VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

— Man ir ideja! — iečivinājās Sarežģītais Zvirbulēns.

— Nu, nu? — atsaucās Parastais Zvirbulēns.

— Jāsasauc Zvirbulēnu pilnsapulce! — čivināja Sa­režģītais Zvirbulēns, un acis viņam mirdzēja tā, kā tās mēdz mirdzēt visiem tiem, kuriem ir idejas.

— Zvirbulēnu pilnsapulce! — atsaucās Parastais Zvirbulēns. — Kaut kas tāds vēl nav piedzīvots!

— Tad būs! — apņēmīgi sacīja Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut, ka Atbrīvotās Vistas cieš badu. Un tikai mēs varam viņas glābt, un tas mums jādara!

— Jā, bet kas to iesāka? — čivināja Parastais Zvir­bulēns. — Ja nemaldos, tu!

— Es zinu, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns. — Un, ja nevēlies, nepiedalies. Iztikšu arī bez tevis.

— Ko nu bozies, — apvainojās Parastais Zvirbulēns, — es jau tikai tāpat vien pateicu, bet tu uzreiz — pa nopietnam.

— Nūja, ka pa nopietnam. Kādi gan var būt joki, kad vistas gan ir atbrīvotas, bet viņām draud bojāeja?

Todien abi draugi aplidoja gandrīz visus zvirbulē- nus, kas mitinājās pieliekamo vēdināmajās ejās, un pie­kodināja ierasties uz sapulci.

Sapulce notika lielajā deviņstāvu namā, kurā atradās Sarežģītā Zvirbulēna miteklītis. Plašajā bēniņu telpā čivināja, čiepstēja un vēl visādi citādi sarunājās kāds tūkstotis zvirbulēnu.

— Klusu! — pavēloši ieskanējās Sarežģītā Zvirbu­lēna balss. Pa vēdlodziņiem ieplūda salta ziemas vēja šaltis, un zvirbulēni skurinādamies spiedās ciešāk cits pie cita. — Es jūs ilgi neaizkavēšu. Cik zināms, ne­viens no mums nevar sūdzēties, ka dzīvo trūkumā. Pat vairāk — mums pieejams tāds barības daudzums, par kādu citi putni var tikai sapņot.

To teicis, Zvirbulēns ieturēja pauzi, jo sapulci viņš vadīja pirmoreiz mūžā un pirmoreiz mūžā uzrunāja

tik lielu skaitu savu ciltsbrāļu.

»

Un tad viņš pastāstīja viņiem par vistu atbrīvošanu un par to, kā viņš ar Parasto Zvirbulēnu apmācījis Vistas lidot, un par šāvienu arī viņš pastāstīja.

— Taču jūs redzat, cik barga ir ziema, — Sarežģī­tais Zvirbulēns turpināja, — Atbrīvotās Vistas vēl nebūt nav Brīvās Vistas. Pa īstam vistas kļūs par Brīvajām Vistām tikai tad, kad varēs pašas sev sagā­dāt visu, ko tām vajag, vienalga, vasarā vai ziemā.

Tāpēc palīdzēsim viņām tagad, labi? Cilvēkam jau no tā nekāds zaudējums necelsies, galu galā mēs taču vi­ņam arī mazdrusciņ palīdzam — pareģojam laiku un tā tālāk. Un vai tā nav īsti laba sajūta — piepulcēt brīvajiem putniem jaunus draugus?

Tā runāja Sarežģītais Zvirbulēns, un jau tanī pašā vakarā simtiem zvirbulēnu vairākkārt veica pārlido­jumu no pilsētas uz mežu, piegādādami Atbrīvotajām Vistām visu, ko vien viņi atrada pieliekamajos un atzina par noderīgu.

Tovakar zem Vistu Egles notika tādas dzīres, kādas mežs vēl nebija pieredzējis.

— Nu, — Sarežģītais Zvirbulēns uzrunāja vistas, kad dzīres bija sasniegušas vislielāko līksmību, — kādas tagad ir jūsu domas par atgriešanos pagalmā?

— Nepiemini ļaunu, — visu vistu vārdā atbildēja tā, kura pagājušoreiz bija teikusi: «Un tur mums ne­būs jāmirst badā!»

— Tu esi vienreizējs! — pačukstēja Baltā Vistiņa, lūkodamās Zvirbulēnā mirdzošām acīm, bet gailis, kuram kāds zvirbulēns no kāda pieliekamā bija pagā­dājis konfekti «Prozit», sāka jaukt savas dziesmas vār­dus, un «kikerigū» vietā viņam iznāca «čikurikuri- kukū!».

— Tie jau nav āboli! Vai tad tie ir āboli! Kas tad tie par āboliem! — izsaucās Sarežģītais Zvirbulēns.

— Neesmu apgalvojis, ka šitie te ir āboli. — Sid- rabiņtēvs smaidīja.

— Teici gan, tu pats teici, ka zirgāboli.

— Āre, tā pavisam cita lieta, — atbildēja Sidrabiņ- tēvs. — Āboli ir āboli, un zirgāboli ir zirgāboli.

Un tā Sarežģītais Zvirbulēns pirmoreiz mūžā mielo­jās «ar kaut ko tik neparastu», kā viņš vēlāk atzinās Zaļajai Vārnai.

— Sitā, reku, ir tīra manta, — sacīja Sidrabiņtēvs un izrušināja kādu graudu, — no tās nevienam skāde netiek. Vai tad agrāk mēs, zvirbuļi, zinājām, kas ir kaites? Bet tagad? Cik tad ir zvirbuļu? Un vai tad tie ir zvirbuļi? Katram otrajam kaut kas kaiš, un to vien dzird: «Vai pagājušonakt labi gulēji?» Un vai zini, kāpēc tas tā ir?

— Nu, nu? — painteresējās Sarežģītais Zvirbulēns.

— Tāpēc, ka nav vairs veco labo zirgābolu.

— Bet kāpēc tad nav vairs veco labo zirgābolu? — atceļā uz mājām pavaicāja Zvirbulēns.

— Vai tad neredzi? — atvaicāja Sidrabiņtēvs, norā­dīdams lejup uz ielām.

— Neredzu neviena zirgābola, — atbildēja Zvirbu­lēns, vērīgi lūkodamies. — Mašīnas vien.

— Tur jau tas suns aprakts, — atbildēja Sidrabiņ­tēvs.

— Kā — suns aprakts? — nesaprata Sarežģītais Zvirbulēns.

— Tā ir tāda valoda, — sacīja Sidrabiņtēvs pasmai­dīdams. — Kādreiz Cilvēks tā runā.

— Zini ko? — ieminējās Zvirbulēns. — Es jau sen esmu vēlējies noskaidrot vienu jautājumu.

— Nu, nu? — pamudināja Sidrabiņtēvs.

— Kāpēc mēs saprotam Cilvēka valodu, bet Cilvēks mūsējo ne?

Viņi lidoja virs ielām, pa kurām nepārtrauktā straumē joņoja automašīnas, un gaisu pildīja zilgana dūmaka, kuru ieelpojot sāpēja galva.

«Nu nē!» stingri nolēma Zvirbulēns. «Ziemu vēl kaut kā izcietīšu, bet tad nu gan — žigli projām uz lau­kiem! »

Pēc garā pārlidojuma Sidrabiņtēvs izskatījās pavisam noguris.

— Vecums. Vecums, draudziņ. No tā neizbēg neviens. Tikai vieniem tas pienāk īstajā brīdī, bet citiem — labu tiesu pirms laika. Viss atkarīgs no tā, kā dzīvo un no kā pārtiek.

— Jā, — sacīja Sarežģītais Zvirbulēns, — to es varu saprast. Bet kāpēc mēs saprotam Cilvēka valodu, bet Cilvēks mūsējo ne?

Sidrabiņtēvs pasmaidīja.

— Vai tad Zaļā Vārna tev jau nepastāstīja?

— Zaļā Vārna man stāstīja par Slimību.

Sidrabiņtēvs pamāja ar savu debessirmo galvu.

— Viņa ir pareizi runājusi, — viņš sacīja. — Sli­mība. Slimība gan. Bet es tev pateikšu, lūk, ko. Ir pārejošas Slimības, un ir Slimības, kas vēsta par vecuma tuvošanos. Kura no šīm Slimībām piemeklē­jusi Cilvēku, mēs vēl nezinām.

«Kaut nu Cilvēku būtu piemeklējusi pārejošā slimība!» nodomāja Sarežģītais Zvirbulēns, kad bija palicis viens, bet, kāpēc viņš tā nodomāja, pats sev nemācēja paskaidrot.

— Bet ods? — sacīja Parastā Vārna.

— Kā — ods? — Sarežģītais Zvirbulēns nesaprata, uz ko Vārna mērķē.

Viņi abi tikko bija iepazinušies, un viņu saruna uzreiz skāra visbūtiskākos jautājumus, jo bija ziema, un ziemā neviens putns knābi velti nedzesē.

— Nu ods, — sacīja Parastā Vārna.

— Ods ir ods!

— Man iznāk, ka ods ir putns, — teica Parastā Vārna.

— Ods nav nekāds putns, ods ir ods! — Sarežģītais Zvirbulēns kļuva nepacietīgs.

— Man iznāk, ka putns, — sacīja Parastā Vārna.

Taisnību sakot, ziemas novakare bija gadījusies silta.

— Kā — putns? — nesaprata Sarežģītais Zvirbu­lēns.

— Odam spārni ir? Ir. Ods lido? Lido, — sacīja Parastā Vārna. — Ods tātad ir putns.

— Ods nav nekāds putns! — Sarežģītais Zvirbulēns aizsvilās.