Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA

— Berta, tu pasaki, kad mani filmēs, lai paspēju laikus pagriezt pro­filu — tā es izskatos vislabāk, — Amālija nobrīdināja ķirzaciņu.

Ķirzaciņa Berta divas naktis nebija gulējusi, steidzās pabeigt notam­borēt svinībām paredzēto dzelteno kleitu. Viņa domāja, ka, tā tērpusies krāsainajā filmā izskatīsies sevišķi labi»

Tikko pavērsusi filmaparātu pret Bertu, vālodze izdzirda kādu iesaucamies:

— Ievērojamais žurnālists stārķis Krišjānis nākl

Vanda, pat neiesākusi Bertu filmēt, tūliņ paskrēja pāris soju uz priekšu un ietvēra kadrā stārķi Krišjāni, kurš, aplausu pavadīts, cēli no­sēdās blakus vectēvam Kurmim.

Vardulēns Varis šai laikā pārbaudīja aizsprostus, viņu pagājušajā ne­dēlā vienbalsīgi Ievēlēja par ūdens līmeņa regulētāju.

Soli bija aizņemti, sanākuši turpat vai visi Lielā Meža iemitnieki. Pē­dēja rindā sēdēja briedis Staltradzis. vilks Pelēcis, lūsēni Ciks un Niks un zaķēns Jēkabiņš ar saviem brāļiem un māsīcām.

Pirmais runāja vectēvs Kurmis:

— Godīgi sakot, mēs paši īsti nezinām, kurš iedomājās peldbaseina būvēšanu. Bet tas nemaz nav tik svarīgi, galvenais ir padarītais darbs. (Sai brīdi Toms un Miks lepni saskatījās.) Visskaistākais, ko esam iegu­vuši. ir kopīgā darbā izaugusi ciemata «Vecozoli» un Lielā Meža ciešā draudzība. Vairāk man nav ko teikt. Lai dzīvo draudzība un peldbaseinsl

Vectēvs noslaucīja sviedrus. Visi aplaudēja.

Pa vectēva Kurmja runas laiku vālodze filmēja Lielā Meža iemītniekus, vairāk uzmanības veltot briedim Staltradzim, seska Eida ugunsdzēsēju ko­mandai un vilkam Pelēcim.

Žurnāliste cielaviņa Eiženija brīžiem kaut ko pierakstīja piezīmju grā­matiņā.

Kad aplausi pierima, vectēvs Kurmis teica:

— Dosim vārdu mūsu gaidītajam ciemiņam stārķim Krišjānim.

Kājas augsti celdams un kaklu klanīdams, Krišjānis panāca tuvāk

peldbaseinam, nostājās tādā vietā, lai visi viņu varētu redzēt. Nokrek­šķinājies atlocīja aprakstītas lapas un iesāka:

— Cienījamie svētku viesi… — balss gandrīz neskanēja, viņš pats tikko sadzirdēja. Nokrekšķinājās vēlreiz, rijot siekalas, iesāpējās kakls. Runājot tālāk, balss nekļuva un nekļuva skaļāka. Krišjānim pārskrēja karsts vilnis pār muguru. Tā jau varēja domāt — pagājušās nakts bradā- šana kailām kājām pa aukstu ūdeni citādi nevarēja beigties kā ar kakla aizsmakumu. Stārķis tomēr turpināja līdz galam iepriekš rūpīgi sacerēto runu.

Svētku dalībnieki bija pieklājīgi un sēdēja loti klusi, dažs cenzdamies kaut ko saklausīt, cits domādams savu domu.

Kurmim sāka spiest apkaklīte, pavērojis, ka neviens uz viņu neskatās, vectēvs pavilka vaļīgāk kaklasaites mezglu un attaisīja krekla augšējo podziņu.

Stārķis Krišjānis, beidzis runāt jeb, pareizāki sakot, plātīt knābi, paklanījās. Visi saprata, ka jāapplaudē. Ķirzaciņa Berta plaukšķināja se­višķi aizrautīgi.

Ne uz vienu nepaskatījies, Krišjānis apsēdās. Klusībā viņš nodomāja: «Labi gan, ka Frida neredzēja, kā man tagad gadījās.»

Vectēvs Kurmis paziņoja:

— Piecpadsmit minūtes starpbrīdis, pēc tam peldēšanas sacīkstes.

Vecmāmuļa Vārna, pienākusi pie Bertas, bēdīgi sacīja:

— Redz, kā iet, līdz šim es bez brillēm lāgā neredzēju, bet nu pēkšņi pavisam slikti dzirdu. Es tak nevienu vārdu nesaklausīju, ko Krišjānis teica.

— Es arī ne. Viņam kakls aizsmacis, — Berta nomierināja vecmāmuļu.

— Bet kāpēc tu palēkdamās applaudēji? — Vecmāmuļa Vārna pa­raustīja plecus.

— Par to vien, ka stārķis Krišjānis vispār runā, ir jāaplaudē, pilnīgi vienalga, ko viņš pasaka.

Vecmāmuļa Vārna gribēja vēl ko jautāt, bet ķirzaciņai Bertai blakus nostājās bezdelīga Ciuvita un sacīja:

— Gluži neticami, ka peldbaseins jau gatavs. Kur mums bija celtnie­cības grūtības?

Ierunājās arī zinātnieks ezītis Adamiņš:

— No zinātniskā viedokļa skatoties, grūtības galvenokārt rodas tad, ja paši kavē darbu, bet mēs taču cits citam palīdzējām.

Starpbrīdis beidzās.

Sesks Eidis ar taures pūtienu paziņoja svinību otrās daļas sākumu.

Vectēvs Kurmis iznāca priekšā.

— Par godu peldbaseina atklāšanas svinībām notiks peldēšanas sacīk­stes. Piedalās labākie jaunākās vecuma grupas peldētāji.

Pie baseina mūzikas pavadibā piesoloja vardulēns Varis, vāverēns Toms un septiņi pīles Klementīnes pīlēni, visi vienādās zilibaltsvītrainās peldbiksēs. Katrs nostājās uz peldbaseina malas, jau vakar norādītajā vietā.

Vilku suns Marss, pacēlis gaisā ķepu, ar starta pistoli izšāva.

Sacīkšu dalībnieki reizē metās ūdenī. Šļakatas nošķīda uz visām pu­sēm, aprasinot tuvākos sēdētājus.

— Vai nevarētu solīdāk. — Bruņurupuciene Amālija nopurināja ūdens lāses no jaunās spilgti rozā kleitas.

Uzmundrinādami savus mīluļus, skatītāji centās cits citu pārkliegt. Sa­cēlās milzīgs troksnis. Baltie mākoņi, kas ziņkārīgi lūkojās no debess pamales, neizturēja un pabēga tālāk.

Kaķēnam Mikam bija vissarežģītāk. Priekšgalā izvirzījās abi viņa draugi — vardulēns Varis un vāverēns Toms. Kaķēnam nekas cits neatlika

kā būt vecmodīgam un darīt tāpat, kā daudzi rīkotos līdzīgā gadījumā Viņš lēkādams klaigāja:

— Tom, turies! Vari, nepadodies! Tom, turies! Vari, nepadodies!

Vāverēns Toms un vardulēns Varis peldēja viens otram blakus, gaba­liņu aiz viņiem turējās pīlēns Plarkšītis.

Pīle Klementīne uztraukumā pievēra acis.

— Es jaunībā biju varens peldētājs… — vectēvs Kurmis, pieliecies tuvāk stārķim Krišjānim, stāstīja. Stārķis tikai klanīja galvu, parunāt jau neko nevarēja.

Peldētāji sasniedza baseina pretējo malu un griezās atpakaļ. Visu laiku Varis un Toms peldēja blakus, pēdējā pusmetrā Varis ar straujiem vē­zieniem izrāvās uz priekšu un uzvarēja. Trešais piepeldēja Plarkšītis, izkā­pis malā, nopurinājās un teica:

— Es arī varēju būt pirmais, tikai negribēju.

Uzvarētāji nostājās uz īpašiem paaugstinājumiem.

Vectēvs Kurmis pasniedza godalgas — dažāda lieluma šokolādes me­daļas. Vislielāko, saprotams, pirmās vietas ieguvējam. Atkal kokus un krūmus drebināja pērkonīgs maršs. Bezdelīdziņa Vivita pasniedza uzvarē­tājiem puķes.

Sākās trešā dala: rotaļas, dziesmas un dejas. Priecīgu saucienu ap sveikta, ar autoveikalu «Saldējums» piebrauca lapsiņas Ivetas māsīca Lo­lita. Tūliņ viņu ielenca pircēji.

Dejoja visi, pat vectēvs Kurmis un vecmāmuļa Vārna lēca polku.

Mūzika un dziesmas skanēja līdz melnai tumsai.

Peldēšanās prieki pamazām tuvojās beigām. Arvien biežāk ciematā viesojās lietus. Tad, ejot pa galveno ceļu, bija jāmeklē sausākas vieta* Arvien biežāk vējam patika iegriezties ziemelī. Vakaros satumsa agrāk, un naktis sabiezēja melna tumsa. Laiks neskopojās ar vēsumu, tāpēc jo patīkamākas un jaukākas bija dienas, kad saule bagātīgi izdalīja gai­šumu un siltumu.

Ciematu «Vecozoli» gatavojās atstāt tie, kam priekšā tāls ceļš uz dien­vidiem. Daži paklusām domāja par ziemas miegu un laikus apskatījās tepat tuvumā pēc piemērotākas vietas.

Vienā no retajiem saulainajiem rītiem kaķēns Miks būtu vēl gulējis, bet saules stari viņam nelika mieru. Ienākuši pa vaļējo logu Istabā, tekāja kaķēnam pa pieri, līda acīs. degunā un mutē. Pavēris plakstus, Miks no­ņurdēja: