, tr.d jau mčs arī… — Ciks pavilka brāli sānis.

Kaķēns un vāverēns neklausījās, par ko viņi sprieda, nebija laika kavēties.

Tūliņ aiz desmitā lazdu pudura pa labi, līkumodams starp kokiem, aiz­cilpoja šaurs grantēts ceļš. Kaķēns Miks un vāverēns Toms necik ilgi ne­bija pa to gājuši, kad ieraudzīja vilka Pelēča balto māju un izdzirda vienu svilpojam;

Aiz kalniņa dūmi kūp.

Kas tos dūmus kūpināja?

— Pelēcis ir mājās. — Toms tūliņ saprata.

Vilks Pelēcis pagalma vidū locījās ap savu rozā motociklu. Pēc tās reizes, kad viņa braucamais nostāvēja nedēlu vilku suņa Marsa garāžā. Pelēča atkalredzēšanās prieks ar motociklu bija neizmērojami liels, un viņš to kopa tik rūpīgi kā vārīgu un neredzēti skaistu siltumnīcas puķi.

— Labvakar! Veiksmi darbā! — Toms centās būt sevišķi pieklājīgs.

Miks klusējot dziļi paklanījās, kaut vilks Pelēcis uz atnācējiem pat

nepaskatījās.

Kad Miks un Toms labu brītiņu, nezinādami, ko pasākt, bija nostāvē­juši Pelēča priekšā, vilks, mirkli pacēlis galvu, norūca:

— Ak tā! — Un turpināja ar dzeltenu zamšādas gabalu apslaucīt mo­tociklu.

— Ciematā sākusies lielā peldbaseina celšanas talka. Gandrīz vis3 Lielais Mežs bija sanācis, — Miks tūliņ dūšīgi stāstīja.

— Ak tā! — vilks Pelēcis ieteicās. Spaini pamatīgi saslapinājis lupatu, apšļakstīdams Mikam un Tomam kājas, mazgāja priekšējo riteni. Miks un Toms notupās zālē pavisam tuvu Pelēcim.

— Pats briedis Staltradzis ari bija. Bet ar rakšanu mums ne visai lāgā. Vectēvs Kurmis teica, pietrūkstot vilka Pelēča, tu jau vienīgais vari da­būt ekskavatoru un proti ar to rīkoties, — Toms runāja vilkam tieši krei­sajā ausī.

— Ak tā! — Pelēcis sapurināja galvu, it kā gribēdams aizdzīt prom Toma teiktos vārdus, izskaloja spainī zamšādu, plaši atvēzējās, izlēja ūdeni un lieliem lamzīgiem soliem gāja pie sūkņa. Miks un Toms pusrik- šiem pakal. Miks palīdzēja uzkārt spaini, Toms sparīgi pumpēja ūdeni. Pelēcis ar tīrā ūdens spaini lamzāja atpakaļ pie motocikla, Toms un Miks aiz viņa. Vilks noliecās pie otra riteņa, kaķēns un vāverēns arī.

— Mēs domājam, ka tu rit ar ekskavatoru būsi klāt, — Toms teica.

— Ak tā! — Pelēcis tikai līkņāja ap savu motociklu.

— Bet noteiktiI — Miks piekodināja.

Pelēcis sāka svilpot. Miks un Toms mēģināja kaut ko runāt, bet vilks tikai svilpoja. Beidzis mazgāt motociklu, pakāra zamšādu uz sētas un neatskatīdamies soļoja pāri pagalmam. Pie verandas sliekšņa brītiņu ap­stājies, pasvilpoja citu dziesmu:

Mājās jāiet, mājās jāiet. Es nevaru še palikt.

Miks un Toms vilkam teciņus nopakaļ. Kaķēns pat mēģināja svilpot, «meldiņš» gan neiznāca. Kaķēns un vāverēns būtu gājuši ari verandā iekšā, bet Pelēcis viņiem deguna priekšā aizcirta durvis.

Kaķēnam Mikam un vāverēnam Tomam nekas cits neatlika kā Iet prom.

Vectēvs Kurmis, gaidot Tomu un Miku, sēdēja uz lieveņa, Ieraudzījis viņus nākam, steidzās pretī.

— Nu, ko Pelēcis atbildēja?

— Ja aak tāl» var uzskatīt par atbildi, tad viņš mums atbildēja, — pa­vēstīja Toms.

— Pie tam četras reizes, — Miks papildināja.

— Un vairāk neko? — vectēvs Kurmis neticīgi noprasīja.

— Viņš vēl svilpoja, — Toms sacīja.

— Un tieši ko?

— Sākumā «Aiz kalniņa dūmi kūp», kad bija pabeidzis mazgāt moto­ciklu. tad «Mājās jāiet, mājās jāiet».

Vectēvs Kurmis domīgi noteica:

— Tā rādās, ka ekskavatora nebūs,

Otrā rītā vāverēnu Tomu uzmodināja pērkons. Rūca nepārtraukt! un tepat ciematā.

Toms ģērbdamies domāja: «Ja ir pērkons, droši vien līst. Un ar lietu ir tā — viņš nenāk, kad vajadzīgs, toties gāž kā no lielās lejkannas, ja to negaida un negrib.»

Vāverēns piesteidzās pie loga. Savādi! Nevienas lietus lāses, un debe­sis dzidri zilas! Ziņkārības dzīts, viņš izmetās no istabas un vienā rāvienā uzskrēja ozola galotnē. Nu gan ieraudzīja! Ja laikus nepieķertos pie zara. būtu noticis pirmais un pēdējais gadījums vēsturē, kad vāverēns nokrīt no koka. Bija ari brīnums!

Būvlaukumā, peldbaseinam nožogotajā vietā, kā milzu vabole rūci- nājās ekskavators. Vilks Pelēcis grāba zemi ar ekskavatoru it kā ar pa­vārnīcu biezputru no katla un bēra smagajā mašīnā, pie kuras stūres sēdēja vilku suns Marss.

Blakus dēlu kaudzei, piekusuši nepārtrauktos skrējienos, atpūtās lūsēnu Cika un Nika sarkanie velosipēdi. Paši brāļi lūsēni, uzkāpuši uz atpūtas nojumes jumta, nagloja šīfera plāksnes, turpat rosījās arī āpsēns Ināriņš un āpsis Rūdis.

Bezdelīga Ciuvlta skraidīja apkārt, plivinādama kaut kādu papīru, droši vien peldbaseina plānu.

Pieklibodama pa ceļu uz būvlaukuma pusi gāja vecmāmuļa Vārna.

Toms jauno ziņu vispirms aiznesa kaķēnam Mikam, tad abi traucās pie vectēva Kurmja.

Nesen kā piecēlies, vectēvs virtuvē vārīja brokastīm ozolzīļu kafiju.

— Ko jūs pērkona laikā mētājaties apkārt? — viņš noprasīja.

— Nekāds pērkons, vilks Pelēcis… — Miks izdvesa.

— Ko šis atkal ievārījis? — Vectēvs Kurmis zieda biezu kārtu sviesta uz pamatīga rupjmaizes rieciena.

— Vilks Pelēcis ar ekskavatoru Jau rokl — vāverēns Toms izgrūda vienā elpas vilcienā.

Vectēvs apsēdās.

— Es vienmēr esmu teicis, ka Pelēcis izliekas sliktāks nekā patie­sībā ir. Daži ar to grib izcelties.

Kad vectēvs Kurmis, vāverēns Toms un kaķēns Miks ieradās būvlau­kumā, darbi ritēja pilnā sparā. Ekskavatora troksnis bija tik apdullinošs, ka sarunāties nevarēja, nebija arī vajadzīgs, nākuši taču strādāt, nevis pļāpāt. Mūžīgo piles Klementīnes saukli «Kur mans bērniņš Plarkšītis?» citi nemaz nesadzirdēja, vienīgi redzēja viņas izmisīgo skraidīšanu,

Kā tas gadījās, kā ne. bet Plarkšītis neskaitāmas reizes atradās ekska­vatora tuvumā, pīle Klementīne to vien paspēja kā vilkt viņu prom. Vienu brīdi Klementīne bija iegājusi pusgatavajā ģērbtuvē paskatīties, kāda tā izskatās no iekšpuses. Nu Plarkšītis varēja izdarīt sen nodomāto. Kad ekskavatora kausu piegrāba pilnu ar zemi, viņš savicināja spārniņus, pa­lēcās un — hopl — kausā iekšā. Celdamies gaisā, pīlēns līksmi sauca: