Ivars Viks - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Ivars Viks

Trejdeviņi Latvijas brīnumi

2. daļa

Ši grāmata turpina stāstījumu par Latvijas brīnumiem, tās zemi, dabu un ilgi noklusētiem senās civilizācijas pieminekļiem.

Sastapsiet liecības par tik augstām senču zināšanām, ka tās iz­raisa apbrīnu vēl šobaltdien, un iepazlsiet diženus tāltālos aizlaikos veiktus darbus, kas mūsdienās nemaz nav atkārtojami.

Mūsu zeme ir pārbagāta ar liecībām par kādas ļoti senas, augsti attīstītas civilizācijas darbību, ko sauksim par senbaltu civilizāciju. Ta savās garīgajās un materiālajās izpausmēs ļoti atšķīrusies no pašreizējās. No tās esam mantojuši pasaules izcilāko seno ziņu krājumu — latvju garamantas, kā ari svētvietu sistēmas ar tūksto­šiem dažādu zemes un akmens veidojumu.

Seno svētvietu tikla izveidošana pašreizējā Latvijas teritorijā vien prasījusi neiedomājami daudz darba. Tikai to darbu apjoms, ko neapstrīdami varētu uzskatīt par apzinīgu būtņu veikumu, mē­rāms neskaitamos miljonos cilvēka darba dienu.

Pagaidām, neizprotot seno veidojumu nozīmi un būtību, visas šis materialās liecības dēvē par kulta jeb sakrāliem objektiem. Tas būtu apmēram tāpat, ja kāds zaļais cilvēciņš no Marsa par kulta jeb sakrālajiem objektiem nodēvētu visus mūsu civilizācijas sasnie­gumus, no mikroshēmas līdz kosmosa kuģiem.

Ši gramata, kurai varētu dot apakšvirsrakstu "No Rīgas līdz zvaigznēm", veltīta tiem mūsu senču darbiem, kas virzīti uz sa­skaņas sasniegšanu gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē un pat kos­mosā. Latvju garamantas māca, ka saskaņa ir laimīgas dzīves pa­mats. Gadu simttūkstošos gūtā pieredze liecina, ka izdzīvo tikai tās tautas, kas dzīvo nevis pret, bet gan saskaņā ar dabu un Visuma likumiem.

Autors cer, ka arī šī grāmata rosinās apzināt, sargāt un kopt mūsu senatnes pieminekļus, kā arī labāk izprast mūsu zemes pa­tieso vēsturi. Ja apjēgsim mūsu senču sasniegto, pratīsim to sa­glabāt un ar laiku pat lietot savā dzīvē, mūsu zeme un tauta nevis iznīks, bet plauks.

Pašreiz izplatītais uzskats par Rīgas sākumiem balstās uz sakšu okupantu uzdevumā rakstīto Indriķa hroniku. Ja tai ticēt, tad 1201. gadā kādā vasaras dienā krustnešu vadonis bīskaps Alberts ieradās kārkliem apaugušajā pļavā Daugavas krastā, piesita kāju pie zemes un teica: "Es te dibinu pilsētu." Tad, pakasījis aiz auss, piebilda: "E, kā būtu, ja mēs to sauktu par Rīgu? Patlaban neviens cits vārds nav prātā."

Hronika nepaskaidro, kāpēc gan pilsēta netika nosaukta tās dibinātāja Alberta vai kāda viņa priekšteča — bīskapa Bertolda vai ari bīskapa Meinarda — vārdā. Ja jau to dibināja tukšā vietā, visai loģiski būtu saistīt jaunās pilsētas vārdu ar lielo upi, kuras krastos to cēla, un pēc tā laika upes nosaukuma dēvēt to par Dinaburgu. Citās vietās krustneši jaundibinātām pilīm un apdzīvotām vietām deva katoļu svēto vai arī Bībeles varoņu vārdus. Ta kā šeit tas no­tika citādi, jāsecina, ka Rīga pastāvējusi jau sen pirms tā sauktās dibināšanas un tās vārds bijis tik sens un cienījams, ka krustneši nedrīkstēja un ari neuzdrošinājās to pārdēvēt. Tādējādi jau Rīgas vārds pats par sevi pierāda, ka hronikas apraksts vismaz šajā jau­tājumā nav korekts.

Patiesībā šīs pilsētas sākumi ir daudz senāki. Arheologu atra­dumi liek domāt, ka 2.-4. gs. jau pastāvējis ceļš no Rīgas caur paš­reizējās Jūrmalas teritoriju un Kurzemi uz Žemaitiju un Prūsiju. Senākos atradumus Vecrīgā arheologi datē ar 11. gs. Tiesa, nav noteikts vecums viņu atraktajai Rīgas ostai, kuras izbūves šķiet vecākas.

Daugavas krastos visā tās tecējuma garumā atrasti daudzi baltu pilskalni. Izrakumi tajos liecina, ka Daugavas ūdensceļš aktīvi iz­mantots jau vairākus gadsimtus pirms tā sauktās Rīgas dibināšanas. Upes lejtecē šie pilskalni un līdz ar to apdzīvotās vietas bija izvietotas vidēji ik pēc 12-15 km. Nav iemesla domāt, ka pēdējos 40 km no Ikšķiles līdz Daugavas grīvai nebija nevienas apdzīvotas vietas. Arī šie apsvērumi liek secināt, ka Rīga ir senāka, nekā to pūlējās iestāstīt okupantu pakalpiņi.

Tautas garamantās saglabātas ļoti vērtīgas ziņas, kas ļauj ap­zināt mūsu galvaspilsētas patiesos pirmsākumus. Izrādās, ka šī nav ne pirmā, ne vienīgā Rīga.

Paši senākie Rīgas pieminējumi sastopami dainas. Tie attiecas uz seno Rīgas svētvietu un nav saistami ne ar Rīgu kā tirdzniecības vietu vai ostu, ne arī kā vācu krustnešu administratīvo centru, ka­rabāzi un garnizona nometni.

Vecākais Latvijā pazīstamais rakstu darbs, kurā pieminēta Rīga, ir Indriķa hronika. Tajā Rīgas ciems minēts 1198. gadā. Te gan jāpiebilst, ka Indriķa hronika nav vienīgā — zināmas arī citas Vācu ordeņa hronikas, kurās ietverti senāki, turklāt no Indriķa hronikas atšķirīgi dati. Tikai tās mūsu zemē nav pazīstamas.

Atskaņu hronika vēsta, ka Rīgu dibinājis nevis Alberts, bet gan viņa priekštecis Bertolds. Tad šajā vietā leti (t.i., latvieši) un līvi esot sākuši no Bertolda nomāt zemi.

Der bischof bertolt der began Die rige buiven als ein mann, Der gerne ivolde bliben,

Die letten un de liiven Umme zins sie hatzten: Das was dcn cristen helflich. [1]

Indriķa hronikas izklāsts sakas ar 1184. gadu, ja runa ir par Rīgu, tas ir pretrunu un tīšu noklusējumu pilns. No hronikas otrās nodaļas teksta izriet, ka bīskapa Alberta priekšteča Bertolda ierašanās laikā 1198. gadā bija kādi būtiski iemesli, kāpēc viņš ar kuģiem nevarēja doties līdz Salaspilij, lai tur izvērstu paredzēto soda ekspedīciju. Bertoldam vajadzēja karaspēku sadalīt, atstājot kuģus ar apsardzi lejpus Rīgas. Tas liek domāt, ka Rīgai bija pietiekami spēcīgs garnizons, kas varētu uzbrukt vai pat iznīcināt Bertolda floti.

No Atskaņu hronikas izriet, ka bīskaps Bertolds 1197. vai 1198. gadā dibinājis Rīgu tukšā vietā. To pašu apgalvo ari Indriķa hronika. Tomēr, ja rūpīgi izlasa Indriķa hronikas pirmās nodaļas, redzams, ka šie apgalvojumi ir pretrunīgi.

Tā, piemēram, 1200. gada bīskaps Alberts ieslodzījis kādā pilī vai lielā namā Anno, Kaupo un citus lībiešu vadoņus, kurus bija uzaicinājis pie sevis ciemos (Indriķa hronika IV, 4). Ja bija plaša dzīru zāle, tad tas liecina par gana lielu apdzīvoto vietu jau pirms 1201. gada.

'Iapat šī hronika vēsta, ka 1198. gadā bīskaps Bertolds pēc ne­veiksmīgas sirošanas atgriezies Rīgā (ad locum Rigae revertitur, II, 4). Ja Rīgas vēl nebūtu bijis, tā arī nebūtu pieminēta.

Lai mēģinātu nākamajām paaudzēm noslēpt skaudro patie­sību un izceltu Vācu ordeņa nopelnus, Indriķa hronikas sākumā autors Rīgu cenšas nepieminēt. I Ironikas otrajā nodaļā uzzinām, ka Rīgas zemessargi sakauj Vācijā apmacitos un apbruņotos biskapa Bertolda kareivjus. Tas liek domāt, ka Rīga šai laikā bijusi ne tikai apdzīvota, bet arī militāri pietiekami spēcīga.

Par to, ka osta pastāvējusi jau pirms 1195. vai 1196. gada un uz turieni devies bīskaps Meinards, stāstīts hronikas I grāmatas 11. nodaļā, protams, neminot vārdu Rīga. Arī pati Meinarda iera­šanās 1184. gadā varēja būt iespējama tikai pēc tam, kad vācu tir­gotāji jau bija apmeklējuši Rīgas ostu.

No pirmās nodaļas teksta izriet, ka vācu tirgotāji Daugavas grīvu apmeklējuši jau daudzas reizes pirms hronikā norādītā 1184. gada. Tā kā vienas sezonas laikā diez vai varēja būt vairāk nekā viens brauciens no Vācijas uz Daugavu un atpakaļ, jādomā, ka šie tirgotāji te ieradušies ne vienu vien gadu desmitu. Diezin vai krastmalā viņi tirgojās ar nejauši satiktu sēņotāju.