Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

Viņš nemaz nejuta, ka blakus stāv vecmāmuļa Vārna.

— Kādu tuksnesi? Man otro gadu ir elektriskais sūknis. Es māku rīko­ties.

Vecmāmuļa paņēma šļūteni.

— Ej ieslēdz motoru un paskaties, kā jālej.

Kaķēns Miks aizelsies uzskrēja vāverēna Toma ozolā un, uztraukumā aizmirsis pieklauvēt, iedrāzās virtuvē. Vāverēns mazgāja traukus. Miks vicināja «Meža Vēstnesi» Tomam acu priekšā.

— Tagad avīzē tikai par mūsu ciematu vien rakstal

Toms noslaucīja ķepas.

— Nu, nu, dod šurp, izlasīšu.

Abi apsēdās, vāverēns skali lasīja:

KO NEVAR VIENS, TO VAR VISI KOPĀ

Ne vienreiz vien mūsu laikraksts ir vēstījis par ciemata «Vecozoli» darbīgajiem iedzīvotājiem un viņu nozīmīgo pasākumu — peldbaseina būvi. Celtniecības darbos draudzīgi iesaistījās ari Lielā Meža iemītnieki.

Sevišķi jāatzīmē brieža Staltradža un vilka Pelēča izcilais darbs, kā ari ugunsdzēsēja seska Eida brigādes enerģiskā rīcība un muzikālie priekš­nesumi.

Nu šis lielais kopīgais pasākums veikts!

Vēl smaržo pēc krāsas oranžā atpūtas nojume un koši baltā ģērbtuve. Jauki ir mākslinieka lapsas Džona gleznieciskie izdailojumi. Peldbaseina priekšā zaļojošo zālāju raibina dažādu krāsu soli.

Peldbaseins jau betonēts, aizsprosti pārbaudīti. Jāgaida, kamēr sa­cietēs betons, tad baseinā ievadīs strautiņa ūdeni un notiks peldbaseina atklāšana. Svinības kuplinās peldēšanas sacīkstes.

Nepārprotami skaidrs, ka Vecozolu peldbaseins veicinās peldēšanas sporta attīstību un visu iedzīvotāju veselības uzlabošanu.

Atliek tikai novēlēt priecīgus peldbaseina atklāšanas svētkus.

Žurnāliste cielaviņa Ellenifa

— Rakstam ir viena vaina, — domīgi sacīja kaķēns Miks, — es ne­esmu pieminēts.

— Es ari ne.

— Jā, ar to vaina ir divreiz lielāka. Dīvaini, avīze nezina, ka bez mums abiem peldbaseina nebūtu.

— Neskumsti, — vāverēns Toms uzsita kaķēnam Mikam uz pleca, — mēs sevi varam pieskaitīt pie klusajiem censoņiem.

Torīt kaķēns Miks piecēlās, tikko parādījās pieticīgi pelēkā rīta gais­miņa. Uzmosties nepavisam nebija vienkārši. Kaķēns aizņēmās no vāve­rēna Toma modinātājpulksteni, uzvilka zvanu, kamēr vien atspere klausīja, savējo pulksteni tāpat, vakarā nolika tos abus uz šķīvja blakus gultai, iepretī spilvenam. Reizē ar gaismas atnākšanu abi pulksteņi zva­nīja, šķīvis drebēja, un, kāds no visa tā troksnis, katrs pats var iedomāties. Visādā ziņā tracis bija milzīgi liels, pat Miku varēja uzmodināt.

Kaķēns Miks izgāja dārzā — un tūliņ pie ūdens sūkņa; sākumā viņš nesa divas lejkannas uzreiz, bet pēc kāda laika tikai vienu. Kaķēns centīgi laistīja dārzu līdz brokastīm. Steidzīgi ieēdis, atkal atpakaļ pie liešanas.

Atnāca vāverēns Toms.

— Mik, vai neiesim uz Lielā Meža Lielo veikalu, esot pievests ķiršu saldējums, — Toms kārdināja kaķēnu.

— Nevaru. Esmu stingri nolēmis šo dienu no sava mūža ziedot dār­zam. Nav jēgas liet katru vakaru, tagad pamatīgi noplūdināšu, tad visu nedēlu būs miers.

Un Miks, pagriezis Tomam muguru, sparīgi pumpēja ūdeni.

Vāverēns, britiņu paskatījies, gāja prom.

Pēcpusdienā daudzi sāka laistit dārzus, bet drīz visi sūkņi apklusa. Toties Mika ūdens sūknis dabūja nopūlēties, kaķēns strādāja, ne reizi galvu nepacēlis.

«Rītvakar, kad citi stieps ūdeni, es būšu tas gudrais, gulēšu saulē un sildīšos,» — tāda doma Mikam palīdzēja nēsāt lejkannu, jo piekusis viņš bija briesmīgi. Tikai krēslai atnākot, Miks aizklunkuroja līdz tuvākajam soliņam un smagi apsēdās.

Atkal Toms bija klāt.

— Vai tu šodien dārzu nelēji? — Miks piekusušā balsī vaicāja.

— Neviens nelēja, palūkojies uz debesīm.

Debesis viscaur nomākušās pelēkas, vietām gandrīz melnas. Neviena zila plankumiņa.

— Nav jau pirmo reizi, ne katrs mākonis atnes lietu, — Miks zinoši sacīja.

Tikko kaķēns Miks pārkāpa mājas slieksni, viņam tā nāca snaudiens, ka vakariņās knapi jaudāja izdzert glāzi piena. Tad tūliņ gultā, līdzko galva pieskārās spilvenam, miegs bija klāt.

Necik kaķēns nedabūja pagulēt, kad viņu uzmodināja troksnis. Kāds grabinājās pa jumtu.

— Tom, ko tu āksties. — samiegojies noņurdēja Miks, paklausījies tomēr piecēlās un piegāja pie loga. Gar rūtīm slīdēja lielas lietus lāses.

«Sīka smidzināšana vien ir,» Miks nodomāja un ielīda atkal gultā. Bet nu gan pa jumtu tā dārdēja, ka ausis vai krita ciet.

Miks uzrāvās sēdus. «Tieši tad lietus ir klāt. kad es pirmo reizi visā vasarā pamatīgi nolēju dārzu. Tā ir smiešanās par godīgu kaķēnu.»

Lija visu nakti, un visu nakti Miks nevarēja iemigt. «Kā lietum neapnik līt.» To Miks neparko nevarēja saprast. «Man ir galigi apnicis klausīties viņa grabināšanā.»

Lielais darbs — peldbaseina celšana — paveikts godam, atlika vienīgi katram uzpost pašam sevi.

— Svētki tikai tad kļūst par īstiem svētkiem, ja tiem pienācīgi gata­vojas un sagaida ar godu, — tā teica vectēvs Kurmis. Lai nu kā citās rei­zēs, bet šoreiz viņam ir neapstrīdama taisnība.

Priekšsvētku drudzis no ciemata bija pielipis ari Lielajam Mežam.

Lūsēni Ciks un Niks nu varēja likt lietā kokā kāpšanas māku. Abi brāji kāpelēja no priedes priedē, šņāca rokas zāģi, čīkstēja sausie zari, laikam negribēja vis labprātīgi padoties zāģa zobiem. Zaķēns Jēkabiņš un vilks Pelēcis nokritušos zarus vāca vienkopus.

Pelēcis tusnīja, stīvi liekdamies.

— Tāda locīšanās nav priekš mana mugurkaula, bet kopīgu pasākumu dēl esmu spējīgs nest upurus.

— Cik es redzu, tad tu, Pelēci, nes sausos zarus. No kura laika tos sauc par upuriem? — Zaķēns Jēkabiņš izlikās nesaprotam vilka labda­rību.

— Brīdinu būt izvēlīgākam vārdos, citādi man var uznākt patika iz­stiept tavas ausis vēl garākas, — bargi norūca Pelēcis.

Zaķēns Jēkabiņš, pakustinājis ausis, pārliecinājās, ka tās ir pietie­koši garas, tāpēc drošības labad apklusa.

Darbi tuvojās nobeigumam, vairs palikuši kādi pāris neapkopti koki.

Ciematā dārzi izravēti, celiņi noslaucīti — kā uz izstādi vai filmēšanu. Ezīte Saulcerīte lielajā strādāšanas tieksmē pat izrakuši ceļmalas puķes un pārstādījusi pie mājas. Un tās, kas agrāk ziedēja apkārt mājai, tagad greznoja ceļa malu. Nevarētu teikt, ka tā ir skaistāk, bet savādāk gan — to neviens nenoliedza.

Pat āpsiene Grieta savā dārzā nopļāvusi dadžus un nātres, izravējusi dobes.

Un tomēr, kā tas parasti mēdz būt, dažam labam šis un tas nebija lai­kus paveikts. Vectēvs Kurmis tikai šodien ieskatījās, ka viņa mājas logi izmisīgi lūdzas pēc ūdens un lupatas. Steidzīgi sameklējis pamatīgu kau­dzi lupatu, viņš piestūma galdu pie loga un šļakstinādamies uzcēla uz tā spaini ar ūdeni. Pakāpās vispirms uz ķebļa, tālāk bez īpašiem starpgadī­jumiem sasniedza galamērķi — galda virsu.

Uz palodzes stāvēt vectēvs pat nedomāja, viņš taču nav cirka akrobāts vai bezdelīga Ciuvita, kas katru nedēļu snaikstās savas mājas logos.

Pamatīgi saslapināto lupatu vectēvs pārvilka pār rūti. Odens nolija uz vestes, bet logs neko tīrāks nekļuva.

«Tavu nebūšanu!» viņš pukojās. «Kur tas redzēts, ka paša vēders traucē.»