Ivars Vīks: Sarunas ar putniem un kokiem

Iejaukšanās meža dzīvē. Padomju laikā radās sauklis, ka nevaram gaidīt žēlastības dāvanas no dabas, ka tā mums jāpārveido un jāņem no tās, cik var. Tagad redzam, cik rupja kļūda tā bijusi. Atgādināsim dažus faktus. 20. gs. 40. gadu beigās no Aus- trumsibīrijas mūsu zemē ar lielu sajūsmu ieveda jenotus, jo tie papildināšot kažokzvēru skaitu. Reizē ar jenotiem ieveda arī ērces, kas bija inficētas ar ērču encefalītu. Drīz vien izrādījās, ka jenoti iznīcina putnus un to ligzdas. Labuma no jenotiem tik vien, cik melns aiz naga, bet ļaunuma daudz.

Piecdesmitajos gados padomju saimniecībā "Barkava" no Kaukāza ieveda indīgos latvāņus. Tos nu lauksaimniecībā spe­ciālisti slavēja kā labu lopbarības augu, kas bez jebkādas kopšanas došot tādu zaļās masas daudzumu, ko nevarot sniegt Latvijas zāle. Drīz vien izrādījās, ka lopi šo nezāli ēd nelabprāt, un pienu no šādi barotām govīm labāk nedzert. Tad latvāņus pameta savā vaļā, un tie sāka izplatīties tālāk. Izrādījās, ka tas ir viens no bīstamākiem augiem. Ik gadu simti cilvēku gūst smagus ķīmiskos apdegumus, pieskaroties latvāņiem. Septiņdesmitajos gados Ventas lejtecē iz­cirta tūkstošiem koku, lai veidotu lieltīrumus. Drīz vien izrādījās, ka arī šī dabas "uzlabošana" bija rupja kļūda. Piejūras vēji plānajai augsnei noplēsa auglīgo kārtu un izveidoja tuksnesi.

Diemžēl Latvijas zinātnieku rupju kļūdu saraksts nebeidzas ar nule minētajiem faktiem.

Pēc Otrā pasaules kara dendrologi Latvijā ieteica stādīt pape­les. Tas ātri augot, un būšot daudz koksnes. Ari tā izrādījās rupja kļūda: mūsu apses aug ātrāk. Diemžēl patlaban Latvijā nav mežu kopšanas politikas. Papeļu vietā nu stāda egles, kas it kā vairāk pieprasītas. Tai pašā laikā ieved ozola un oša zāģmateriālus, jo Latvijā šo koku palicis maz. Mainoties tehnoloģijām, egļu bums var beigties ātrāk nekā izaugs tagad stādītās egles, bet ozolus un ošus pieprasīs vēl simtiem gadu.

Vienmēr un visos laikos pieprasītas ir īves, bet tās tikpat kā iznīcinātas un arī par šo tik vērtīgo koku audzēšanu vadošie den­drologi (mežsaimnieki) nerunā.

Bet, skatoties uz mežu kā dabas sastāvdaļu, domas par saska­nīgu dabas atjaunošanu Latvijā šobrīd liekas kā nepieņemami sapņi. Latvijā ir miljoniem hektāru zemes, ar ko valdība un zem­nieki nezina ko iesākt, bet kā ir ar vērtīgu koku stādīšanu? Autors uzskata, ka pašreizējā mežu attīstības politika uzskatāma vismaz par nepārdomātu un neefektīvu, bet dažos virzienos pat par absurdu. Bet ja zinātnieki un valdība rīkojas ne visai gudri, tad tas jāizlemj zemniekiem pašiem un, domājot par bērniem un maz­bērniem, jāveido ābeļu, īvju, ošu un ozolu birzes, bet mazauglīgās vietās — apšu stādījumi. Senču svētajās vietās vajadzētu veidot svētbirzes, par kurām runāsim vēlāk.

Ik rītiņus celdamās, Jauku dziesmu nodziedāju: Par ošiem, par bērziem, Par kupliem ozoliem.

FS 1592, 3313

Krūmi, krūmi, meži, meži, Ganāt manas avitiņas! Kad es iešu tautiņās, Ikkatram ziedu došu: Ozolam deķi segšu, Ābelei villainīti, Lagzdiņai, alksnītim, Katram došu prievītiņu.

LTDI24

Mēs esam dabas daļa. Vesels cilvēks var pastāvēt tikai veselā, nesabojātā dabā. Mēs dzīvojam sapostītā, sadalītā, saraustītā, nervozā, bīstamā vidē. Tada ir pasaule ap mums, bieži vien arī darbs, pat ģimene. Tāpēc nav brīnums, ka daudzi cilvēki ir nelaip­ni, nervozi, rupji, netaisni. Kur rast tādu vidi, kas mums palīdzēs izbēgt no nervozas dzīves radītām kaitēm?

Vienīgais ceļš — caur saskaņu dabā veidot saskaņu sevī, ar dabas produktiem un dabas zālēm līdzēt sev pašiem un sev tuva­jiem cilvēkiem. Ja iemācīsimies panākt saskaņu sevī, tad pamazām saskanīga kļūs arī mūsu dzīve. Mācīsimies to darīt paši un mācīsim citus. Tikai tā var atlabt gan cilvēki, gan tuvāka un tālāka apkārtne, gan visa zeme. Dziedēsim sevi un atcerēsimies, ka viens no labākajiem dziedinātājiem ir mežs. Dziedniecisks ir gluži viss — koku bioenerģētiskais lauks, pumpuri, lapas, ziedi, mizas, to tējas un novilkumi. Ik koks, ik krūms iedarbojas citādi.

Mežs — zemes sargs. Mežs sargā dabu un mūs pašus — gan zemi, kurā mēs dzīvojam, gan visu pasauli. Mežs rada auglīgu augsni un glābj to no iznīcības. Tur, kur lielās platībās meža nav, zemkopju izmantotā augsne neturas kopā. Tad vējš drīz vien noplēš auglīgo zemes virskārtu.

19. gadsimta vidū izcirta kāpu mežus gar Baltijas jūras piekrasti. Smiltis sāka ceļot, aprokot daudzas mājas un tīrumus. Glāba tikai mākslīgā apmežošana. Arī minētās posta vietas ap Ventu glābs tikai koki.

Mežs un ūdens. Mežs dažādos veidos uztur ari ūdens re­žīmu — kur meža nav, tur mazāk līst, tuksnešos nelīst nemaz. Ja mitrākā vietā izcērt visus kokus, t. s. kailcirsmā, tad pēc gada tādā vietā izveidojas dūksnaini ezeriņi, pat milzu lāmas un neko nevar ieaudzēt ilgi jo ilgi. Ja izcērt kokus upītes krastos, īpaši alkšņus, tad tā izžūst un vieta kļūst tik sausa, ka apkārtnē vairs nekas neaug.

Mežs tātad uztur tīru gaisu, ūdeni un labu augsni. Tas ir Ze­mes dzīvība. Tur, kur patlaban plešas milzīgais Sahāras tuksnesis, vēl pirms trim gadu tūkstošiem auga vareni ciedru meži. Tos izcir­ta, un auglīgās zemes vietā ir tikai klejojošo smilšu kāpas. Pa tādu pat, tikai daudz mazāku cilvēka roku radītu tuksnesi nācies brist Kolas pussalā, Baltās jūras krastā. Agrāk tur auga skaists priežu mežs, bet pēc sešdesmito gadu kailcirtes radies klejojošo smilšu tuksnesis.

Ja izcirtis visus mežus, tad Zeme pārvērtīsies par tuksnesi, cil­vēki ies bojā barības un svaiga gaisa trūkuma dēļ. Taču ne jau tikai tāpēc. Bojāeja paātrināsies tāpēc, ka nebūs vairs saites ar koku dzīvinošo biolauku.

Mēs nevaram pagriezt atpakaļ laika ratu. Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju mitinās pilsētās un pilsētveida centros. Lie­lākās daļas saikne ar dabu ir nepietiekama, galvenokārt tāpēc, ka pēc tās nav apzinātas nepieciešamības. Šādi cilvēki savas nezi­nāšanas dēļ ir nolemti bojāejai. Tomēr nebūt nav jāuzskata, ka neizbēgama ir visas mūsu tautas bojāeja. Drīzāk var teikt, ka tā būs, ja turpināsim iet līdzšinējā virzienā — uz bezdibeni. Taču — vai tā ir jādara?

Meži un pļavas ir vietas, kur iespējams, nepostot dabu, sagla­bāt un uzlabot veselību. Visvairāk tas nepieciešams pilsētniekiem, tomēr ieteikumi par koku un krūmu izmantošanu dziedniecībā varētu būt noderīgi arī lauku ļaudīm.

Skaista, skaista tēvu zeme Pār visām zemītēm: Zaļi lauki, zaļi meži, Zilis jūras ūdentiņš.

Kādam šī tautasdziesma var šķist vienīgi romantiska, panaiva jūsmošana. Taču, krājoties dzīves pieredzei un apskatot vareno taigu pie Arhangeļskas, Karēlijā, Urālos, Aizbaikālā, Sajānos, aplū­kojot diženās Tjanšana egles, Altaja ciedrus un Moldāvijas dižskā­baržu audzes, iepazīstot dabu pie Norvēģijas fjordiem un fjolliem un citur ziemeļos, var sacīt, ka šo tautasdziesmu sacerējis ļoti gudrs un pieredzējis cilvēks. Mūsu tēvu zeme patiešām ir ne tikai skaista, bet ari skaistāka pār visām zemītēm.

Mežs ir ne tikai mūsu šūpulis, tas ir mūsu dzīvības uzturētājs. Fiziskā nozīmē mežs ražo tīru gaisu. Ja būtu tikai pilsētas un ne­būtu meža, cilvēki pašu piesārņotajā gaisā drīz vien nosmaktu.

Gan koki, gan jo vairāk mežs kopumā cilvēku dziedē — kā tieši, tā netieši. Par tiešo dziedniecību jāuzskata koku un meža ra­dītās bioenerģētiskās plūsmas labvēlīgā ietekme uz cilvēku, fiziski un garīgi. Šīs bioenerģētiskās plūsmas palīdz sakārtot mūsu — bieži vien sevis pašu — bojātos biolaukus un tādējādi atjauno mūsu veselību. Šo iedarbību varētu salīdzināt ar mīlestību un ga­rīgo siltumu, kādu dod māte, sildot nosalušu bērnu.