Ivars Vīks: Sarunas ar putniem un kokiem

Koki nav nekustīgi. Pilsētniekiem var šķist, ka koks ir kaut kas zemē ieaudzis un nekustīgs. Ta nu nebūt nav. Koki var vadīt savu lapu kustību — sevišķi apse, kustināt zarus un dažkārt, ja nepieciešams, pat pagriezties ap savu asi. Latviešu dainās, ticēju­mos un citās garamantās nav ne vismazākās augstprātības pazīmes cilvēka attiecībās ar kokiem.

Iepazīsim mūsu senču uzskatus par kokiem kā dzīvām būtnēm. Ābele salīdzināta ar māti, pie kuras pieglaužas bārenīte. Tāpēc ābelei nedrīkst ne zarus lauzt, jo tas māti sāpinātu. Liepa ir tautumeitas, ieva — sievas, bet ozols — tautudēla simbols.

Latviešu garamantās uzsvērta koku tuvība un pat to lielā garīgā līdzība ar cilvēkiem. Ar koka palīdzību var tikt vaļā no nelaimes. Kokiem var kaitēt tāpat kā cilvēkiem, piemēram, ja aizkūkots cilvēks iekož kokam, tad tas nokalst viņa vietā. Uz koku var pārnest slimību, piemēram, drudzi. Kokus var apbrīnot un noskaust, tad tie ilgi vairs neaug un nedod augļus. No otras puses, zintnieks var kokus dziedināt, var veicināt to auglību. Tā, piemēram, Jaungada naktī, Zvaigznes dienā un Kāpostu Mārā purina ābeles, lai būtu daudz ābolu.

Kā daudzi tālāk aprakstītie vērojumi, tā arī zinātniskie pē­tījumi liek domāt, ka koki spēj uztvert ļoti plaša spektra informāciju un reaģēt uz to, tiem ir savdabīga "nervu sistēma", jūtas, atmiņa un arī saprāts. Ta kā valdošie zinātniskie uzskati nule teikto vēl neatzīst, tad mēģināsim to pamatot ar detalizētiem iz­klāstiem.

Kā latvju, tā arī citu tautu senajās garamantās daudzkārt stāstīts par Dieva padomu, ko grūtībās nonākuši cilvēki saņēmuši mežā, arī no kokiem. Viduslaiku tumsonībā daļa šo ziņu zudusi, daļa — kropļota. Tomēr veci ļaudis vēl arvien māca mazbērnus, ka kokiem sāp, ja tos cērt, lauž zarus vai kā citādi dara pāri. Pēdējos gadsimtos šādus stāstus uzskatīja par blēņām. Tomēr 20. gs. laikā vairāku valstu pētnieki veica eksperimentu sēriju ar augiem, to­starp kokiem, kas rādīja, ka tie jūt un pārdzīvo ne tikai savas, bet arī blakus augošo augu un arī cilvēku sāpes. Augi arī atceras cil­vēkus vai dzīvniekus, kas darījuši tiem pāri — lauzuši zarus, plē­suši lapas vai kā citādi tos sāpinājuši.

Zinātnes uzskati par signāliem augos. Laiku pa laikam nākas pārliecināties par to, ka jaunais bieži vien izrādās jau aizmirstais vecais. Lielā mērā tas attiecas uz mūsu zināšanām par augiem.

Mūsu senči uzskatīja augus par dzīvām būtnēm ar saprātu un jūtām. Tautas dziesma saka "ar dziesmiņu druvā gāju". Un tad tas viss, kas bija druvā sēts un stādīts, auga labāk un deva labāku ražu. Tas nebija nekāds noslēpums ari citās zemēs, ka augi mīl tos, kas viņus mīl. Tā Čarlza Darvina vectēvs spēlēja dārza un siltumnīcas augiem vijoli un guva labākas ražas. Pirms dažiem gadiem avīzes kā sensā­ciju pasniedza ziņu — esot izpētīts, ka augi mīlot mūziku. Protams, melodisku, bet ne to kakofoniju, kas nāca modē 20. gs. beigās.

No tā jāsecina, ka augi spēj uztvert un analizēt skaņas. Vēlāk apskatīsim ari piemērus, kas liecina, ka augi spēj uztvert cilvēka domas vai arī runas jēgu. Šīs ziņas nepārprotami liecina, ka augiem piemīt saprāts.

To vairākkārt ir pierādījuši revolucionāri zinātnieki, tikai cil­vēkiem šie atklājumi likušies tik nepieņemami, ka tie arvien nav novērtēti un katru reizi atkal aizmirsti.

Arī jau minētā Jagadis Čandras Boses darbi bija aizmirsti gandrīz līdz 20. gs. beigām. Tos sāka atcerēties tikai pēc tam, kad ar jauniem, vēl pārsteidzošākiem atklājumiem Amerikā nāca klajā Klifs Baksters. Viņa darbi bija vēl vairāk saistīti ar šajā grāmatā apskatīto pamatideju.

1966. gadā pazīstamais ASV zinātnieks, speciālists darbā ar melu detektoriem, nāca klajā ar savu pētījumu rezultātiem par augu saprātu. Melu detektors ir elektriska ierīce, ko izmanto kri­minālistikā. Šī ierīce reģistrē izmaiņas organismā nopratināšanas laikā. Ja vainīgajam uzdod jautājumu, kas skar viņa noziegumu, tad ierīce, kas pieraksta elektriskas un fizioloģiskas izmaiņas, uzrāda lēcienu. Vainīgais var izlikties ārēji mierīgs un apgalvot, ka nav vainīgs, bet melu detektors parāda viņa satraukumu.

K. Baksters šo ierīci pievienoja augiem. Izrādījās, ka tie reaģē uz apkārt notiekošo. Augus satrauc, ja tiem tuvojas cilvēks, kurš darījis ļaunu viņiem vai blakus esošiem augiem. Augus satrauc ari citu dzīvu radījumu sāpes vai bojāeja. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka augi reaģēja pat tikai uz domu nolauzt zaru vai noplēst lapu. Augus satrauca arī nejaušs gadījums, kad K. Baksters iegrieza pirkstā. Daudzos un visai dažādajos eksperimentos K. Baksters pierādīja, ka augiem piemīt spēja lasīt cilvēka domas, uztvert citu augu, dzīvnieku vai cilvēku prieku vai sāpes. Augiem piemīt arī atmiņa par šādiem notikumiem.

K. Baksters mēģināja noteikt, kā augi to visu uztver. Viņš ievietoja augus tā saucamajā Faradeja būrī, kas izolē elektromag­nētiskos viļņus, kā arī svina karkasā, kas nelaiž cauri rentgena un radioaktīvos starojumus. Izrādījās, ka arī šādā izolācijā augi turpināja reaģēt uz cilvēku domām vai tuvošanos. Tatad infor­mācijas pārraide notiek kādā citā ceļā.

K. Bakstera darbi bija pretrunā ar valdošajiem uzskatiem bo­tānikā un augu fizioloģijā. Kaut arī populārie izdevumi par viņa darbiem rakstīja visai daudz, oficiālā zinātne par viņa izcilajiem atklājumiem noklusēja.

Atzīmēsim, ka ilgākā laikā daudzu cilvēku novērojumi aplie­cina K. Bakstera idejas. Turklāt šie cilvēki neko nezināja ne par Baksteru, ne viņa darbiem, ne par citām līdzīgām liecībām.

Nodaļas nobeigumā atļausimies mazu analītisku apskatu. J. C. Boses un K. Bakstera atklājumi pieder pie pašiem izcilākajiem atklājumiem augu pētniecībā. Nav zināmas publikācijas, kas šos pētījumu rezultātus būtu nopietni apstrīdējušas.

K. Bakstera vārds un publikācijas ar datiem augu saprāta pētī­šanā lielvalstu presē pēkšņi pazuda. Zināms, ka lielvalstis šajā laikā veica ļoti slepenus pētījumus, meklējot netradicionālas iespē­jas slepenas informācijas iegūšanā un pārraidīšanā, kā arī cilvēku ietekmēšanā no attāluma. Bakstera darbi acīmredzot bija visai tuvi šiem pētījumiem. Nav nekāds noslēpums, ka pēkšņs publikāciju apsīkums kādā perspektīvā virzienā nozīmē to, ka attiecīgie darbi kļuvuši slepeni. Līdz ar to klusums par darbiem, kas saistīti ar augu saprātu, ir spilgtākā liecība tam, ka šiem pētījumiem atrasts ļoti svarīgs pielietojums.

Atklājumu slēpšana. 20. gs. laikā, pētot signālus augos, veikti nozīmīgi atklājumi augu fizioloģijā un psiholoģijā. Diemžēl kā reliģiozi, tā arī ortodoksāli domājošu zinātnieku pretestības dēļ šie atklājumi noklusēti. Vēl jo vairāk, notikumu loģiskā analīze liek domāt, ka pēdējo 30 gadu laikā lielvalstu slepenie dienesti turpina šos darbus, bet aizliedz jebkādas publikācijas par tiem.

Mūsdienu cilvēkam ziņas par koku saprātu un jo vairāk par gudrību skan gandrīz vai nepieņemamas, bet patiesībā nekas jauns nav atklāts.

Koki kā pareģi. Jau gandrīz divus gadu tūkstošus Eiropā valda uzskats, ka cilvēks esot radības kronis. Tomēr palūkosimies uz faktiem. Vai nav dīvaini, ka tad, kad šim radības kronim jāuz­zina, kāds gaidāms laiks tuvākā vai tālākā nākotnē, cilvēks kļūst pavisam nevarīgs. Protams, eksistē meteoroloģiskais birojs. Bet tā prognozes ne vienmēr ir precīzas vai pietiekoši skaidras. Tādos gadījumos viņš skatās uz citām, viņaprāt, zemākām radībām. Lai uzzinātu, vai lietus vēl ilgi līs, viņš vēro, ko dara vistas. Pat tādā attīstītā tehnokrātijas zemē kā ASV laika prognožu precizēšanai tiek turēts murkšķis — vietējais grauzējs. Lai uzzinātu, kāda būs ziema, cilvēks vēro kokus. Meteoroloģisko dienestu speciālisti labākajā gadījumā dienu uz priekšu laika prognozi nosaka ar 80-90% precizitāti, mēnesi iepriekš — mazāk nekā 50%, bet par tālāku prognozēšanu viņi nevēlas pat runāt. Šobrīd meteoroloģija uzskatāma jau par zinātnes nozari un tajā lieto pašu modernāko aparatūru datu iegūšanai un apstrādei.