Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA

To neviens nepamanīja, pats Miks arī ne.

— Ko jūs brīnāties? — 2agata nevarēja saprast.

— Mēs neko, — atrunājās vecmāmuļa Vārna, pavisam klusu vēl no­murmināja, — esmu gan ievārījusi…

— Pēc rauga pieskriešu vakarā, tagad nav laika. — Žagata Zvadzi­nātāja savicināja spārnus un pacēlās gaisā.

Kad 2vadzinātāja bija prom, Vivita, Miks un Toms ziņkārīgi apskatīja kaklarotu, pat bijīgi aptaustīja.

— Patiešām māksliniecisks retumsl — Vivita jūsmoja.

Un, tikai kad kaklarota greznoja vecmāmuļas Vārnas zilganpelēko jaku, visi ieraudzīja Mika apgāzto kurvi un palīdzēja salasīt izbirušās ogas.

— Šodien bez zemenēm ir vēl viens liels ieguvums — atradās pazudusi kaklarota, — Toms priecājās.

Vecmāmuļa Vārna bija kļuvusi pavisam mazrunīga un neteica neko. Bet Vivita sacīja:

— Vislabākais ir tas, ka vālodzei Vandai tomēr nav taisnība.

— Oho! — Iesaucās lūsēns Čiks, kad vlņ§ ieraudzīja to, ko viņš ieraudzīja. Sazin nu, kad laukumā preti ķirzaciņas Bertas dārzam bija radušies četrkantīgi aploki. Pavisam trīs. Viens liels, blakus divi mazāki. Visi gaužām vienkārši, katrā stūrī pa mietiņam, kas savienoti ar stingri novilktu auklu.

Lielākajam aplokam apkārt staigāja vectēvs Kurmis, viņam pa pēdām kā pavadoņi sekoja bezdelīga Čiuvita, lapsa Džons un ezītis Adamiņš.

«Šajā vietā būvēs.» Čiks par to bija stingri pārliecināts. «Bet kāpēc peldbaseinam tās lielās dēĻu kaudzes?»

Lūsēns steidzīgi laidās lejā no visaugstākās mežmalas priedes, kuras galotnē viņš bija sēdējis. Ar lēcienu tieši virsū pie stumbra pieslietajam velosipēdam — un prom uz egļu smalcīti. Tur Cika brālis Niks gulēja zem kuplas eglītes, saudzīgi apskāvis savu sarkano divriteni.

Čiks sapurināja brāli.

— Nik, tev jāskrien uz laukumu pretī ķirzaciņas Bertas dārzam un gar stūri jānoklausās, ko viņi runā.

— Kāpēc man?

— Tas ir svarīgs uzdevums, un tāpēc vienam jāuzdod un otram jāiz­pilda. Saprati?

— Pa pusei, — atbildēja Niks un brauca, jo bija pieradis brāli pa­klausīt.

Čiks apsēdās zemē un gaidīja Niku. Visiem zināms, ka gaidot laiks vel­kas lēni. Arī Cikam šķita, ka viņš sēž veselu mūžību. Beidzot pamanīja starp kokiem pavidam Nika sarkano džemperi.

— Man liekas, esmu ieaudzis zemē. Paskaties, vai neesmu apsūnojis kā veca priede, — Ciks sacīja.

— Kāpēc lai tu būtu apsūnojis? — Niks brīnījās.

—- No ilgas gaidīšanas. Nu, stāsti, stāsti, ko dzirdēji, — Ciks bija ne­pacietīgs.

.— Neko nedzirdēju.

— Kā?!

— Pats teici, lai noklausoties gar stūri, bet viņi stāvēja laukuma vidū. Laipni lūdzu, pasaki — kāds tur stūris?

Vasarai ir daudz skaistu ritu, bet šis iegadījies visjaukākais. Saule mīlīgi smaidīja, un no tā visiem kļuva labi. Rasa mirdzēja kā kristāls un pasauli padarīja bagātu. Vējš lēni šķirstīja koku lapas, gaiss bija viegls un mīksts kā zīds.

Citādi nemaz nevarēja būt, šodien ir lielā talka, sākas peldbaseina būves darbi. Talkā aicināti ne vien ciema iemītnieki, bet ari tuvākie Lielā Meža apdzīvotāji ar briedi Staltradzi priekšgalā. Pašam Staltradzim peld­baseins nebija vajadzīgs, viņš katru rītu kā pa jokam pārpeldēja Gauju, bet briedis rūpējās sīkāko iemītnieku labā, kuriem spēcīgā straume bīs­tama.

Talka sākās īpaši svinīgi. Pa galveno ielu vairākkārt turp un atpakaļ nosoļoja ugunsdzēsēju sesku brigāde: pa divi rindā, visi astoņi, pats bri­gadieris sesks Eidis priekšgalā. Taures sacentās ar ķiverēm spožumā. Un kādus maršus viņi izpūta — pašus skaistākosl

Briedis Staltradzis cēli soļoja tūliņ aiz orķestra. Pēc tam nāca zaķēns Jēkabiņš ar saviem brāļiem un māsīcām, meža cūku pāris Sebastijānis un Johanna ar sivēntiņiem Kristapu un Katrīni, žagata 2vadzinātāja, meža balodis Jezups, gājiena galā pīle Klementīne, ik pa brīdim pārskaitīdama savus septiņus pīlēnus, un visiem pa vidu, priecīgi čivinot, jaucās pulks zīlīšu un zvirbuļu.

Kad sesku ugunsdzēsēju orķestris trešo reizi soļoja cauri ciematam, sa­jūsma bija paspējusi uzkāpt virs jumtiem un ciema iedzīvotāji pievieno­jušies gājienam.

Pirmie barā iemaisījās vāverēns Toms, kaķēns Miks un mazā bezdell- dziņa Vivita, viņa tūliņ noslēdza mūžīgu draudzību ar vismazāko un ne­rātnāko pīlēnu Plarkšiti.

Lielā Meža talcinieki paņēmuši līdzi darbarīkus: zāģus, cirvjus, lāp­stas. Briedis Staltradzis bez cirvja un pāris ēvelēm vēl nesa milzīgu kasti ar naglām. Ciemata iedzīvotāji no katras mājas stūma pa ķerrai. Metāla ķerras sacēla milzīgu graboņu, kura ievērojami spēkojās ar ugunsdzēsēju orķestri.

Vispēdējals gājienam pievienojās vectēvs Kurmis — bija noklīdusi īpaši kaltā un līdzsvarotā lāpsta, sevišķi piemērota dzilrakšanas darbiem, un vectēvs bija krietni vien nopūlējies, kamēr to sameklējis. Kurmi tūliņ aizvilka gājiena priekšgalā, kā tas pienākas ciemata priekšniekam un

turklāt vēl kādreizējam rakšanas darbu profesoram. Zinātnieks ezitis Adamiņš ar lielām grūtībām sameklējis teodolītu, tas ir kaut kas tālskatim lidzigs, uz trim kājām kā fotoaparāts, un ar to no zinātniskā viedokļa var aprēķināt un pārbaudīt visus stūrus.

Lapsa Džons ķerrā sakrāvis dažnedažādas krāsu bundžas un otas. Viņam jāatbild par krāsošanas un izdaiļošanas darbiem. Džonam cieši blokus turējās lapsiņa Iveta, turpat arī ķirzaciņa Berta, būdama mākslinie­ciska dvēsele, tad vēl bruņurupuciene Amālija un āpsēns Ināriņš.

Āpsēnam Ināriņam tuvāka saskare ar mākslu iznāca pagājušajā nedēlā, kad viņš uzzīmēja mušu un visi teica:

«Zilonis!»

Skaidrs, ka no mušas iztaisīt ziloni var tikai sevišķi izcils talants.

Ināriņa mamma āpsiene Grieta vienīgā palika mājās. Aizslēpusies aiz loga aizkara, viņa vēroja, kas notiek. Āpsis Rūdis vakar vakarā noteica — ja Grieta atšķelšoties no citiem un nepiedalīšoties kopējā pasākumā, lai rēķinoties ar lielām nepatikšanām ģimenes ietvaros.

— Ko šis man var padarīt? Un ko vispār kāds man var padarīti Es daru, ko gribu, — āpsiene purpināja.

Kad gājiena dalībnieki nonāca būvlaukumā, vectēvs Kurmis nostājās peldbaseinam nospraustā laukuma vidū un izņēma no svārku kabatas piezīmju grāmatiņu. Tūliņ viņam blakus gadījās arī celtniecības plāna autore bezdelīga Ciuvita.

Kaķēns Miks ievaidējās:

— Tom, vai patiešām vectēvs lasīs referātu?

Miks bažījās veltīgi, nekādu īpašu runu nebija. Vectēvs Kurmis nola­sīja to talcinieku sarakstu, kuri ies pie koka darbiem brieža Staltradža va­dībā. Pārējie pie baseina, tā pievadkanāla un notekkanāla rakšanas, šos darbus vadīs pats vectēvs Kurmis.

Čiuvita jutās vīlusies, bija sacerējusi runu par iesāktā darba nozīmi un par to, cik svarīgi pieturēties pie plāna. Viņa kaut ko pačukstēja vec­tēvam, bet Kurmis atgaiņīgi pameta ar ķepu un svinīgi pirmais iedūra lāpstu zemē.

Čiuvita visu dienu skraidīja apkārt un pārbaudīja, vai nenotiek novir­zīšanās no plāna.

Eida ugunsdzēsējus iedalīja pie koku darbiem, turpat ari āpsi Rūdi un vēl vienu otru. Ugunsdzēsēji seski katru stundu nopūta pa straujam maršam strādātāju uzmundrināšanai, jo ar katru stundu lāpstas un ķer­ras kļuva smagākas un smagākas.

No malas skatoties, likās, ka koku apstrādāšana vieglāka par rakšanu. Taču tur bija vajadzīga lielāka prasme, nemākulim rīkoties ar cirvi un zāģi ir pat bīstami.