Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

Visērtāk iekārtojās vardulēns Varis, viņš ātri sameistaroja ēvejsolu, kam piestiprināja savu lielo puķaino saulessargu. No ēveļskaidām, kas ritinājās ārā gar saulessarga malām, varēja spriest, ka vardulēns čakli strādā.

Āpsis Rūdis notēsa divus prāvus mietus un pienagloja pie tiem Vara apēvelētos dēlus. Tūliņ bija klāt ari lapsa Džons un sāka gleznot; bija nodomājis gleznā atainot Vijolīšu gravu. Bezdelīdziņa Vivita un āpsēns Ināriņš gan jauca krāsas, gan pasniedza māksliniekam vajadzīgo otu. Pats Džons lēkāja gan tvjvāk, gan tālāk, uzsaucot:

— Zilo! Sarkano! Zajo!

Mākslinieka palīgiem izdejot pēc straujajām komandām nebija viegli.

Brieža Staltradža dzeltenais metramērs kā zibens strēle lēkāja pa sta­biem un dēliem. Zāģi šņāca, cirvji klaudzēja kā īstā darbnīcā.

Ap pusdienas laiku āpsis Rūdis reizēm pameta skatu uz tuvāko kārklu krūmu. Beidzot nenocietās un uzsauca:

— Ko nu slapsties, nāc vien laukā!

Drusku samulsusi, no kārklu cera izlīda āpsiene Grieta, vilkdama lāp­stu pa zemi, galvu noliekusi, gāja pāri laukumam pie peldbaseina racē­jiem. Tūliņ dūšīgi sāka rakt.

— Ģimenē svarīga ir stingrība, — āpsis Rūdis paklusi teica briedim Staltradzim.

Āpsis bija pārliecināts, ka Grietu darbā atdzinuši viņa stingrie vārdi. Īstenībā bija tā: visu priekšpusdienu āpsienei it kā kāds pie ausīm zva­nīja: «Citi strādā būvlaukumā, bet tu? Citi strādā būvlaukumā, bet tu?» Cik ilgi to var izturēt? Grieta paķēra lāpstu un metās prom no mājas. Tū­liņ bija kauns iet pie pārējiem, vispirms paslēpās kārklu cerā sadūšo­ties. Un tur viņu atklāja āpsis Rūdis.

Neteiksim, ka darbs visiem veicās vienādi. Kaķēns Miks savu ķerru aizdeva meža cūku sivēntiņam Kristapam un pats piebiedrojās vāverē- nam Tomam. Ar laiku vāverēns pamanīja, ka Miks ņem uz lāpstas gala tikai pāris sauju zemes, pagaidām gan neko neteica. «Vakarā būs jāpa­runā stingrāk,» viņš nodomāja.

Ķirzaciņa Berla palīdzēja Džonam jaukt krāsas, šad tad pavilka ari zāģi, bet zāģēšana viņai neveicās, un Berta sevi mierināja: «Toties spē­cīgā draudzene Amālija raus par diviem.»

Kad pēc seska Eida taures signāla visi pārtrauca darbus, lai iekostu līdzpaņemtās sviestmaizes, pie Bertas pienāca Amālija un smaidīdama sa­cīja:

— Neņem nu, draudzenīt, ļaunā, bet man jāsteidzas, citādi nokavēšu Lielā Meža autobusu. Man vēl šovakar jāapciemo cita draudzene.

Pie sevis bruņurupuciene nodomāja: «Jācer, ka tur nebūs nekādas tal­kas.»

Un Amālija prom bija.

Kamēr pīle Klementīne, pīlēni, zvirbuļi un zīlītes aizvāca vēja sanes­tos zarus, pīlēns Plarkšītis klaiņoja no vienas vietas uz otru, un visur viņam gadījās likstas. Te gandrīz uzskrēja virsū zāģim, te traucēja cirtē­jus, jo, līdzko Plarkšītis parādījās tuvumā, bija jāpārtrauc ciršana. Pilēns bija tik neuzmanīgs, ka varēja notikt nelaime. Ne vienreiz vien viņš iekrita visdziļāk izraktajā bedrē. Klementīnes izmisīgie saucieni: «Kur Plarkšī­tis? Kur Plarkšītis?» — pielipa arī citiem, laiku pa laikam kāds iesau­cās:

— Kur Plarkšītis? Kur atkal Plarkšītis?

Beidzot pīlēnam tas apnika. Viņš meklēja mierīgāku vietu. Plarkšlša uzmanību piesaistīja ēveļskaidas, kas slīdēja no puķainā saulessarga apak­šas. Viņš pabāza galvu paskatīties.

— Al Varis! Re, kur tu esi nobēdzis. Vai pie tevis var palikt?

— Var, tikai nestāvi ēveles galā. Bet tev jāstrādā nav?

— Klausies, Vari, vai skatīšanās ari ir darbs?

— Kā to ņem. Dažreiz skatīšanās ir darbs — ja gudri skatās.

— Nu tad es skatīšos loti gudri, — sacīja pilēns un. savilcis kaudzītē ēveļskaidas, ērti notupies, vēroja, kā vardulēns Varis ēvelē.

Pēc brīža Plarkšītis teica:

— Es sacerēju dziesmiņu. Gribi, es tev dziedāšu, un tā mēs abi strā­dāsim.

— Labi, labi, — atteica miermīlīgais Varis.

Plarkšītis tūliņ sāka dziedāt:

Ēvele slīd šņiku, šņaku, Pīlīte dzied piku, peku.., Ēvele slīd šņiku, šņaku, Pīlīte dzied piku, peku…

Un tā bez gala. Varim no vienmuļās dziedāšanas uzmācās snaudiens.

— Vai tu citas dziesmas nezini?

. — Rit es sacerēšu citu dziesmu.

Pienāca pirmās talkas dienas vakars. Sesks Eidls nopūta darba beigša­nas signālu. Visi atviegloti atlieca muguras, tik pamatīgi ilgi nebija rauts. Darbs pulkā palīdz censties, un ari nogurumu tā nejūt.

— Es agrāk nekad nebūtu ticējis, ka varu strādāt no rīta līdz vaka­ram, — sacīja kaķēns Miks.

— un pie tam tu vienmēr ņēmi pilnu lāpstu ar lielu kaudzi. — Vāverēns Toms pasminēja.

— Nu… reizēm varbūt tā neiznāca, bet es pūlējos.

Talcinieki pamazām izklīda.

Bezdelīga Ciuvita, vectēvs Kurmis, vilku suns Marss un briedis Stalt- radzis nostājās uz neliela paugura un novērtēja šodien padarīto. Pabei­dzis kaut ko mērīt un pierakstīt, pievienojās arī ezītis Adamiņš.

Vecmāmuļa Vārna gribēja doties mājup, bet pamanīja, ka vectēv» Kurmis apspriežas ar vadošākiem darbiniekiem. Viņai, bez šaubām, jābūt tur klāt, tāpat arī vāverēnam Tomam.

Kaķēnā Mikā šoreiz slinkums uzvarēja ziņkārību, viņš atrunājās:

— Es vairs nemaz nevaru līdz viņiem aiziet, ko mēs tur darīsim?

— Aprunāsimies, — īsi paskaidroja Toms.

— Vai, — Miks ievaidējās, — atkal runāšana! Kad atpūtīsimies?

Toms kaķēna vaimanās neklausījās. Miks lēni čāpoja draugam nopa­kaļ.

Uzkalniņā patiešām risinājās nozīmīga saruna.

— Koka darbi mums labi veikušies. Atpūtas nojumes stabi ierakti, spāres uzliktas, rit varēs klāt šīferi. Četras lāviņas ari jau gatavas, bet

rakšana… — sprieda vectēvs Kurmis. — Neskatoties uz lielo centību, rakšanas darbi sokas gausi.

— Ko lai dara. katra lāpsta ar plēšanu jāizplēš no sausās zemes, — sacīja vilku suns Marss, kaut arī viņš viens pats bija paveicis gandrīz pusi no tā, ko visi pārējie racēji kopā.

— Katrs darīja, ko varēja, — piebilda vectēvs, — tomēr tā mēs tālu netiksim, kaut kas jāizgudro.

— Lai itin visi mežinieki nāk mums palīgā. — ieteica vecmāmuļa Vārna.

— No zinātniskā viedokļa skatoties, lielam daudzumam strādnieku te nebūs kur nostāties, mīs cits citam uz papēžiem, — gudroja ezītis Ada- miņš.

— Vajadzīga tehnikai — pārliecinoši teica bezdelīga Ciuvlta.

— Kāda tehnika? — kaķēns Miks nesaprata. — Vai tad lāpsta un ķerra nav tehnika?

— Hm-mm, Ciuvitai taisnība — Marss apstiprināja. — Smago mašīnu es varu uz pāris dienām izgādāt, bet tas ir par maz, jādabū ekskavators.

— Kas? Eska . eska … — ieprasījās Miks.

— Nepieciešams ekskavators, kas rok. Tuvumā vienīgi vilks Pelēcis ar to strādā, viņš varētu dabūt priekš mums, — teica Marss.

— Pelēcis? Nenāks, ipaši pēc tā gadījuma ar viņa rozā motociklu. — iebilda vecmāmuļa Vārna.

Vectēvs Kurmi« domāja. Visi domāja. Ilgi domāja. Beidzot vectēvs ierunājās:

— Tomēr jāmēģina, kādam šovakar pat jāaiziet pie Pelēča un jāap- lunājas.

— Kas ies pie Pelēča un vēl vakarā pēc tādiem lieliem darbiem? — Miks šaubījās.

— Jāiet veiklākiem un mīlīgākiem. — noteica vectēvs Kurmis.

— Pilnīgi pareizi, — piekrita vecmāmuļa Vārna, noprazdama, ka viņai *r paklibajām kājām neliks iet.

— Un tādēļ iesi tu, Mik. un Toms, — vectēvs paziņoja savu galīgo lēmumu.