Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Senatnē šī vieta veidoja Ietu zemes garīgās vadības centru. Ve­cākās dainas, kur piemin Rigas meitas, t.i., priesterienes, attiecas uz ļoti seniem laikiem. Citas dainas, kurās pieminēti Rīgas kungi, vēsta par senajiem priesteriem.

Valda uzskats, ka Rigas pirmsākumi meklējami pie Rīdzenes jeb Rigas upes ietekas Daugavā. Ir divi viedokļi par to, kas bija Rī­dzene. Pirmais — tā bijusi tikai vecupe; otrs — tā bijusi kuģojama upe; diemžēl neviens no pieņēmumiem nav pārliecinošs. Ūdeņi un grāvji ap Rīgas mūriem attēloti vairākos 17. gs. sākuma zīmējumos. No tiem, ņemot ari vērā arheologu pētījumus, veidoti citi, 20. gs. publicēti zīmējumi. Diemžēl, zinot gan lielu upju atteku veidošanās likumsakarības, gan mazu strautu tecēšanas īpatnības, neviens no šiem zīmējumiem nešķiet pārliecinošs. Rīdzeni kā vecupi raksturo speciālists, kas jau daudzus gadus pēta seno Rīgu — arheologs An­dris Caune savā grāmatā "Rīga zem Rigas" (Rīga, "Zinātne", 1985, 28.-31. lpp.).

.. Rīgas upe ietecējuši Daugavā Minsterejas ielas galā un bijusi vai­rāk kā 30 m plata… Nelielā Rīgas upe lejasdaļā, plūzdama pa kādu Dau­gavas gultnes vecupi gar smilšu kalniem, pie Pulvertorņa strauji pagriezās uz dienvidiem un, metot loku pa Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielu, iete­cēja Daugavā. Trasē, sākot no Ļeņina (lasi Brīvības — 1. V.) ielas uz leju, upe padziļinājās un kļuva platāka. Pie 13. janvāra ielas, kur tā pagriezās uz Daugavu, izveidojās t. s. Rīgas ezers — ap 4 m dziļa derīga osta."

Šie uzskati par Rīgas upes gultni ir interesanti, tomēr nav pie­ņemama doma, ka senās Rīgas iedzīvotāji vecupi sauktu par Rīgas upi. Vecupēs taču nav nekāda tecējuma. Zemāk izklāstītie fakti liek domāt, ka Rīdzene bijusi tikai neliels strauts.

Sāksim ar ziņām par pašu lejasgalu. 30 m plata gultne varētu būt upei, kuras garums no iztekas (ja tā nenāk no liela ezera) ir vis­maz 100 km. Te var būt tikai viens skaidrojums, proti, Rīgas upes lejasgals lejpus Rīgas ostas sakrīt ar kādas attekas gultni. Tas arī iz­skaidrotu Rīgas ezera dziļumu — 4 m.

Pasekosim Rīgas upes tecējumam — augšpus Rīgas ostas. Tās gultne nevar būt attekas gultne. Senatnē atteka varēja iet pa taga­dēja kanāla gultnes trasi. No otras puses, Rīdzenes līkumi kaut cik ievērojamai upei ir pārāk strauji.

Rīdzenes izteka atradusies netālu no tagadējās Brasas stacijas ap Skanstes ielu. Te saglabājies sens Daugavas krasta posmiņš. Rī­dzene sākās no avotiem, kas tagad izsīkuši, un tecēja apmēram pa­ralēli mūsdienu Valdemāra ielai, tad aiz Dzirnavu ielas (protams, ta­gadējās) tecēja apkārt Rīgas kalnam un šķērsoja tagadējo pilsētas kanāla vietu (tolaik ieleju) iepretī Pulvertornim. Talako ceļu jau ap­rakstījām. Rīdzenes kopgarums līdz Rīgas ostas vietai bija 3 km. Tā­dām strautam vasarā varde var pārlēkt pāri bez ieskriešanās. Visā Daugavas garumā tai varētu būt kāds tūkstotis šādu sīku pieteku.

Rīdzenes upes gals pirms senās ostas ielaists koka caurulēs, kas kalpoja kanalizācijai. Virs caurulēm uzbērtas smiltis, uzbūvētas mā­jas; tās veido Rīdzenes ielu.

Daudzos vēstures avotos pieminētas Rigas dzirnavas. Jā, tādas pastāvēja. Taču tās bija nevis ūdens, bet gan vēja dzirnavas. Divas lielas vējdzirnavas atradās vietās, kur tagadējā Dzirnavu iela krusto­jas ar Brīvības un K. Barona ielu. Pareizāk būtu, ja savā laika Dzir­navu iela būtu nosaukta par Vējdzirnavu ielu. Bet, ja tā nenosauca, šķiet, citu dzirnavu Rīgā nemaz nebija. Vēl divas dzirnavas bijušas Pulvertorņa tuvumā. Teorētiski ir iespējams, ka, aizsprostojot Rīgas strautu, varētu ierīkot nelielas dzirnavas. Bezvēja laikā, kad nedar­bojas vējenes, un pēc paliem vai lielām lietavām tās varētu samalt dažus maisus labības, lai Rigas augstajiem kungiem tiktu pa rau­sim. Nelielā ūdensbaseina un niecīgā krituma dēļ tās vairāk neko nespētu.

Tāpēc jādomā, ka šis strauts bija senās Rīgas svētvietas daļa. Atgriežamies pie jau minētā dīvainā loka no Pulvertorņa līdz ostai. Pagarināsim to ar vēl augstāku loku ap Rīgas kalnu un iegūsim S veida loku, seno Zalkša zīmi. Tās augšējais loks vērsts pret uzlecošo Sauli, bet lejas loks — pret veļu kulta vietu Dzegužkalna.

Ģeogrāfiskais raksturojums. Šobaltdien pat grūti iedomā­ties, ka tagadējās Rīgas teritorija pirms apbūvēšanas bijusi visai ne­līdzena, apmēram tāda kā Vidzemes jūrmala iepretī Kalngales sta­cijai vai ari mežs Vārnu kroga apkaimē gar Buļļupi. 12. gs. daudzi pauguri te bija apaudzēti ar ozolu birzīm. Starp tiem bija purvainas ielejas. Lieko ūdeni no tam novadīja daži nelieli strautiņi. Tuvāk Daugavai bija vairākas pussalas ar attekām un vecupēm.

Pēdējos gadu tūkstošos Daugava gan lēnām, gan visai pēkšņi mainījusi savu gultni, virzoties pa kreisi. Kādreiz tā ietecēja jūras līcī pa Juglas un Ķīšezera gultnēm netālu no Carnikavas. Līdz 15. gs. Daugavas grīva atradās pie Vecākiem. Daugavai virzoties pa kreisi, tās labā krasta tuvumā izveidojās vairākas salas, kas ar laiku pievienojās krastam. Ģeologu urbumi liecina, ka, sākot no 12. gs., Daugavas labais krasts tādā veida pieaudzi apmēram par 70 m. ("Rīga zem Rīgas", 28. lpp.). Samērā jauna ir arī pilsētas daļa starp Daugavu, tagadējo pilsētas kanālu un tālāk Gogoļa ielu.

Vecie Rīgas iedzīvotāji vēl 20. gs. sākumā atcerējās, kur kādreiz bijuši kalni, kur lejas. Mana māte stāstīja, ka viņai rīdzinieki tei­kuši — tur kalnā, tur lejā — par vietām, kas iebraucēja acij likušās pilnīgi līdzenas. Ļaužu atmiņas vēstīja arī par Rīdzenes upes tecē­jumu. Veidojot Rīgā ceļus un būvējot pašu pilsētu, kalni pamazām norakti, ielejas aizbērtas.

Rīgas osta. 1939. gadā veiktie izrakumi Rīdzenes ielas galā, kur tagad ir 13. janvāra iela, pretī tagadējām tramvaju un autobusu pie­turām, atklāja apmēram 9. gs. starptautisku ostu. To taču nebūvētu, ja te gadā ierastos tikai daži desmiti kuģu. Senie kuģi gan bija ma­zāki par mūsdienu liellaivām, un tos varēja ievilkt pat mazu upīšu grīvās. Tāpēc jādomā, ka mazās Rīdzenes upītes grīva tika mākslīgi padziļināta, uzturēta un kopta un ostas piestātnes veidotas tāpēc, ka Rīgā ienāca visai ievērojams skaits kuģu. No Indriķa hronikas ne­tieši izriet, ka šeit starp dažādu valstu tirgotājiem bijusi visai no­pietna konkurence. Ta arī radīja vēlmi iegūt Rīgu savā varā ar jeb­kuriem līdzekļiem.

Dažādas svešas varas mūsu zemi dalījušas ne vienu reizi vien. 13. gs. vācu ordenis ar bīskapu dalīja viņiem nepiederošās un vēl neiekarotās Ietu zemes. Indriķa hronikas teksti liek domāt, ka 1184. gadā vācu tirgotāju sūtnis Meinards ar Polockas kņazu dalīja tiesības uz ietekmi mūsu senču zemē. Ar to arī skaidrojams sakšu aizliegums svešzemju kuģiem iebraukt Zemgales ostā.

Iekarotāji vienmēr centušies sevi rādīt par atbrīvotājiem, vienī­gajiem taisnības un izglītības nesējiem, labu tradīciju un pasākumu ieviesējiem, nepieminot to labo, kas bijis iepriekš. Teiktais pilnībā attiecas ari uz viņu ziņojumiem par Rīgu.

Indriķa hronikas zemteksti. Indriķa hronikā ir milzums pret­runu, viegli samanāmu melu, sagrozījumu, apzinātu noklusējumu. Turklāt šiem meliem ir ļoti īsas kājas. Tomēr no tā nebūtu jāsecina, ka hronists bijis naivs cilvēks.

Varbūt jā, ticamāk gan ne. Daudzos gadījumos viņš patiesību nedrīkstēja teikt. Ka gan pastāstīt patiesību tiem, kas lasīs hroniku pēc simt gadiem? Domāju, ka Indriķis atrada lielisku izeju — rak­stīt vietām it kā naivi, pat pamuļķīgi, likdams saprast, ka patiesība jāmeklē starp rindiņām. Ja tā sākam lasīt hroniku, tā ļauj nojaust daudz ko tādu, kas noklusēts jau astoņus gadsimtus.