VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

— Kas noticis? Kur mēs atrodamies? Kas nu būs? — tās satrauktas kladzināja. Visvairāk viņas kladzināja: «Kas nu būs?» — un jezga bija tik neganta, ka ne­viena no vistām nedzirdēja, ko saka Parastais Zvirbu­lēns. Bet Parastais Zvirbulēns sacīja: «Kuš!» — un viņš nezināja, ka tas ir pārāk kluss vārdiņš, lai to sa­dzirdētu, kad visapkārt kladzina vistas.

Nu pamodās arī Baltā Vistiņa, uzmodinādama arī savu draugu. Sarežģītais Zvirbulēns ilgi nebija tik saldi gulējis. Taisnību sakot, nenāktu par ļaunu pagulēt vēl kādu cēlienu.

— Negantās kladzinātājas! — viņš piktojās, bet vai­rāk pa jokam, jo miegs šā vai tā bija pagalam.

Pa to laiku Parastajam Zvirbulēnam tomēr bija izde­vies nodibināt kārtību, un viņš sasauca vistu sapulci. Kad viņiem pievienojās Sarežģītais Zvirbulēns ar Balto Vistiņu, Parastais Zvirbulēns jau stāstīja, kur un kā meklējama iztika un no kā mežā visvairāk jāsargās.

— Vislielākās briesmas jums draud no lapsām un jenotiem, — viņš brīdināja. — Jums nevajag tik pār­mērīgi kladzināt, varu derēt, ka šorīt kāds jau būs sadzirdējis. — Tad viņš pakasīja ar nadziņu knābīti, padomāja un sacīja it kā pie sevis: — Jā, ko tad vēl es gribēju teikt?… — Jums jāiemācās lidot! Tad ne­viena lapsa jūs nenoķers. Un neviens jenots.

— Lidot! — iesaucās Baltā Vistiņa. — Es tā gribu lidot!

Un abi zvirbulēni nekavējoties sāka apmācīt vistas lidošanas mākslā. Vispirms viņi uzmeklēja kādu meža noru, brīvu no krūmiem, nostādīja visapkārt norai sardzi, kas laiku pa laikam tika nomainīta, un apmā­cības varēja sākties. Dažas vistas gan kurnēja, ka ne­ēdušas lidot neiemācīšoties.

— Taisni labi, ka neesat ēdušas, — sacīja Sarežģī­tais Zvirbulēns, — spārniem tad jānotur daudz mazāks svars.

Cita pēc citas vistas ieskrējās, spārnus sparīgi vēci­nādamas un mēģinādamas pacelties.

— Nu pavisam kā lidlaukā! — sacīja Parastais Zvir­bulēns.

— Nākošā! — komandēja Sarežģītais Zvirbulēns, un atkal viena vista visiem spēkiem pūlējās pacelties gaisā.

Vissekmīgāk trenējās Baltā Vistiņa. Viņa bija visjau­nākā no visām, turklāt Sarežģītais Zvirbulēns bija vi­ņas draugs un viņa ļoti centās.

— Drīz tev vairs neviena lapsa nebūs bīstama, — Zvirbulēns viņu uzslavēja un atkal nokomandēja: — Nākošā!

Tūlīt pēc treniņa viņi visi devās meklēt brokastis. Vistas šoreiz uzvedās klusu, kā īstām meža vistām pie­nākas. Uz kādas stigas viņas atrada kaut ko knābājamu un, kad treniņā zaudētie spēki bija atgūti, devās atceļā. Rindas priekšgalā virzījās Parastais Zvirbulēns, bet aizmugurē — Baltā Vistiņa un Sarežģītais Zvirbulēns, tādā kārtā vistas bija pasargātas no pēkšņa uzbrukuma.

Nonākušas norā, vistas atsāka treniņu un jau pēc­pusdienā spēja pacelties gaisā un nolidot itin prāvu attālumu.

— Tā, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — nu jūs esat Atbrīvotās Vistas. Tagad, ja vien būsiet pietiekami piesardzīgas, neviens jūs nenoķers. Un vēl — jo vai­rāk lidosiet, jo spēcīgāki spārni jums būs. Un nebīs­tieties no dzīves brīvībā!

— Drīz uzsnigs sniegs, un jūs kļūsiet pavisam nepa­manāmas, — piebilda Parastais Zvirbulēns.

Tad pie Sarežģītā Zvirbulēna pienāca Baltā Vistiņa.

— Apciemo mūs drīz, labi? Ar tevi ir daudz, daudz drošāk, — viņa sacīja.

Kad abi draugi bija atceļā uz pilsētu, Parastais Zvir­bulēns ieminējās:

— Kā tu domā — vai nevajadzētu pierunāt arī gaili doties pie viņām, ko? Lai cik liels muļķis, tomēr zi­nāmā mērā viņš ir sargs vistām, vai ne?

Sarežģītais Zvirbulēns brīdi neteica neko, bet tad samērā vienaldzīgā balsī atbildēja:

— Var jau. Tikai ar pierunāšanu būs jānodarbojas tev vienam.

Un viņu varēja saprast.

Sapnī Zvirbulēns redzēja baltas bites. To bija nere­dzēti daudz, un tās laidelējās, kā pagadās, pavisam nesakarīgi, pavisam bezmērķīgi. Un balto bišu lidojumu nepavadīja spārniņu zumēšana, un likās dīvaini, ka tik milzīgs skaits bišu lidojot nerada ne vismazāko troksni. Un tomēr. Tomēr bija dzirdama kāda skaņa — skaņa, kādu Zvirbulēns vēl nebija dzirdējis. Skaņa bija visap­tveroša, bet tik klusa, ka pat ar visklusāk izsacītu vārdu pietiktu, lai šo skaņu iznīcinātu. Tā bija drīzāk redzama nekā dzirdama skaņa. Krāsas skaņa. Baltās krāsas skaņa.

«Cik žēl, ka to neredz Zaļā Vārna!» — bija Sarež­ģītā Zvirbulēna otrā doma, kad viņš atvēra acis un ieraudzīja pirmo sniegu. Bet pirmā? Kāda bija pati pirmā? Nē, tā nemaz nebija doma, tā bija smarža! Gaisā valdīja neparasti svaiga un valdzinoša smarža!

«Cik skaisti!» Zvirbulēnā no valdzinājuma viss trī­sēja. «Un no tāda brīnuma jābēg prom uz Dienvi­diem?» viņam ienāca prātā. «Nē, to es nevaru saprast!»

Un tikai tad Zvirbulēns sajuta, ka kļuvis stipri vē- sāk. Arī vēderiņš bija tukšs. «Jāsalūko kaut ko brokas­tīm,» viņš izlēma un posās izlūklidojumam.

Bet sniegs bija snidzis visu nakti un klāja pilsētu un laukus biezā kārtā. Lai kur Zvirbulēns devās, vi­sur valdīja baltais, noslēpumainais aizliegums.

— Kā!? — viņš sacīja Parastajam Zvirbulēnam, at­griezies pēc neveiksmīgā izlūklidojuma. — Un cik ilgi tā turpināsies?

— Līdz nokusīs sniegs, — draugs skaidroja.

— Nu bet kad viņš nokusīs?

— Kad kļūs siltāks.

— Bet kad tas būs? Kad?

— Kā — kad? Kad sals mitēsies!

Sarežģītais Zvirbulēns pavērās Parastajā Zvirbulēnā ar ļoti speciālu skatienu.

— Tā neviens nerunā, — viņš sacīja.

— Are! — iečiepstējās Parastais Zvirbulēns. — Un kad tu runāji tā, ka man sāka sāpēt galva?

— Galva tad galva, — sacīja Sarežģītais Zvirbu­lēns, — bet ko darīt ar vēderu? Galīgi tukšs. Diez kas nav.

— Paskatīsimies, — draugs iečiepstējās, — vai nu tik traki būs. Ja es kaut ko sajēdzu no cilvēkiem, tad viss vēl nav pagalam.

Viņi sāka laidelēties gar pilsētas namu logiem.

— Kas tas? — iesaucās Sarežģītais Zvirbulēns. — Ko tas nozīmē?

— Kā — Zaļā Vārna paliek Zaļā Vārna?

— Zaļā Vārna ir pārāk skaista, lai zinātu vairāk, ļ nekā skaistajiem lemts zināt, — sacīja Sidrabiņtēvs.

— Sākas, — pačukstēja Parastais Zvirbulēns.

— Kas sākas? — tikpat klusi pavaicāja Sarežģītais Zvirbulēns.

— Galvas sāpēšana, — atbildēja Parastais Zvirbu­lēns. — Es tik grūtu valodu nevaru saprast, bet tev jau gan labi — tu esi Sarežģītais. Es tevi pagaidīšu laukā.

— Ha-Spāre ir vēl skaistāka nekā Zaļā Vārna!

— Varbūt ir, varbūt nav, — atbildēja Sidrabiņtēvs.

— Bet ko tu tādā gadījumā teiksi par Pāvu?

— Pāvs? — iečiepstējās Sarežģītais Zvirbulēns.

— Saliekamais Saulessargs, vairāk nekā!

— Nu re, — sacīja Sidrabiņtēvs, — bet daudziem Pāvs šķiet visskaistākais no visiem putniem. Tāpat ir ar cilvēkiem. Visi jau nav vienādi, ir labāki un ir sliktāki cilvēki.

— Bet kā var zināt, kurš labs, kurš slikts? Man, piemēram, nekas nebūtu pretī ar kādu no viņiem sa­draudzēties, īpaši tagad, kad sniegā un aukstumā tik grūti sameklēt kādu kārumu.

— Palido, pavēro, — runāja Sidrabiņtēvs. — Viņu vidū ir mūsu draugi.

— Jā, bet zīlītes? — atcerējās Zvirbulēns. — Kāpēc Cilvēks gatavo barotavas zīlītēm, bet zvirbulēniem ne?