Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA

Torit stārķis Krišjānis jau trešo stundu stāvēja savā kabinetā uz vienas kājas (tā viņš darīja vienmēr, kad nopietni domāja) un sacerēja ciemata «Vecozoli» peldbaseina atklāšanas svinībām runu. Viņa sieva Frīda rei­zēm klusi pavēra durvis un paskatījusies bažīgi nopūtās.

Beidzot Krišjānis iegāja ēdamistabā un atkrita atzveltnes krēslā. Bija pavisam piekusis. Pamēģiniet nostāvēt trīs stundas uz vienas kājas un tur­klāt vēl domāt.

Krišjānis joprojām bija sava sacerējuma varā. Jutās īpaši apmierināts, jo izdevās sadomāt divus jaunvārdus. Viens bija «āraurot». Teikumā tas skanēja tā: «Cik tas bija skaisti, kad jūsu ciematam lidoja pāri naglu āmurošanas skaņa.»

Un otrs vārds «tievēt» šādā teikumā: «Dažam labam gadu gaitā sakrā­jusies apgrūtinoša liekā svara nasta, un tādos gadījumos peldoties panā­kama tik nepieciešamā tievēšana.»

Padzēris rīta kafiju, stārķis Krišjānis steidzās uz viņējo mežmalu ie­vākt ziņas rakstam «Grīšļu pļava jāpārveido».

Krišjānis ilgi maldījās, kamēr beidzot ieraudzīja starp grīšļiem spīdam ūdens lāmas. Nekas skaistāks par to pasaulē nevarēja būt. Krišjānis ska­tījās un skatījās, savādi — tur tie vītoli viņā stūrī likās pazīstami kā veci labi draugi. Nu kā tad, te viņš vēl studenta gados kopā ar savu draugu 2ani stundām bija staigājis. Bet vecais vītols gan nogāzies un grāvis aiz­audzis. Lai labāk visu pārredzētu, Krišjānis, aizmirsis, ka šorīt apāva ne­sen pirktās zamša kurpes, pagāja pāris soļu starp grīšļu ceriem. Stārķis Krišjānis te aizkavējās ilgāk, nekā bija paredzējis. Ejot atpakaļ, viņš vairāk­kārt pagriezās un atskatījās, kamēr bija saredzami grīšļu ceri.

Pārradies redakcijā, stārķis visu pēcpusdienu bija sapņains un izklai­dīgs. Tādu viņu līdzstrādnieki neatcerējās redzējuši, tāpēc noraizējušies pa kaktiem čukstējās, ka Krišjānis laikam esot smagi pārpūlējies.

Naktī, kā jau vienmēr, stārķu ģimene gulēja. Frīda, mazliet šņākdama. . mierīgi elpoja, abi stārķēni, Drosmis un Visvaris, pa miegam smaidīja.

Krišjānis klusi uzrāvās sēdus, viņu neatstāja un neatstāja dienā ieel­potā pļavas smarža. Stārķis uzmanīgi piecēlās, paņēma drēbes un izzagās no istabas.

Pagalmā viņš, mudīgi apģērbies, uzlocīja bikses līdz ceļgaliem.

«Krišjānis ar kailām kājām, tas tik ir joks.» Mēness pārsteigumā ie­plēta acis.

Stārķis izgāja no dārza, pacēlās spārnos un lidoja taisnā līnijā pāri meža stūrim uz grīšļu pļavu. Mēness tik tikko jaudāja izskriet līdzi.

Nolaidies, Krišjānis tūliņ iebrida lāmā, iegrima gandrīz līdz ceļiem.

Vēsais ūdens patikami apņēma kājas. Sākumā brida pabailīgi, bet drīz vien aprada un gāja pavisam droši. Cik te jauki! Asi smaržoja grīšļi, un mēness atspīdums laikam nekur nav tik skaists kā šeit. Sen, sen stārķis Krišjānis nebija tā pēc sirds patikas bradājis, un arī sen viņš nebija ju­ties tik labi.

Pēdējos gados Krišjānis pat lidošanu neuzskatīja par sevis cienīgu. Ja kādreiz izņēmuma gadījumos pacēlās gaisā, tad nolidoja mazu gabalu, lēnām un nelielā augstumā. Nebija jau nekāds sīkais cīrulis, kas varēja augu dienu bezbēdīgi trallināt mākonim pie pašas auss.

Krustu šķērsu izstaigājis grīš)u pļavu, Krišjānis atgriezās mājās uz rīta pusi. Viņam izdevās ielīst gultā, neviena nepamanītam.

Mēness, palūrējis pa logu, redzēja, ka Krišjānis iemiegot smaidīja tāpat kā mazie stārķēni, un tad aizlīda aiz pelēka mākoņa nogulēties.

Pēcpusdienā Krišjānis uzvilka savu jaunāko kārtu — baltus svārkus, spoži melnas bikses. Balto kreklu krāšņoja rozā kaklasaite. Nu viņš bija tikpat elegants kā vienmēr, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka stār­ķis Krišjānis pagājušā naktī basām kājām bradājis pa jaunības atmiņu pļavu.

Frīda piesprauda Krišjāņa svārku atlokam rozā dālijas ziedu, noņēma no pleca tik sīku pūciņu, kādu varēja pamanīt tikai viņas gādīgās acis, nomutēja vīru un mierīgu prātu aizvadīja uz peldbaseina atklāšanas svinī­bām.

Saulei šodien nebija ko darīt, ciemats «Vecozoli» un Lielais Mežs spīdēja paši. Mirdzums radās no vispārējās sajūsmas par peldbaseina at­klāšanas svētkiem.

Kaķēns Miks, nevarēdams sagaidīt svinību sākumu, apskrēja vairākas mājas, prašņādams, cik pulkstenis, viņam likās, ka savējais iet pārāk lēni.

Vecmāmuļa Vārna neparko nevarēja atrauties no loga — kā var ne­skatīties, ja vienmēr uz ceļa kāds redzams.

Vispirms peldbaseina virzienā aizso]oja seska Eida ugunsdzēsēju bri­gāde. Necik ilgi, sviedrus slaucīdama, parādījās kinooperatore vālodze Vanda, apkrāvusies visādiem aparātiem. Kādu brītiņu neviena nebija, tad pa vārtiņiem ienāca žurnāliste cielaviņa Eiženija, asti šūpodama, slaida­jām kājām zemei viegli pieskaroties, aizsteidzās tai pašā virzienā, kur citi.

Nostāvējusi vēl minūtes desmit, vecmāmuļa atjēdzās, ka jāpasteidzas pārģērbties, ja negribēja nokavēt.

Todien katrā ciemata mājā spogulis dabūja pamatīgi nostrādāties. Svēt­kus visi gribēja satikt uzposušies.

— Visvairāk jāgreznojas tiem, kuriem pamazāk savas vērtības, man ārējs krāšņums nav vajadzīgs, — sacīja vectēvs Kurmis, trešo reizi pār- siedams kaklasaiti; nekādi neiznāca pareizais mezgls. Beidzot arī vectēvs bija ticis tik tālu, ka varēja rādīties uz galvenās ielas.

Tieši četrpadsmitos nulle nulle, ugunsdzēsēju sesku pūtēju orķestra marša skaņām tricinot gaisu, ciemata «Vecozoli» iemītnieki apsēdās peld­baseina priekšā pirmajās solu rindās. Kā zilgans spogulis baseinā zalgoja ūdens.

Jau labi sen paklīda baumas, ka vālodzei būšot krāsu filmas lente, tā­pēc viens otrs bija ģērbies varen spilgti.

Filmēja vectēvu Kurmi. Viņš tam nepiegrieza nekādu vērību, sēdēja nekustēdamies un domāja: «Nekas pasaulē nevar būt briesmīgāks par jaunu, neievalkātu uzvalku — kā dzelzs bruņas. Ne tu vari galvu pagro­zīt, ne ķepas pacelt. Un bikses! Iegludinātas kā naža asmens, maizi varētu nogriezt. Vai ar tādām var godīgi apsēsties?»

Ezītis Ādamiņš slaucīja brilles rūtainā mutautā. Ezīte Saulcerīte, ierau­dzījusi, ka Vandas filmaparāts vērsts pret viņu, skatījās svinīgi.

Vilku sunim Marsam filmēšana diez ko nepatika, viņš neapmierināti norūca: — Hm-mm.

Lapsa Džons, kā jau māksliniekam pienākas, dziļdomīgi vērās debe­sis, bet lapsiņa Iveta skaisti smaidīja — kā īsta kinoaktrise.

Bezdelīga Čiuvita un viņas vīrs Viviāns, pa ārzemēm braukādami, daudz ko redzējuši un pie visa kā pieraduši, (ilmaparāta priekšā jutās kā savās mājās.

Tam solam, kur sēdēja mazā bezdelīdziņa Vivita, kaķēns Miks, vāverēns Toms un āpsēns Ināriņš, kinooperatore Vanda ātri paslīdēja garām

Neko ilgi neapstājās arī pie āpšiem Grietas un Rūda, kaut gan Grieta bija mainījusi krāsu — uzvilkusi gaiši zilu kleitu. Viņa teica, esot apnicis mūžīgi pelēkais, to gan nevienam neatzinās, ka beidzot viņai apnikusi viena otra pašas īpašība.

Vālodze Vanda pagāja uz priekšu — tuvāk vecmāmuļai Vārnai. Sānis skatīdamās, vecmāmuļa nodomāja: «Vandu gan nevajadzēja laist mūsu svētkos, atkal izplatīs kādas nelabas baumas. Toreiz pat man viņas dē| iz­nāca tik nesmuki ar kaklarotu.»

Bija atbraukusi arī bruņurupuciene Amālija. Viņa, juzdamās kā gal­venā viešņa, apsēdās pirmajā rindā.