Ivars Vīks: Sarunas ar putniem un kokiem

Ivars Vīks

Sarunas ar putniem un kokiem

Ievadvārdi

Latvijas daba ikvienam cilvēkam sniedz dažādas iespējas, kā atjaunot savu veselību, kā dzīvot labāk un laimīgāk.

Šī grāmata vēsta par latviešu senču gadu tūkstošiem krāto pieredzi, par to, kas agrāk nekad nav publicēts.

Mūsu senči prata sarunāties ar kokiem, putniem un zvēriem. Tā bija viņu ikdiena, jo tie, kas ar dabu nemācēja sarunāties, aiz­gāja bojā. Viduslaikos šīs zināšanas aizmirsa, taču tagad cilvēce tuvojas laikam, kad, sekojot tikai tehnikas attīstībai vien, mums ir jāaiziet bojā. Latvieši ir viena no retajām tautām, kas saglabājusi senās zināšanas. Tas apzinot, atjaunojot un apgūstot, cilvēks var droši raudzīties nākotnē.

Šajā darbā gribam rādīt ceļu, kas, mūsuprāt, ir vienīgais: caur saskaņu dabā veidot saskaņu sevī, ar dabas produktiem un dabas zālēm līdzēt sev un saviem tuvajiem cilvēkiem. Ja iemācīsimies pa­nākt saskaņu sevī, tad pamazām saskanīgāka kļūs arī mūsu apkārtne un dzīve. Mācīsimies to darīt paši un mācīsim citus. Tad pamazām atlabs kā mūsu tuvākā, tā tālākā apkārtne un ari mūsu zeme.

Meža nozīme cilvēku dzīvē un dziedniecībā ir daudz lielāka, nekā to spējam iztēloties. Mūsu laikabiedriem mežs ir mazauglīga augsne, kurā ar laiku izaug lietaskoki un malka. Vēl tajā var ogot un sēņot, medīt meža zvērus. Mūsdienu cilvēkam šķiet, ka tā ir vieta, kur daba visu laiku un par velti dod, bet viņš tikai ņem…

Mežs — mūsu tēvs, māmiņa. Šādu, jau aizmirstu vārdkopu dažkārt lieto dainās, lai uzsvērtu izcelsmes dziļāko būtību. Tomēr šolaiku racionālajiem cilvēkiem tāda radniecība pirmajā brīdī var likties apšaubāma. Tāpēc ir jāieskatās tālā pagātnē.

Mežs ir cilvēces šūpulis. Cilvēks kā bioloģiska būtne pastāv tikai dažus miljonus gadu. Mežs ir vismaz simt reižu vecāks. Tajā attīstījās un pārveidojās saprātīgās būtnes, arī pats cilvēks.

Pati cilvēka daba, viņa fizioloģija un psiholoģija, fiziskās un bioenerģētiskās sistēmas ir radītas un pielāgotas dzīvei mežā. Gadu miljoniem dzīvojot mežā, senie cilvēki tajā ne tikai uztu­rējās, bet arī to sargāja un tam palīdzēja. Tikai pēdējos gadu tūkstošos daļa cilvēku sākusi dzīvot pašu izcirstos klajumos. Vēlāk tie cilvēka darbības rezultātā pārtapuši par pustuksnešiem un tuk­snešiem.

Gandrīz visā cilvēces attīstības laikā mežs bijis tās barotājs un patvēruma devējs. Pēdējos gadu simtos cilvēks ir iznīcinājis lielāko daļu meža un atteicies no dzīves tajā. Mūsdienās vairums cilvēku mīt mākslīgā vidē, kas ir stipri attālināta no mežiem un pļavām, no to biolauka tiešās un netiešās iedarbības. Gadu miljonu gaitā visai sarežģītais cilvēka organisms ir tā izveidojies, ka bez saskares ar dabu nevar normāli funkcionēt. Jau pirms Otrā pasaules kara Kārlis Students rakstīja, ka "pilsētas nobendē pat pašus vese­līgākos ienācējus, ka trešajā paaudzē pilsētnieku lielākā daļa izmirst". Tolaik dzīve pilsētās taču bija ievērojami veselīgāka — tur nebija tik slikts gaiss un ūdens, tik daudz trokšņu un putekļu. Ēdienos nebija tik daudz ķimikāliju, vēl nebija tik spēcīga elektro­magnētiskā starojuma kā mūsdienās. Nebija izplatīti ķīmiskie medikamenti ar antibiotikām, lielā noziedzība, seksuālās kroplības un daudz kas cits. Toreiz pilsētnieki izbrauca dabā daudz biežāk. Tad vēl necēla dzelzsbetona namus, kuri kropļo Zemes dabisko magnētisko lauku, un cilvēki slimoja daudz retāk nekā patlaban.

Cilvēku un mežu attiecības var salīdzināt ar zīdaini un baro­jošu māti. Tomēr šis salīdzinājums nav precīzs, jo zīdainis, bez mātes nevarēdams dzīvot, viņu nenogalina, kamēr cilvēki pēdējo gadu tūkstošu laikā mežus ir nežēlīgi izcirtuši un iznīcinājuši, bieži vien bez lielas nepieciešamības. Pat no tiem mežiem, kas Latvijā vēl bija pirms 150 gadiem, palikušas tikai nožēlojamas skupsniņas. Par retumu kļuvušas daudzas cilvēka veselībai ļoti nepieciešamu koku un krūmu sugas.

Dabā viss ir apbrīnojami saskanīgs. Nevaru atcerēties neglītu ezeru, upes līci, kas nebūtu jauks, jūras krastu, kas nepatiktu. Katra no šīm vietām veldzē dvēseli, atpūtina nervus. Lai cik līkumains arī negadītos strautiņš, tīkams ir katrs tā pagrieziens. Skaists ir purvs, skaista — dumbraina ezermala ar niedru un vilkvālīšu audzēm. Daudz bijis vietu, kur gribētos uzkavēties, kur gribētos atgriezties. Dabas skaistums ir kā liels, neizprotams noslēpums.

Nevar nepārsteigt nepļautu pļavu skaistums — uz zaļās zāles pamatnes izceļas dažnedažādas ziedu kopas visos krāsu toņos, no baltajiem pelašķiem līdz tumši violetajiem pulkstenišiem. Kaut kur aug vientuļš ziediņš, citur — grupiņa, vēl kaut kur — krietns daudzums. Pretstatā cilvēku darinājumiem vēl nekad un nekur nav redzēta pļava, par kuras krāsu salikumu varētu teikt — vidu­vēji vai vēl kaut ko sliktāku. Visas pļavas ir ļoti skaistas. Tas pats jāsaka par grīšļa pļavu, par tālo Ziemeļu tundru un zāli augstu kalnos, par sūnām mežā.

Daļa meža iemītnieku darbojas kā sanitāri, novācot visu veidu drazu, piemēram, brieža nomestos ragus — pārstrādājot vielās, kas derīgas augu dzīvei. Ja šos ragus neviens nenovāktu, pa mežu nevarētu paiet: tas būtu ragu un nagu pilns. Lielajā dabas saskaņā sava vieta ir katram kukainim, augam, krūmam.

Var, protams, rasties jautājums — kas nosaka šo dabas sa­skaņu? Kāpēc tieši šajā vietā ieaugusi silpurene, bet citur pelašķis? Kāpēc ne otrādi? Dažkārt tā varbūt bijusi nejaušība, tomēr ko­pumā to nosaka atsevišķu augu bioenerģētiskā un ķīmiskā saskaņa ar apkārtni. Ja šādas saskaņas nav, sēkla nedīgst. Katrs lielais koks izplata miljoniem sēklu, uzdīgst tikai dažas — tās, kuras atradušas vietu saskaņā ar dabas likumiem.

Skaistums attiecībā uz cilvēkiem ne vienmēr nozīmē jauku, patīkamu, kamēr dabā vienmēr saistās ar labo, vajadzīgo,- saska­nīgo, dziedniecisko. Vietas skaistums nav tikai pašmērķis, tā ir norāde, ka tur ir viss, kas noderēs citu radību uzturēšanai un dziedināšanai.

Mums ir viss

Katrā apvidū atrodams viss vajadzīgais. Tikai ne vienmēr zinām, ka tas ir tepat, un pārāk bieži meklējam dārgus medika­mentus.

Lielāko daļu zāļu vāca gada visenerģētiskākajā dienā — Jāņos. Jāņu zāļu klāsts ir visai plašs. Folkloristi uzskaita, kuras esot meitu, kuras puišu zāles, kuras īstās un kuras labās zāles, un tad nu, kā saka, vienā cūkēdienā sajaukti gan ārstniecības augi, gan lop­barības, gan apdziedāšanās dziesmās minētie augi ar nievājošu nozīmi. Taču nav "labu" vai "sliktu" augu — katram ir sava vieta dabā un dziedniecībā. Var runāt tikai par Latvijas augu sadalījumu divās grupās.

Pirmajā grupā ietilpst augi, kuru dziednieciskā nozīme un izmantošana ir zināma, otrajā — visi pārējie. Patlaban lielai cilvēku daļai pastāv tikai otrā grupa. Šajā darbā apskatīsim tikai pazīsta­mākos augus, kuri ir vispārzināmi un izplatīti, kur nav iespējamas liktenīgas kļūdas, tas ir, pirmo grupu.

Senatnē cilvēki zināja katra lakstauga, krūma vai koka node­rību dažādām vajadzībām, arī sēnes, sūnas, ķērpja nozīmi dabā. Ar to nebūt nav domāts, ka viss, kas dabā sastopams, paredzēts tikai cilvēka vajadzībām. Dabas norises ir ļoti plašas un daudzveidīgas, cilvēks tajās aizņem pagalam niecīgu daļu. Kādas neēdamas sēnes vienīgais uzdevums var arī būt, piemēram, uzlabot augsni zinā­mas koku sugas augšanai. Daba to nav "paredzējusi" ne cilvēka, ne suņa barībai, un tāpēc tā nebūt nav jāspārda kājām.