VIKS--Una Jansone - SAREŽĢĪTAIS ZVIRBULĒNS

— Nav tiesa, — iebilda Sidrabiņtēvs, — barotavas var apmeklēt ikviens putns. Kas tev teica, ka barota­vas ir tikai zīlītēm?

— Parastais Zvirbulēns.

— Nu jā, — sacīja Sidrabiņtēvs. — Viņam šī ir tikai otrā ziema. Bet arī viņam jau laiks zināt tik vien­kāršas patiesības. Redzi, dēls, ar zīlītēm ir mazdrusciņ

īpaši, — turpināja Sidrabiņtēvs. — Viņām ziemā der tikai īpaša barība — tāda, kādu zīlītes pašas nevar atrast, tāpēc Cilvēks nāk viņām talkā. Mēs, zvirbulēni, spējam iztikt ar daudz vienkāršāku barību. Bez tam zīlītes palīdz Cilvēkam tikt galā ar dārzu kaitēkļiem.

— Kā — kaitēkļiem? — brīnījās Sarežģītais Zvirbu­lēns. — Ko nozīmē — kaitēkļi?

— Dažādi kukainīši. Paši par sevi viņi nav nekādi kaitēkļi, — sacīja Sidrabiņtēvs, — bet Cilvēks ieviesis savos dārzos tādus kokus un krūmus, kas mežā neaug, un mazie kārumnieki nevar noturēties tos nenobaudī­juši. Savukārt zīlītēm, mušķērājiem, strazdiem un dau­dziem citiem šie kukainīši ir garda jo garda maltīte, un Cilvēks to, bez šaubām, ir ievērojis un cenšas visādi pievilināt šos putnus dārza tuvumā. Vai redzi tur to mājokli bērzā?

— Redzu, — apstiprināja Sarežģītais Zvirbulēns.

— Tas pieder strazdam, un to gatavojis Cilvēks. Cil­vēkam labi, un strazdam nav peļami, — sacīja Sidra­biņtēvs un turpināja: — Bet ir cilvēki, kuri draudzē­jas ar putniem prieka pēc. Taču arī prieks ir visāds.

— Kā — visāds?

— Vienam prieku sagādā cita prieks, otram prieks rodas, apmierinot tikai savu kārumu vien.

— E, paga, paga, — 'iečiepstējās Sarežģītais Zvirbu­lēns, — te kaut kas nav tā, kā vajag. Ja jau ir tā, kā tu saki, ka prieku var sagādāt cita prieks, vai tad neiznāk, ka cita prieks arī ir kārums?

— Kā — cita prieks arī ir kārums? — nesaprata Sidrabiņtēvs. — Kā tu runā?

— Nu kas tur ko nesaprast? — brīnījās Zvirbulēns. — Ja, piemēram, man sagādā prieku tas, ka tev ir prieks, tad tas nozīmē, ka man kārojas, lai tev ir prieks. Nu saproti — tavs prieks ir mans kārums!

Mans kārums ir tavs prieks! Skaidrāk vairs nevar pasacīt — mans kārums ir tavs prieks.

— Paga, paga, — viņu pārtrauca Sidrabiņtēvs.

— Kā — tu pirmiņ teici — tevi sauc?

— Par Sarežģīto Zvirbulēnu.

Sidrabiņtēvs vairākreiz pamāja ar galvu, un viņa debessirmais spalvojums ievizējās.

— Varen trāpīgi iedēvējuši!

No rīta pamodies, Sarežģītais Zvirbulēns sajuta kaut ko tik patīkamu, ka nespēja atcerēties, vai vispār kaut ko tik patīkamu kādreiz sajutis. «Kas gan tas varēja būt?» Viņš satraukts rosījās miteklītī.

Bet laukā bija salts ziemas rīts, saule ausa sarkana, sarkana, un no mašīnām un cilvēku mutēm cēlās ga­raiņu mākoņi.

Te pēkšņi miteklī kļuva tumšāks — pie ieejas bija piespurdzis Parastais Zvirbulēns.

— Labrīt! — tas nočiepstēja un tad piepeši iesau­cās: — Ai! Pankūkas!

— Kā — pankūkas? — jautāja Sarežģītais Zvirbu­lēns.

— Smaržo pēc pankūkām! Vai tad nejūti?

— Ak, jā, pareizi, pēc pankūkām, — atteica Sarež­ģītais Zvirbulēns gluži tādā pašā balsī, kādā toreiz vasarā, kad Zaļā Vārna pirmoreiz minēja vārdu «putnu- biedēklis».

— Tagad jānogaida, — sacīja Parastais Zvirbulēns,

— gan jau viņiem paliks pāri, un atlikumu viņi no­teikti novietos pieliekamajā.

Patiesi — pēc brīža kāds atvēra pieliekamā durvis un pankūku smarža pienāca vēl tuvāk. Nogaidījis, līdz virtuvē aiz pieliekamā sienas iestājas paliekošs klu­sums, Parastais Zvirbulēns mudināja: — Sāc nu!

Un Sarežģītais Zvirbulēns paārdīja nosprostojumu, kas šķīra miteklīti no pieliekamā, un abi draugi klup­dami ievēlās tieši pankūku bļodā. Vilinoša bija smarža, un nevaldāms bija viņu izsalkums.

Atlikušo dienas daļu viņi gluži vienkārši nogulēja, jo bija piemielojušies tik smagi, ka palidot būtu tīrās mocības. Bet pievakarē laukā kļuva nedaudz siltāks, un Parastais Zvirbulēns sacīja:

— Ko tu saki, ja mēs paskatītos televizoru?

— Kā — televizoru? — nesaprata Sarežģītais Zvir­bulēns.

— Lidojam! — aicināja Parastais Zvirbulēns, neie­laizdamies garākos paskaidrojumos.

No kāda loga plūda blāva gaisma, un, notupušies uz palodzes, abi zvirbulēni ieraudzīja istabas dziļumā lai­delējamies putnus, skrienam zvērus, peldam zivis. Putni, zvēri un zivis mitinājās kādā kastē. Tie bija iesprostoti.

— Kā Cilvēks dabūjis viņus tur iekšā? — brīnījās Sarežģītais Zvirbulēns. — Vai viņš tos noķēris?

— Nezinu, — atbildēja Parastais Zvirbulēns.

— Kā — nezini? — vaicāja Sarežģītais Zvirbulēns. — Nu, bet Sidrabiņtēvs?

— Sidrabiņtēvs arī nezina, — atbildēja Parastais Zvirbulēns. — Tas mums ir noslēpums.

— Bet vai ir noticis kāds bēgšanas mēģinājums?

— Bēgšanas mēģinājums? — pārvaicāja Parastais Zvirbulēns. — No kurienes?

— Kā — no kurienes? No tās kastes!

— Nezinu vis, neesmu neko dzirdējis par bēgšanas mēģinājumu, — sacīja Parastais Zvirbulēns.

— Bet kā būtu, ja mēs kādu no viņiem mēģinātu atbrīvot? — Sarežģītajam Zvirbulēnam iešāvās prātā, bet pēkšņi viņa acis iepletās un kļuva lielas jo lielas, apaļas jo apaļas.

— Pāvs! — nākamajā brīdī viņš sajūsmā iesaucās. — Re, kur Pāvs! Kastē! Urāāā! Pāvs kastē! — Un, pie­vērsies draugam, viņš to vēlreiz ņēmās izvaicāt: — Tu saki, ka neesi dzirdējis ne par vienu bēgšanas mēģi­nājumu?

— Vismaz līdz šim nekas tāds nav dzirdēts, — ap­stiprināja Parastais Zvirbulēns.

— Tad viss ir kārtībā! — Sarežģītais Zvirbulēns at­viegloti uzelpoja. — Es domāju tā — ar atbrīvošanas darbiem nesteigsimies vis.

«Ārprāts! Ko tagad dara vistas?» iedomājās Sarežģī­tais Zvirbulēns. «Tagad, kad visu klāj baltais aizlie­gums! »

Un viņš joza, ko spārniņi nes, uz viņam un Parasta­jam Zvirbulēnam vien zināmo vietu.

Bet zināmajā vietā valdīja klusums — vistu mājoklīši izrādījās tukši. Zvirbulēns izlodāja visas Vistu Egles pazares, bet ne skaņas, ne miņas, tikai iztālēm varēja saklausīt suņu rejas.

«Došos turp,» izlēma Zvirbulēns, «varbūt kaut ko uzzināšu.» Un, nelāga priekšnojautas urdīts, uzsāka meklēšanu.

— Vai neesat redzējušas vistas? — viņš pavaicāja sikeglīšu biezokņa malā ieraudzītajām zīlītēm.

— Vistas? — zīlītes pārjautāja un papurināja gal­viņas.

— Vai gadījumā neesat redzējuši vistas? — viņš apjautājās dzeņiem, kurus satika.

— Kādas vistas? — atvaicāja sarkankrūtītis, kuru arī bija uzrunājis Zvirbulēns.

— Baltas, — atbildēja Zvirbulēns. — Baltas un pie­radinātas. Ak nē, nu jau vairs ne! — viņš steidzīgi pārlaboja. — Es gribēju teikt — baltas un nepieradi­nātas. Atbrīvotās Vistas.

— Grūti pateikt, — sacīja sarkankrūtītis. — Pats redzi — šorīt visa pasaule balta. Varbūt esmu redzējis, bet tikpat labi varbūt neesmu.

— Bet varbūt esi dzirdējis kaut ko aizdomīgu? — ieminējās Zvirbulēns. — Kādu neparastāku troksni vai skaņu. Teiksim, kladzināšanu vai klukstēšanu.

— Nedomāju vis, ka esmu dzirdējis kaut ko tādu, kā tu nupat teici, — brīdi padomājis, sacīja sarkan­krūtītis. — Līdz šim mežā neviens nav ne kladzinājis, ne arī klukstējis. Ja kaut ko tādu būtu saklausījis, es to noteikti atcerētos. Bet, ja runa ir par jau zi­nāmiem trokšņiem un skaņām, tad vienīgais, ko atce­ros un kam pievērsu šorīt uzmanību, bija kāds šā­viens.