Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

— Kā es lidoju! Skatieties, kā es lidoju!

Viņa priecīgos saucienus neviens nedzirdēja. Pašam Plarkšltim ne prātā nenāca, kādas briesmas viņam draud. Ieberot kopā ar zemi mašīnā, viņu varēja saspiest pavisam plakanu.

Pēkšņi vilks Pelēcis ieraudzīja pīlēnu, kurš, jautri spārnus plivinā­dams, lepni noskatījās uz visiem no augšas.

Pelēcis uzmanīgi nolaida kausu un, apturējis motoru, izkāpa no kabī­nes.

Vaimanādama uz šo pusi skrēja pīle Klementīne.

— Kur mans Plarkšītis? Vai kāds nav viņu redzējis?

— Es pašreiz viņu redzu, — izcēlis pīlēnu no ekskavatora kausa, sa­cīja vilks Pelēcis, — palūgšu šo palaidni aizvākt.

Pīle Klementine gandrīz noģība.

Pats vainīgais blisināja acis un izbrīnējies čiepstēja:

— Man nemaz nereibst galva, es vēl gribu pacelties gaisā.

Klementīne sasauca savus septiņus pīlēnus, nostādija rindā ar Plar-

kšīti priekšgalā, tos vairākkārt pārskaitīja un or visu saimi pukodamās aizlīgoja uz lielo vārtu pusi.

Pievakarē peldbaseina bedre bija izrakta. Viii apbrīnoja vilka Pelēča veikumu un kliedza: — Urā!

Pats Pelēcis centās nesmaidīt.

— Vecmāmuļa Vārna neticīgi nogrozīja galvu:

— Manā jaunībā gan tā nebija — ņem un vienā dienā izrok peldba­seinu. Ja kādam stāstitu, neviens neticētu. Tas jau ir kā pasakāl

Pie ekskavatora kabīnes piegāja zaķēns Jēkabiņš.

— Paklau, Pelēci, tu esi lauva! — viņš atzinīgi sacīja

— Ak tā! — norūca vilks Pelēcis.

Necik tālu nepabraucis. vilks apturēja motoru un pasauca zaķēnu Jē- kabiņu.

— Tas. ko tu man tikko sacīji, ir pārāk liels gods.

— Ko nu kautrējies. Pelēci, goda nekad nav par daudz.

— Nepārproti, ir pārākais pagodinājums lauvai, ja tu viņu pielīdzini man.

— Tev par laimi, lauva to nedzird, — zaķēns Jēkabiņš klusi nomurmi­nāja.

— Ko tu teici?

«— Neko.

Braucot pa Lielā Meža galveno stigu, vilks Pelēcis izdomāja: «Izrādās, ka ievērību var iegūt ari ar darbu.»

Zelta kamols pāri kalnam veļas, — sacīja vectēvs Kurmis, acis pie­miedzis, lūkodamies saulē, — bet es gribētu redzēt tumšus mākoņus.

Visiem patīk siltas, saulainais dienas, tomēr bez lietus iztikt nevar. Ilgāku laiku nebija lijis. Zeme izkaltusi kā pelni. Vējam uzpūšot, virs celiņiem starp sakņu dobēm sacēlās putekļu mākonis. Ap pusdienas laiku dālijas skumīgi nolieca skaistās krāsainās ziedu galvas un lūdzās pēc ūdens.

Tais brīžos, kad nestrādāja peldbaseina būvlaukumā, ciemata iedzīvo­tāji steidzās laistīt dārzus. Kā nu kurais — citi ar elektriskiem sūkņiem, daži tāpat vienkārši ar lejkannām. Visās malās dzirdēja ūdens sūknēšanu.

Šorīt ugunsdzēsēju brigadieris sesks Eidis — pēc vairākkārtējas atru­nāšanās ar nevaļu — beidzot vectēvam Kurmim iekārtoja elektrisko sūkni.

— Tehnika palīdz dzīvot, — sprieda vectēvs. — Gaidīt, ka vienreiz lie­tum jānāk, nevar. Jāpaļaujas uz to, ko pats vari izdarīt.

Par godu jaunajam ūdens sūknim vectēvs uzģērba baltu kreklu, atlo­cīja piedurknes un bija sagatavojies ar tehniku glābt dārzu. Saprotams, ka Kurmis pasauca arī vāverēnu Tomu un kaķēnu Miku.

— Tom, ej pie sūkņa, kad teikšu: «Ieslēdzi» — nospied sarkano po­dziņu. — svinīgi sacīja vectēvs.

— Un ko es? — Miks jautāja.

— Tu nostājies pie vārtiem un gaidi rīkojumu. Bez manas pavēles ne­vienam savu posteni neatstāt.

Katrs ieņēma norādīto vietu.

Vectēvs Kurmis apstaigāja dārzu.

— Nevar saprast, no kura stūra sākt, visur sausums.

Pagudrojis nolēma vispirms apliet dzeltenās olu plūmes, kas auga gar vecmāmuļas Vārnas robežu, iepretī lielajai priedei, tai, kurā ir Vārnas mājiņa.

— Tom un Mik, šurpu, — vectēvs pasauca.

— Mēs nedrīkstam atstāt posteņus, — sacīja Miks, viņam likās, ka velc svarīgu uzdevumu, ja nolikts stāvēt neizkustoties.

— Pagaidām pārtraukums, atnesiet lāpstas un izrociet grāvīti apkārt katram kokam, citādi ūdens aiztecēs prom.

Toms un Miks raka, vecēvs pamācīja. Kad tas bija izdarīts, Toms atkal nostājās pie sūkņa un Miks pie vārtiem.

Vectēvs Kurmis stiepa tuvāk plūmēm milzīgi garo šļūteni, kas lēnām kā melna čūska līda viņam nopakaļ.

— Tom, ieslēdz motoru, — vectēva balss skanēja aizsmakusi. Vāverēns Toms, tikko nospiedis sūkņa podziņu, tūliņ skriešus pie

Mika, no turienes labāk redzams, kā liešana notiks.

Sāka plūst ūdens. Kurmis uztraukumā pacēla šļūteni augšā. No ūdens lāsēm uz vectēva baltā krekla uzziedēja tumšāki lāsumi. Sajutis vēsumu, vectēvs apmulsumā pavilka šļūteni sev tuvāk un pacēla vēl augstāk, gri­bēdams tā glābties no aukstās dušas.

Atskanēja dobji šļaksti. Vāverēns Toms un kaķēns Miks ar šausmām redzēja, kā ūdens gāžas pa vaļējiem logiem kaimiņienes vecmāmuļas .Vārnas istabā.

— Met zemēl Vectētiņ, met šļūteni zemēl — Toms un Miks kliedza. Vectēvs Kurmis bija cauri slapjš, viņam laikam šķita, ka grimst milzīgā

jūrā un vienīgā cerība glābties ir turēties pie šļūtenes, tādēļ, to stingri

sažņaudzis, centās pacelt, cik vien augstu varēdams. Un vecmāmuļas Vār­nas istabā ūdens gāzās ne vien uz grīdas, bet tika nomazgāti arī griesti.

— Jāizslēdz motors! — vāverēns Toms iedomājās; lai cik ātri viņš skrēja, tomēr brītiņš pagāja, kamēr nokļuva līdz sūknim.

Ūdens vairs nelija, vectēvs Kurmis aptvēra, ko izdarījis, un sašļucis apsēdās uz sola.

— Tom, tava vaina! Kāpēc nestāvēji, kur nolikts? Tev patiesībā pie­nāktos sods.

Toms jutās vainīgs un nelaimīgs.

— Un tagad pazūdiet no manām acīm, — vectēvs drūmi sacīja.

Tomam un Mikam bija skaidrs, ka jāatstāj vectēvs vienatnē.

Tajā laikā, kad vectēvs Kurmis iesāka laistīšanas darbus, vecmāmuļa Vārna virtuvē šķendēdamās vārīja biezputru: «Kas man lika vārīt emal­jētā katlā, putraimus velk pie katla dibena, visu laiku jāmaisa. Pavisam citādi čuguna katlā — uzliec uz mazas uguntiņas, lai lēnām sūt, un miers.»

Vecmāmuļa bija pavisam piekususi, maisīdama ar lielo pavārnīcu, un vēl sākušas salt kājas.

«Tad ta joki, tik siltā laikā būs jāvelk vilnas zeķes,» viņa nobrīnījās; nejauši paskatījusies uz leju, ieraudzīja virtuvē ūdeni, kas sniedzās līdz potītēm.

«Plūdi, sākušies plūdi!» Vārna pa īstam izbijās. «Un ūdens jau tik augstu līdz manai mājai. Kur sirdszāles? Labi. ka visi māk peldēt.»

Pie katra sola šļakstinādamās, vecmāmuļa iesteidzās istabā un, izlieku­šies pa vaļējo logu, no visa spēka sauca:

— Peldiet pie manis! Ātrāk! Es jūs paglābšu savā priedē!

Reizes trīs to izkliegusi, viņa pamanija, ka nav nekādu ūdeņu. Vienīgi kaimiņa dārzā uz sola sēdēja galīgi samircis vectēvs Kurmis. Vecmāmuļa ievēroja arī zemē nomesto šļūteni un saprata.

— Pirms nedējas iztaisīju remontu, tagad viss pagalam. Par kādiem grēkiem man gadījies tāds kaimiņš! — viņa teica sevišķi skali, lai vectēvs dzirdētu. Protams, ka viņš dzirdēja, tikai neteica neko.

Vecmāmuļa dusmīgi apsviedās un steidzīgi meklēja lupatu un spaini.

Todien vectēvam Kurmim negaršoja pusdienas, arī vakariņas viņš ne­varēja ieēst.

Vakarā vectēvs lēni staigāja gar puķēm un. bēdīgi skatīdamies izslāpu­šajos ziedos, noteica:

— Neliešu vairs nekad. Lai dārzs pārvēršas par tuksnesi.