Mirdza Kļava - RAIBĀ VASARA

Kaķēns Miks sēdēja mājas priekšā uz sola un pārkrāsoja zaļo makšķe­res kātu. Vāverēns Toms stāvēja blakus un palīdzēja ar padomiem.

— Pirmo reizi vajag uzklāt loti plānu kārtiņu, citādi krāsa lobās nost.

— Pats zinu, pats esmu mācīts, — Miks lielījās.

Pēkšņi Miks un Toms pacēla galvas — uz ceļa bija dzirdama tāda kā skriešana, tūliņ arī noklaudzēja dārza vārtiņi, aizelsusies parādījās vec­māmuļa Vārna.

— Briesmas! Vālodzei Vandai toreiz bija pilnīga taisnība! Redz. kas notiek! Dienas laikā! Ar pasauli ir cauri!

Laikam bija noticis kaut kas ārkārtīgs! Toms tūliņ metās vecmāmuļai Vārnai pretī. Kaķēns mazliet aizkavējās, viņam vispirms bija rūpīgi jā­pieslien puskrāsotais makšķeres kāts. Tad arī Miks steidzās uz to pusi. Bet vecmāmuļas Vārnas vairs nebija. Viņa raķetes ātrumā apskrēja visus dārzus, kliegdama:

— Briesmas! Vālodzei Vandai taisnībai Redz, kas notiekl Dienas laikāl Nu gan ar pasauli ir caurll

Pie dažiem vārtiem nāca kāds teiciens klāt. Tā pie bezdelīgas Ciuvitas tika piesaukti vārdi:

— Dzintars sudrabā! Mantojums no vecvecmātes!

Pie ezīša Adamiņa cits papildinājums:

— Tādu vairs neviens neprot izgatavot. Māksliniecisks retumsl

Pie vilku suņa Marsa:

— Gribēju apciemot māsasmeitu vārnu Karīnu, tad taēu jāizgrezno­jas!

Vectēva Kurmja vārtos visizmisīgākais sauciens:

— Nozagta!!! Nozagta!!! Vālodzei Vandai taisnībai Visu pasauli ap­zags!

Vāverēns Toms un kaķēns Miks visu to dzirdēja, viņi panāca vecmā­muļu Vārnu un skrēja līdzi. Skrēja līdzi ari lapsa Džons, ezīši Saulcerīte un Adamiņš, vardulēns Varis, āpsiene Grieta un Ināriņš. Pat sabiedriskais kārtības sargs vilku suns Marss nopietni soļoja aiz satraukto skrējēju kamola.

Pie ķlrzaciņas Bertas dārza sekotāju bars apstājās, vecmāmuļa Vārna Ieskrēja pirmā, vārtu slēdzene aizcirtās ciet, to varēja atvērt tikai no iekšpuses. Pati vecmāmuļa ilgāku laiku nozuda Bertas mājā.

Tagad klaigāja pakalskrējējl:

— Vai pasaule iet bojā? Varbūt var glābties?

— Jā, kas te īsti notiek? — pienācis jautāja Marss. — Tikai, lūdzu, bez uztraukuma!

— Mēs ar Tomu varam izstāstīt, — steidzīgi sacīja kaķēns Miks.

— Hm-mm, nu, Tom, runā!

Toms iesāka:

— Pirmkārt: vālodzei Vandai esot taisnība. Varbūt atceraties — vā­lodze nesen piekliedza visu ciemu, ka pasaule no zagļiem iešot bojā.

Otrkārt: dzintars sudrabā ir mantojums no vecmāmuļas Vārnas vec- vecmātes.

Treškārt: māksliniecisks retums, tādas kaklarotas vairs neražo.

Ceturtkārt: gribējusi iet ciemos pie māsasmeitas Karīnas un izgrez­noties.

Piektkārt: kaklarota, dzintars sudrabā, nozagta, tādēļ vālodzei Vandai taisnība.

Kaķēns Miks pie katra teikuma klanīja galvu.

— Hm-mm, viss skaidrs, — norūca Marss. — Pateicos par pilnīgām zi­ņām!

Arī pārējie tagad saprata, kādēļ izcēlies tracis.

No ķirzaciņas Bertas verandas izmetās vecmāmuļa Vārna, viņai pakal tipināja Berta un bruņurupuciene Amālija. Vecmāmuļa, atrāvusi vārti­ņus, gribēja skriet tālāk, bet sekotāji viņu ielenca no visām pusēm, un vecmāmuļa nekādi nespēja izlauzties no aplenkuma. Patiesībā bija arī stipri piekususi, pēdējiem spēkiem atkārtoja visu no gala:

— Briesmasl Vālodzei Vandai taisnība…

Vāverēns Toms skaitīja līdzi: pirmkārt, otrkārt, treškārt un tā tālāk.

Marss, mierīgi paklausījies šajā jezgā, apsauca klaigātājus:

— Necelt traci! Tu, Berta, Iedod vecmāmuļai glāzi cukurūdens, lai nomierinās. Un pagaidiet, es tūliņ nākšu.

Lieliem soļiem Marss gāja uz vectēva Kurmja dārzu. Vispirms par notikušo jāziņo ciema priekšniekam, tad redzēs tālāk. Vectēvs Kurmis pa šo laiku pārdzīvoja ziņkārības drudzi, pakāpies uz soliņa, gandrīz kaklu pārstaipīja, gribēdams saredzēt, kas notiek uz galvenās ielas, bet tik un tā nekā nesaprata.

Ieraudzījis nākam Marsu, vectēvs steigšus nokāpa no sola un apsēdies nopietni sagaidīja atnācēju.

Marss ziņoja:

— Vecmāmuļai Vārnai nozagta dārga kaklarota, mantojums no vec- vecmātes. Viss ciemats sacelts kājās.

Kurmis: Vai patiešām nozagta, varbūt pati kaut kur nobāzusi. Pirms diviem gadiem tā bija.

Marss: Hm-mm! Galvot nevar.

Kurmis: Uzdod trīs saprātīgiem un veiklākiem iet vecmāmuļai līdzi un pārmeklēt māju! Ja kaklarota neatradīsies, man zinot! Un lai neklaigā.

Marss: Klausos, ciemata priekšniek, tiks izdarīts!

Pašapmierināts, ka tik gudri izšķīris stipri sarežģītu jautājumu, vec­tēvs iegāja savā virtuvē uzvārīt launagam ozolzīļu kafiju.

Skajais bariņš pie Bertas dārza gaidīja Marsu.

Saprotams, ka veiklākie bija Vivita, Toms un Miks, viņiem arī Marss uzdeva rūpīgi pārmeklēt vecmāmuļas dzīvokli.

Vecmāmuļa Vārna pie savām durvīm bija pirmā, lidošana tomēr pa- link lidošana. Pēc tam — žips! — augšā Toms un Miks. Viņi nolaida lejā virvju kāpnes, Vivita bija tik jauna bezdelīdziņa, ka augstu lidot baidījās.

Sākumā visi trīs jutās pagodināti, ka uzticēts svarīgs uzdevums. Bet ne ilgi. Pārbaudīt vecmāmuļas dzīvokli bija piņķerīgs darbs. Vispirms jā­izskata simts lielu un mazu atvilktņu, simts lielu un mazu kārbu. Kakla­rotu arī bija vesels ducis, katru vajadzēja sīki nopētīt, vai tā nav pazu­dusī. Tas vēl nebija nekas, briesmīgākais bija pie katras kaklarotas noklausīties tās simtgadīgo vēsturi. Runāšana vecmāmuļu Vārnu nenogur­dināja, gluži otrādi, jo vairāk viņa stāstīja, jo vairāk nomierinājās un atžirga.

Meklēšana ievilkās līdz tumsai. No locīšanās gar dažādām atvilktnēm sāpēja muguras, un 110 garajiem stāstiem džinkstēja ausīs.

Kaklarota neatradās.

Kad Marss pavēstīja pārmeklēšanas rezultātus, vectēvs Kurmis uzdeva sastādīt ziņojumu Lielā Meža galvenajam inspektoram krimināllietās ser­žantam Lācim.

Tajā naktī viens otrs ciemata iemītnieks uztraukti čukstēja;

— Vālodzei Vandai tomēr taisnība.

Vai jūs zināt, kādās reizēs ciematā «Vecozoli» neviena nav mājās? Nezināt? Pajautājiet kaķēnam Mikam, un viņš tūliņ atbildēs:

— Jocīgais! Vai var neiet uz futbola sacīkstēm, ja Lielajā Mežā spēlē zaķi ar āpšiem?

Tagad bija savādāk.

«Apkārt klīst zaglis, ciematu atstāt bez uzraudzības laikam nevarēs vis,» virtuvē mizodams kartupeļus, prātoja vectēvs Kurmis. «Vajadzētu aprunāties ar ezīti Adamiņu, kā tas ir no zinātniskā viedokļa.» Bet zināt­nieks jau rīta pusē aizbrauca uz sēdi. Jāgudro pašam, un vectēvs nosprieda: «Vismaz vienam jāpaliek ciematā un jāredz, kas te notiks, ja vispār kas notiks.»

Tas nu būtu izdomāts, bet ne līdz galam. «Kurš paliks?» Un vectēvs kļuva bēdīgs. «Neviens cits, pašam būs jāsēž mājās, un televizors, kā par postu, samaitājies.»

Vectēva pārdomas iztraucēja sparīga klauvēšana. Ienāca ķirzaciņa Berta un bruņurupuciene Amālija.

Amālija bez kādiem ievadiem klāja vaļā:

— Visi nedrīkst aiziet, apzags pa tīro! Man bumbas tramdīšana nemaz nepatīk, tāpēc Bertai arī nav ko uz mežu dzīties. Mēs abas paliekam mā­jās.

Berta piekrītoši pamāja ar galvu, ko gan citu viņai bija darīt, Amā­lija necieta iebildumus.

Vectēvs Kurmis priecīgi pasmaidīja. «Dažreiz sarežģīti jautājumi atri­sinās paši no sevis.»

Pēc divām stundām ciemats bija tukšs un kluss, vienīgi ķirzaciņas Bertas dārzā mauriņā uz siena maisa atlaidusies bruņurupuciene Amālija, viņai blakus zālē sēdēja ķirzaciņa Berta un tamborēja no dzelteniem die­giem kleitu.