Mirdza Kļava: RAIBĀ VASARA

— Varbūt palīdzēsim? — Niks klusi pie auss prasīja Cikam.

— Nē, nevar ierādīt, ka mēs arī strādājam, tad vairs neatkausies, — Ciks uzsēja velosipēda bagāžniekam somu ar līdzvadājamo akmeni.

Abi brāli, paskatījušies uz Marsa pusi, drošības labad brauca prom pa iemīto taciņu.

Ja cītīgi strādā, laiks steidzas žiglām kājām. Nedabū atjēgties — saule jau apstājusies virs galvas un atgādina, ka pienācis pusdienas laiks.

— Tagad pārtraukums. — Vectēvs Kurmis, sviedrus slaucīdams, smagi nosēdās uz celma.

Visi piemetās kur nu kurais.

.Vectēvs, pagriezies pret zaķēnu Jēkabiņu, vaicāja:

-

— Mežā daudzi ugunskuru atstāti melni plankumi. Tu, Jēkabiņ, ne­zini, kas vainīgs?

— Zinu gan — vilks Pelēcis. Es viņam aizrādīju, ka tā nedrīkst, bet vai vilks zaķim klausīs.

— Lūsēni Čiks un Niks ar riteņiem braukā, kur pagadās, — Toms pie­bilda.

— Jālūdz zinātnieks ezītis Adamiņš nolasīt referātu par meža saudzē­šanu, — sacīja vectēvs.

Brītiņu atpūties, vectēvs Kurmis piecēlās.

— Jūs, visi zaru vilcēji, palieciet tepat un pagaidiet, bet mēs aiziesim pie mežziņa Dzeņa pēc zāģiem. Kad atnāksim atpakaj, tad būs, kā mīklā teikts:

Simts iet turp, simts nāk šurp, bet ceļš nav ne pirksta platumā.

Vectēvs Kurmis, vilku suns Marss un āpsis Rūdis aizgāja. — Tagad mēs ēdīsim, — bezdelīdziņa Vivita teica un izņēma no kurvja rūtainu sedziņu, rūpīgi krokas izlīdzinādama, to izklāja zālē. — Māmiņa lika paņemt līdzi daudz maizīšu, Mikam un Tomam droši vien nekā ne­būšot, un Jēkabiņš arī noteikti pieskriešot. Vivitas māmiņai bija taisnība.

Rūtainās sedziņas vidū Vivita nostatīja sarkansvltrainu termosu, tam apkārt notupināja četras dzeltenas plastmasas glāzes un vienu pēc otras lika attītās sviestmaizes. Tur bija rupjmaizes riecieni, apziesti ar sviestu un apklāti plānām svaigu gurķu ripiņām, pārkaisīti sīki sagrieztām dillēm. Kad Miks ieraudzīja saldskābās maizes šķēles ar žāvētu buti, viņš aši pa­grieza galvu sānis, lai nebūtu jārij siekalas, bet tas neko nelīdzēja — zivs smarža, uzmācīgi kārdinādama, ložņāja Mikam gar degunu.

Un tad viņi ēda, dzēra karstu kakao un runājās. Jēkabiņš: Nav saprotams, kāpēc šodien uz mežu neatnāca vardulēns Varis un āpsēns Ināriņš.

Vivita: Varim nav laika, viņi abi ar manu tēti ķer dārzos kaitīgos ku­kaiņus. Jēkabiņš: Bet Ināriņš?

Miks: Ināriņu māmiņa nelaiž, esot vāja veselība.

Toms: Un viņš tagad uzlabo veselibu, smakdams istabā pie televizora,

skatoties otrreiz jau vakar vakarā redzēto filmu. Vivita: Es atvainojos, bet vai mēs tagad neaprunājam citus? Toms: Nē, mēs tikai apspriežam svarīgus audzināšanas jautājumus.

Vivita: Ināriņš mums visādā ziņā jāpieaicina palīgos.

Jēkablņš: Ir gan tik daudz saprašanas, cik mīklas Miks liek uz makšķeres āķa. Ja Ināriņu mamma nelaiž, nekas neiznāks, āpsiene Grieta ir neieņemams cietoksnis.

Vivita: Mana māmiņa saka, ka neieņemamu cietokšņu neesot, ar gud­rību varot panākt vairāk nekā ar spēku.

Jēkablņš: Bet kur var dabūt gudrību?

Miks: Es palūgšu neizteikties nievājoši par klātesošo sabiedrību. Mums tikai jāpadomā.

Toms: Iznāk, ka mums ir jāizlemj, kā panākt, lai Ināriņam at|auj nākt meža darbos.

Miks: Norunājām šovakar pie manis septiņos satikties. Pagudrosim, ko darīt. Un pacentieties būt izsalkuši, es jūs pacienāšu ar paš- gatavotām vakariņām.

Visi bija ar mieru sapulcēties pie Mika.

Tai priekšpusdienā, kad sākās meža darbi, Ināriņš, izslēdzis televizoru, izstaipīja no ilgās sēdēšanas piekusušās kājas un izgāja pagalmā. Saules spilgta gaisma viņam iekoda acīs. Samiedzis plakstus, pastaigāja brītiņu pa dārzu, tad ar rotaļu revolveri izšāva vairākas reizes gaisā. Pēc tam, at­āķējis no jostas zobenu, nokapāja sētmalē dažus dadžu krūmus.

«Varētu uzspēlēt kariņu, bet nav ar ko. Labāk māmiņa būtu laidusi ci­tiem līdzi uz mežu.» Tā domādams, Ināriņš skatījās, kur ir mamma.

Āpsiene Grieta, atspiedusies pret sētu, sarunājās ar vecmāmuļu Vārnu, kura stāvēja turpat pretī uz ceļa.

— Ienāciet iekšā, — Grieta aicināja vecmāmuļu.

— Es tikai uz mazu brītiņu.

— Mamm, man garlaicīgi, — Ināriņš iespraucās sarunai pa vidu.

— Ej palasi grāmatu, — Grieta nevaļīgi atteica.

Pēc divām stundām Ināriņš, izgājis durvju priekšā, ieraudzīja mammu arvien vēl stāvam turpat un runājamies ar vecmāmuļu Vārnu.

Ko viņas sprieda, laikam nevarētu saprast neviens — aizgūtnēm ru­nāja abas reizē. Pamanījušas Ināriņu, mirkli pieklusa. Grieta pēkšņi kaut ko atcerējās:

— Vai, man nemaz nav laika!

— Kam šodien ir laiks? Man trešā diena, kā mirkst veļa, bet netieku pie skalošanas. Nu es iešu, — sacīja vecmāmuļa un pagriezās uz savas mā­jas pusi. Pāris solu paspērusi, atskatījās un vaicāja: — Kādu veļos pul­veri tu lieto, kaimiņien?

— Es vairāk ar pastām.

— Vai ar pastām mazgājas baltāk?

Pēc stundas Ināriņš atkal meklēja mammu. Grieta vēl arvien runājās.

— Mamm, man garlaicīgi, — Ināriņš uzplijās.

— Mūžīgi tev garlaicīgi, es teicu — palasi!

— Jau Izlasīju.

— Vakar taču atnesi no bibliotēkas trīs grāmatas, katru ķieģeļa biezumā.

— Visas izlasītas.

— Aizej pie Čiuvitas uz bibliotēku un paņem vēl.

— Tik ātri nedos.

— Nedos? Priekš kā viņa tur sēž? — Grieta nosēja priekšautu, pakāra uz ābeles zara un kareivīgā noskaņojumā gāja pie Čiuvitas.

Koši baltā bibliotēkas ēka, laipni aicinādama apmeklētājus, stāvēja ciemata visaugstākajā vietā, ceļa malā, Čiuvitas dārza labajā stūri.

Pelēkām betona plāksnēm izklātie celiņi sagraizīja dārza zaļo mauriņu nevienāda lieluma laukumos. Gar galvenās ielas malu kā mazas uguntiņas sāka atvērties sarkani rožu pumpuri. Čiuvita atbīdīja bibliotēkas lielā loga aizkarus vienā malā un, atgriezusies pie galda, atšķīra biezu grā­matu «Būvmateriāli». Viņa neklātienē studēja arhitektūru un bija jau pa­spējusi uzzīmēt ciemata peldbaseina plānu.

Grieta pie durvīm izlasīja uzrakstu:

Pusdienas pārtraukums.

Ieraudzījusi pa vaļējo logu Čiuvitu, Grieta pabāza galvu logā un itin laipni sacīja:

— Vai es varētu ieiet, man steidzīga darīšana.

Ja neatliekama vajadzība, Čiuvita nevarēja atteikt.

Ienākusi Grieta pamiņājās un, nopētījusi visu telpu, sacīja:

— Kas jums nekaiš, te ir tik mājīgi, tad jau var strādāt.

— Mājīgumu sev apkārt radām mēs paši, — Čiuvita atteica, gaidī­dama, ko vēl Grieta teiks. Ne tādēļ viņa nākusi, lai apskatītu bibliotēkas istabu.

Grietai Čiuvitas atbilde nebija pa prātam, viņa tūliņ lietišķi pateica:

— Es gribētu trīs grāmatas, tādas pabiezākas — vai par spiegiem, vai fantastiku, kas puikam būtu derīgas.

— Bet, atvainojiet, Ināriņš vakar jau trīs paņēma.

— Visas izlasītas, bērns tīri vai beidzas nost aiz garlaicības.

— Lai pēcpusdienā atnāk pats. Es viņam nedošu jaunas grāmatas, kamēr neatbildēs uz maniem jautājumiem par iepriekšējām.

Grietai atgriezās tas pats kareivīgais noskaņojums, ar kādu viņa iz­gāja no sava dārza

Jūsu pienākums ir apmainīt grāmatas, nevis eksaminēti Neesat ne­kāds profesors.