VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

— Kāpēc pie tevis viss nedzīvs? — jautāja Zvirbu­lēns. — Kā tu te vari izturēt?

Un viņam ienāca prātā: nav brīnums, ka tad var saslimt — un ne tikai saslimt. Zaudēt saprašanu var. «Varbūt arī tāpēc Cilvēks vairs nesaprot mūsu valodu,» iedomāja Zvirbulēns, pats nemaz neapzinā­damies, ka atminējis vienu no galvenajiem pasaules no­slēpumiem.

— Ja tu baidies nākt pie manis, es došos pie te­vis, — pēkšņi sacīja Cilvēka Bērns, pieceldamies no grīdas.

Tobrīd kāds atvēra istabas durvis, un caurvējš aiz­cirta logu. Trokšņa pārbiedēts, Zvirbulēns pacēlās spār­nos, un viņš nedzirdēja ņiprās un neatlaidīgās balss sarunu ar sapīkušo balsi. Viņš nedzirdēja ņipro un neatlaidīgo balsi stāstām par to, ka gandrīz sadraudzē­jies ar Zvirbulēnu. Gandrīz. Ja tikai viņš, Cilvēka Bērns, saprastu, ko Zvirbulēns viņam saka. .

— Kā gan lai iemācos viņa valodu? — gribēja zināt ņiprā un neatlaidīgā balss.

— Es neticu, ka to var iemācīties, — atteica sapī­kusi balss.

Sapīkusi balss netic.

Un ir pavisam bēdīgi, ja ņipra un neatlaidīga balss notic sapīkušai balsij.

— Pasveicini Zaļo Vārnu no manis! — sacīja Sidra­biņtēvs un piebilda: — Ja viņa mani vēl atceras.

— Neaizmirsti mūs, kad būsi tālumā! — sauca visi piepilsētas zvirbulēni, kurus viņš pazina un kuri pazina viņu.

Viņu — Sarežģīto Zvirbulēnu.

Viņš atgriezās savā vasarā.

— Var jau būt, ka tev taisnība, — sacīja Parastā Vārna, — un gaidot varbūt notiek ne gluži viss.

— Man pēdējā laikā galva gandrīz vairs nemaz nesā­pēja, kad tu runāji savu valodu, — iečivinājās Paras­tais Zvirbulēns.

— Tad jau tu drīz vien būsi Neparastais Zvirbu­lēns! — Sarežģītais Zvirbulēns iesmējās.

Sidrabiņtēvs smaidīja.

— Neaizmirsti gan mūs, bet tu jau neaizmirsīsi. Cik tad tā vasara gara? Viens divi — un rudens klāt. Tagad gan par to nevajadzētu domāt, bet ko lai dara — vecums nāk virsū, un tad jau tās domas tādas rudenīgas ir.

— Es jūs nevienu neaizmirsīšu! — Zvirbulēns atbil­dēja viņiem visiem. — Es jūs nemaz nevaru aizmirst! Šī taču bija mana pati pirmā ziema! Vai tad kaut ko pašu pirmo vispār var aizmirst?

Augstu gaisā dzirdēja putnus sasaucamies. Atgriezās tālumam un augstumam dzimušie. Bija tā, it kā tālums un augstums būtu pārplūduši un plašām, varenām straumēm apskalotu visnepieejamākos nostūrus.

Draugi pavadīja Zvirbulēnu līdz piepilsētas mežam, un tur viņi ieraudzīja tobrīd visneparastāko skatu visā pasaulē: rīta saules gaismā virs koku galotnēm pa­cēlās — jā, nu jau Brīvās Vistas!

— Mēs lidosim tev līdzi! — Zvirbulēnu ieraudzījusi, sauca Baltā Vistiņa, un — dīvaini! — tā vairs nebija kladzināšana vai klukstēšana, Zvirbulēnam šķita, ka viņš dzird iedziedamies jaunu un gaišu balsi. Bet vis­brīnumainākais bija tas, ka Brīvās Vistas vairs nelī­dzinājās Pagalma Vistām, spēcīgi attīstītie spārni pla­šiem vēzieniem cēla tās arvien tuvāk augstumam, un to slaidie ķermeņi viegli šķēla pretimplūstošo gaisu.

Bet tālu lejā pa kādu no piepilsētas ieliņām gāja Dzejnieks un Dzejnieka Bērns.

— Kad ir vasara? — jautāja Dzejnieka Bērns, un Dzejnieks viņam atbildēja:

— Kad visi, visi ir tik abi, ka gluži vienkārši ir labi.

— Un rudens? — vaicāja Dzejnieka Bērns.

— Kad visiem gribas līdzi mākoņiem un tā pa zaķi braukt uz dienvidiem.

— Un ziema?

— Kad debesīm no acīm zvīņas krīt un saule viena nevar neko izdarīt.

— Un kad ir pavasaris? — nerimās Dzejnieka Bērns, un Dzejnieks viņam atbildēja:

— Tas ir tad,

kad strazdi dziesmu taisa no knābīša un zila gaisa.

— Tas ir tagad! — iesaucās Dzejnieka Bērns. — Tas ir tagad!

22. V 1979 Imantā

I DAĻA

Zvirbulēns satiek Zaļo Vārnu 3 Zajās Vārnas pirmais stāsts 3 Nedzīvais Putnēns 5 Zajās Vārnas otrais stāsts 6 Zvirbulēns iegūst vārdu 9 Zvirbulēns satiek Zirnekli, Ūdensstrazdu un Līdacēnu 10

Pagāja dažas dienas 14 Pagāja vēl dažas dienas 15 Nākamajā dienā 16 Savādnieks 18

Zvirbulēns iepazīstas ar Spāri un nosauc to

par Ha 22 Zvirbulēns satiek Ha-Spāri otrreiz 24 Zvirbulēna pirmā grāmata 28

II DAĻA

Kā tu runā! 33 Ķezā 35

Kas tur notiek! 37

Kas tev ir ar tiem Dienvidiem? 42

Urāāā! 44

Kaut kas balts 46

Nu pavisam kā lidlaukā! 49

Pirmais sniegs 51

Tavs prieks ir mans kārums 55

Pāvs kastē! 59

Kikerigū! 61

Pareizi! 65

Man ir ideja! 67

Viss atkarīgs no tā, kā dzīvo un no kā

pārtiek 70 Ods ir ods! 72

Tava otrā puse atrodas Dienvidos 75 Pirmā un otrā balss 78 Ķēēē! 80

Es gribu ar tevi draudzēties! 82 Tas ir tagad! 85

B M K C CJIOJKHMH BOPOEbMIUKA

CKa3Ka KJiaūdy u Paūdy

Pura «JlMecMa» 1982 Ha JiaTblUlCKOM JT3bl KC Xyao5KHHK A. KpeiiTyce

ME JA 3136 Pirmsskolas vecuma bērniem V I K S

sarežģītais zvirbulēns

Redaktors I. Liniņš. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs. Tehniskā redaktore V. Ruskule.

Korektore L. Kamene Nodota salikšanai 01.12.80, Parakstīta iespiešanai 30.12.81. Formāts 70 X90.16. Ofseta papīrs 100 g. Žurnālu garnitūra. Ofsetspiedums. 6,43 uzsk. iespiedi.; 26,60 uzsk. kr. nov.; 4,51 izdevn. 1. Me­tiens 60 000 eks. Pašūt. N4 100147. Cena 35 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JVs 117,30887,B-630. Iespiesta Lat­vijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitetas Rīgas Pa­raugtipogrāfijā. 226004 Rīgā, Vienības gatve 11. Brošēta tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38(40. Pašūt. JV« 68—5

70801-117

V- 181.81.4803010200

L2

84.3L7 Vi 390

(c- «Liesma», 1982

M80K11)—82