Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA

Dusmodamies Kurmis norausās no galda un tūliņ pa telefonu piezva­nīja vāverēnam Tomam:

— Kā tev iet ar logu tīrīšanu? Man iznāca tā: iesāku mazgāt, bet tik vien labuma, ka esmu cauri slapjš un nu jāpārģērbjas.

— Vectētiņ, nemaz nepūlieties, mēs tūliņ būsim klāt.

Vectēvs Kurmis gribēja pajautāt, kas tie «mēs» tādi būs, bet Toms jau bija paspējis klausuli nolikt.

Necik ilgi — un ieradās tā saucamie «mēs» — bezdelīdziņa Vivita, kaķēns Miks un vāverēns Toms. Vectēvs Kurmis, parādījis viņiem, kas darāms, aizgāja apgriezt zemenēm stīgas.

Vivitai un Tomam darbs veicās gluži labi, Mikam gan ne visai.

— Miku, vai tu mazgā logu vai sevi? — Toms gribēja noskaidrot. — Tu, tāpat kā vectēvs, pats nolaisties, bet rūts — kāda bijusi, tāda paliek.

— Jocīgais, esmu pieklājīgs un negribu ierādīt, ka man darbs vei­cas labāk nekā cienījamam vectēvam. Skaidrs?

Vivita un Toms saskatījās, varēja saprast, ka tas nav vis skaidrs. Viņi nebija tik «pieklājīgi» kā Miks un nemaz nekautrējās veikli un labi strā­dāt, tamdēļ pēc dažām stundām vectēva logi spīdēja vien.

Beiguši darbu, talcinieki apsēdās mājas priekšā uz brūnā sola atvilkt elpu.

Tā mierīgi atpūšoties, Miks atcerējās Toma aizrādījumu par nemāku­līgo mazgāšanu, parāvās uz paša sola gala un sabozies sacīja:

— Ieraksti, Tom, savā piezīmju grāmatiņā, ka no 19.00 šovakar līdz 9.00 rītdien es ar tevi nesarunāšos.

Un kaķēns Miks, saslējis gaisā degunu, aizgāja.

Mika dusmošanos neviens par pilnu neņēma, jo visi zināja, ka viņa dusmas ir tieši tikpat neizturīgas kā saldējums karstā laikā.

Tā arī bija — jau pēc piecām minūtēm kaķēns Miks meklēja vāve- rēnu Tomu.

Pievakarē vectēvs Kurmis, vairākas reizes apstaigājis apkārt mājai, jūsmoja:

— Tikpat kā jauna māja, kad logi tīri.

Izpriecājies apsēdās uz brūnā soliņa blakus sarkano rožu krūmam. Uz­mācās pārdomas: «Parit peldbaseina atklāšana. Māja man kārtībā, dārzs

art Bet es pats? Jā, es pats. Gribi vai negribi, vajadzēs tērēties, jāpērk jauns uzvalks. Pelēkais gan pavisam labs, tikai seši gadi, bet Toms saka, ka nemoderns, tagad šujot platākas bikses. Nevar taču taupības dēl no modes atpalikt. Jā, bet, lai es dabūtu jaunu uzvalku, man vispirms jāsa­tiek vecmāmuļa Vārna.»

Vectēvs cēlās un pagāja uz savas kaimiņienes dārza pusi. Uz lielās priedes trešā zara snauda vecmāmuļas Vārnas iesarkanā mājiņa. Visi logi ciet — tā droša zīme, ka Vārna kaut kur aizlidojusi.

— Tieši tad viņas nav, kad man vajadzīga, — pukodamies vectēvs ap­sēdās uz sava lieveņa sliekšņa un sl:ngri apņēmās sagaidīt vecmāmuļu. Vienreiz viņai mājās jānāk.

Bet tas nevarēja notikt tik drīz.

Ar vecmāmuļu Vārnu bija tā. Paēdusi pusdienas, viņa saklāja uz galda atvērtus modes žurnālus (tos bija aizņēmusies no bezdelīgas Ciuvitas). Pēc tam plaši attaisīja abas skapja durvis. Apskatīja katru apģērbu un salīdzināja ar modes žurnāla zīmējumiem. Piekto reizi piegājusi pie skapja, iesaucās: — Ak tu laime! — Un izņēma tumši zilu krimplīna kleitu, izrai­binātu baltām margrietiņām.

«Gandrīz kā no bildes un tikai trīs gadus nostāvējusi, ne reizi neuz­vilkta,» viņa nopriecājās un tūliņ apvilka tikpat kā no jauna iegūto ģērbu.

Bet spogulis rādija kaut ko pavisam nepatīkamu. Vecmāmuļa vairāk­kārt gāja pie žurnāliem, pēc tam atkal grozījās spoguļa priekšā. «Jā. kleita pārāk īsa, neder tagadējai modei.»

Pēkšņi, par spīti savai sliktajai atmiņai, viņa atcerējās, ka skapja apak­šējā atvilktnē ir paplata šīs kleitas drēbes strēmele.

Vecmāmuļa Vārna vienmēr, pērkot drēbi, noprasīja pārdevējai, cik viņai vajadzētu, un tad allažiņ lika nogriezt gabalu pa virsu.

«Ja pietrūkst, iznāk vēl dārgāk,» viņa tādās reizēs noteica.

Nu vairs nebija nekādas bēdas. «Žigli pie žagatas Zvadzinātājas, lai piešuj kleitai apakšā volānu. Būs vēl glaunākl»

Saprotams, ka viņa tur pļāpā, kamēr Zvadzinātāja šuj.

Vectēvs gaidīja ilgi, garlaikojoties pat iemiga. Viņu uzmodināja mikls nakts vēsums, kas, izlīdis cauri drēbēm, ložņāja pa muguru. Nodrebinā- jies vectcēvs brīnījās: «Kāpēc es nīkstu uz sliekšņa, bet negulu gultā?»

Padomājis atcerējās: «Diez kā tagad, vai vecmāmuļa Vārna arvien vēl nav pārnākusi? Jāpaskatās.»

Vectēvs apņēmīgi iegāja Vārnas dārzā. Nostājies pie lielās priedes, sataustīja virvē piesieto koka āmuru un sāka dūšīgi dauzīt pa stumbru.

Dauzīja, dauzīja, līdz piekusa, jau taisījās iet prom.

Tai mirklī logā iedegās gaisma un parādījās vecmāmuļa.

— Kas tur dauzās nakts vidū?

— Tas esmu es, — Kurmis atsaucās.

— Vai kaimiņam kaut kas steidzīgs, katlu gribi aizņemties, visi pie­deguši? Nav kur naktslaunagu izvārīt? — dzēlīgi pajautāja vecmāmuļa, ne mazums viņa savā dārzā bija ostījusi vectēva Kurmja ēdiena piedegumu.

— Kad maksās tev un man pensiju? Nekādi tos datumus nevaru atcerēties. Jāgādā uz svētkiem jauns uzvalks.

— Pensija būs rīt. Naktī gan neviens uzvalku nepērk, — ne sevišķi laipni atteica vecmāmuļa un aizgāja no loga, tūliņ ari nodzisa gaisma.

— Tas labi, tad es varu mierīgi gulēt, paspēšu nopirkt, — apmierināti sacīja vectēvs Kurmis, bet vecmāmuļa bija jau saritinājusies zem segas un to nedzirdēja.

Daudzi apskauda «Meža Vēstneša» žurnālistu stārķi Krišjāni. Ne kat­ram bija tik izdevusies dzīve. Darbā Krišjāni cienīja, un bija arī par ko, strādāja viņš daudz.

Mājās itin visas saimniecības rūpes uzņēmās stārķa gādīgā sieva Frīda^ Tā dzīvodams, Krišjānis par ikdienas sīkajām vajadzībām zināja tikpat daudz, cik kāpostgalviņa par zvaigznēm.

Kad stārķim Krišjānim pajautāja, kur var samaksāt teleiona tālsarunu rēķinu, viņš izbrīnījies noprasīja:

— Kā, vai tad par telefonu ir jā­maksā? '

Reiz kādā redakcijas apspriedē žurnāliste cielaviņa Eiženija ieteicās, ka gribētu uzrakstīt rakstu «Kur ro­das sviests?».

Stārķis Krišjānis pārmetoši paska­tījās uz cielaviņu un gudri aizrādīja:

— Par to gan nav ko rakstīt, visi taču zina, ka sviestu ņem no ledus­skapja.

Tāda Krišjāņa doma pilnīgi sapro­tama — gadus desmit viņš pārtikas veikalu bija redzējis vienīgi no ār­puses, garāmejot —, kur nu viņam zināt, kā top sviests.

īsti labi Krišjānis pazina tikai ceļu līdz «Meža Vēstneša» redakcijai un ciematam «Vecozoli». Sestdienās, kā jau tas pienākas, Krišjānis gāja uz koncertu vai teātri, bet tos ceļus viņš lāgā neievēroja, tur viņu vadīja Frīda.

Pilnīgi no nepatikšanām Krišjānis tomēr nebija pasargāts. Abi viņa dē­lēni, Drosmis un Visvaris, gan brīvi lasīja grāmatas franču valodā, bet ci­tādi bija bērni kā jau bērni. Vecā­kiem par lielām šausmām, viņi, skali aurodami, spēlēja karu un aizvakar bija pat uzrāpušies uz skapja augšas. Bet tie tādi sīkumi vien ir.

Vecmāmuļa Vārna un āpsiene Grieta par stārķi Krišjāni sprieda tā:

— Tam stārķim Krišjānim gan iten nekā netrūkst, — sacīja vecmā­muļa Vārna.

— Ko nu netrūkst! Visa kā ir par daudz, viņa labuma pietiktu pie­ciem, — tā domāja āpsiene Grieta.

Vai viņām taisniba, diez vai stārķis Krišjānis pats varētu atbildēt.