Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

Ivars Vīks

MŪSU DIŽĀ SENATNE

Pēdējos gadu desmitos mūsu zemē veikti nozī­mīgi atklājumi latvju dainu un citu garamantu izpē­tē, atklātas lielas seno svētvietu sistēmas ap Burt­niekiem, Kalteni, Panteni, Pokaiņiem, Smilteni, Sunāksti, Valkas Sauleskalnu u.c. Šie savstarpēji saistītie atklājumi ne tikai ļauj, bet arī liek būtiski pārvērtēt līdzšinējās dogmas.

Tos senatnes priekšmetus un veidojumus, kurus mūsdienu zinātnieki līdz šim nav spējuši apjēgt, arheologi dēvē par kulta priekšmetiem. To skaits simtkārtīgi pārsniedz vēsturniekiem izprotamo priekšmetu skaitu, un šī attiecība ik gadu turpina pieaugt.

Seno svētvietu izveidošanai un t.s. kulta priekš­metu izgatavošanai veikts neiedomājami liels darbu apjoms, kas, pēc pašreizējiem priekšstatiem par senat­ni, mūsu zemē vien prasījis apmēram miljardu darba dienu. Senās svētvietas paredzētas daudziem tūk­stošiem cilvēku, un šīs ziņas liek būtiski pārvērtēt patlaban valdošos uzskatus par pirmatnējām kopie­nām, kas mūsu zemē esot pastāvējušas līdz 10. gs.

Arī es, šīs grāmatas autors, atzīstu, ka ilgus gadus akli ticēju skolās mācītajam. 20. gs. sešdesmitajos ga­dos, vadot tūristu pārgājienus un ekskursijas, sāku apjēgt, ka valdošie uzskati par mūsu zemes un tautas vēsturi nav visai pamatoti. Inženiera ska­tījums palīdzēja ar skaitļiem, ar mūsdienu fizikas, hidraulikas, materiālu pretestības un teorētiskās mehānikas likumiem izvērtēt līdz šim valdošos priekšstatus par mūsu zemes reljefa veidošanos. Nācās secināt, ka lielākā daļa Latvijas reljefa nav veidojusies tikai pēdējā leduslaikmetā vien. Izvērtējot tos darbu apjomus un nepieciešamos priekšnoteikumus, kas bija vajadzīgi svētvietu sistēmu radīšanai mūsu zemē, nonākam pie secinājuma par pirmsleduslaikmeta civilizācijām. Savukārt kibernētikas likumi par dinamiskajiem procesiem informatīvajās vidēs liek pārvērtēt uzskatus par baltu tautu veidošanos. Tādējādi mate­mātiskās metodes sagrāva līdzšinējās dogmas kā kāršu namiņu. Vienlaikus zinātnes sasniegumi pēdējos gadu desmitos ļāvuši rast atbildes vairākām, līdz šim neatrisinātām tālās pagātnes mīklām.

Jaunākie atklājumi fizikā ļāva apjēgt simbolu valodu, kādā sacerētas mūsu senās garamantas, un izprast to patieso, līdz šim slēpto saturu. Izrādījās, ka mūsu senči cauri desmitiem tūkstošu gadu dai­nās, pasakās un citās garamantās saglabājuši ļoti vērtīgas ziņas par mūsu zemes un tautas senatni. Turklāt paši jaunākie zinātnes atklājumi vēl jo vai­rāk apliecina mūsu tālo senču sirmo gudrību un palīdz atklāt patiesību par mūsu dižo senatni.

Tāpēc jums jāzina un jūs nedrīkstat nezi­nāt, ka latvju garamantas, un it īpaši dainas, ir vissenā­kais saglabātais ziņu krājums pasaulē, mantojums no kādas pirmsleduslaikmeta civilizācijas, kuru turp­māk dēvēsim par senbaltu civilizāciju. Mēs esam tās pēcteči un izcilo garīgo vērtību pārmantotāji. Mūsu kultura un valoda ir loti sena. Ari mūsdienu arzemju valodnieki latviešu valodu uzskata par vecā­ko dzīvo valodu pasaulē.

Jums jāzina, ka tagadējā Baltijas teritorija ir bijusi plašās indoei­ropiešu valodu un tautu saimes pirmdzimtene. Šeit saglabājušās daudzas senās svētvietas. Daļā no tām bija paredzētas vietas plašiem pasākumiem, kuros vienlaikus varēja piedalīties tūkstoši, bet dažos - pat desmitiem tūkstošu cilvēku. Tas, kā arī atradu­mi Pokaiņos, liek domāt, ka senatnē mūsu zemi ap­meklējuši miljoniem svētceļnieku.

Jums jāzina, ka latvju senās garamantas - dainas, pasakas, tei­kas, sakāmvārdi, ticējumi u.c. - ir visbagātākais garamantu krājums pasaulē - kopā gandrīz 3 mil­joni vienību.

Latvju garamantas sacerētas dabas simbolu valo­dā. Tās liecina par tik dziļu Visuma un tajā notie­košo norišu izpratni, kam mūsdienu zinātnes gai­šākie prāti vēl tikai tuvojas.

Jums jāzina, ka

nav pasaulē otras tādas mācības kā dainās izteik­tā latvju dzīvesziņa. Tajā ir tikai labestības filozo­fija, ļoti augsta morāle, ētika, cieņa pret dabu un saviem tuvākajiem.

Jums jāzina arī tas, ko okupanti un viņu pakal­piņi nojums slēpa: daudzu vēstures avotu liecības, kas vēsta, ka senie indieši, grieķi, romieši un citas kultūrtautas izcili augsti vērtējušas mūsu senču zināšanas. Vēl ap 1075. g. Brēmenes Ādams par mūsu zemi rakstīja, ka "divinis auguribus atque nigromanticis omnes dojnus plenae sunt. A toto orbe obo responsa petuntur, maxime ab Hispanis et

Graecis" (pareģu un zintnieku ir visas mājas pil­nas. No visas pasaules šeit meklē atbildes, visvairāk no Spānijas un Grieķijas).

Protams, vārdi no visas pasaules jāuztver tolai- ku, nevis mūsdienu izpratnē. Vēl jāatzīmē, ka hroni­kas rakstīšanas laikā Grieķiju cienīja kā senās kul­tūras centru, bet Spānijā arābu ietekmē jau no 8. gs. darbojās tālaika augstākās izglītības iestāde Eiropā.

Nebija tajos laikos iespējams izteikt lielāku cieņu kādai zemei un ar vēl izcilākiem vārdiem, kādus teicis Brēmenes Ādams - viens no izglītotākajiem 11. gs. cilvēkiem.

Grāmatas izklāstu un mērķus pamato cerība, ka, tuvojoties patiesībai, jaunatne iemācīsies mīlēt savu zemi un saglabāt senās kultūras pieminekļus, izprast mūsu senču lielo dzīves gudrību, vienlaikus cienot arī citu tautu un zemju kultūru un vēsturi.

Par Latvijas senvēsturi jau iznākušas vairākas grāmatas, bet tās apiet pašas galvenās ziņas par mūsu senatni. Ieejiet jebkurā Latvijas vēstures muzejā! Tur jūs redzēsiet akmens šķēpeles ādu kasīšanai, kaula adatas, bultu uzgaļus, sarūsējušu dzelzs priekšmetu detaļas un citus līdzīgus priekšmetus. Tā rodas ap­lams priekšstats, ka mūsu senču dzīve līdz okupantu ienākšanai bijusi visai nožēlojama. Tā ir puspatiesība, kas ļaunāka par pusmeliem. Taču nekur jūs nema­nīsiet ziņas ne par milzīgajiem senču darbiem - sim­tiem tūkstošu kubikmetru lieliem zemes veidojumiem, ne arī par simtiem tonnu smagiem, speciāli apstrā­dātiem, pārvietotiem, precīzi noteiktās vietās uz iepriekš sagatavotām pamatnēm noliktiem svētak- meņiem. Ne muzejos, ne vēstures zinātnieku grāma­tās nav ziņu par ļoti precīzo Latvijas svētvietu tīklu.

Nebūt nenoliedzot arheologu darba nozīmi, tomēr jāteic, ka viņu atradumi atspoguļo tikai ne­lielu senču kultūras daļu. No tās daži pārāk paš­pārliecināti vēsturnieki veidojuši mazpamatotus, toties visai plaši pazīstamus spriedumus par senču zemo materiālo un garīgo kultūru. Salīdzinot šos spriedumus ar lielajiem senatnē veiktajiem darbiem un garamantās ietvertajām atziņām, arvien skaidrāk atklājas 20. gs. vēsturnieku nepiedodami rupjās kļūdas. Turklāt, jo dziļāk ieskatāmies senatnē, jo pretrunas starp pārsteidzošajām zināšanām un zemo (salīdzinājumā ar mūsdienām) materiālo kul­tūru kļūst lielākas un arvien grūtāk izskaidroja­mas. Tas mudina pārvērtēt līdzšinējos uzskatus par aizvēsturi jau pašā būtībā.

Nozīmīgākās liecības par mūsu senatni sniedz milzīgās, visu Baltiju aptverošās svētvietu sistēmas, latvju garamantas, citu tautu mīti un daudzi viet­vārdi. Sīs ziņas papildina zinātnieku atzinumi.

Pēdējos gadu desmitos atzīmējami krievu arheo­logu atradumi Dņepras un Bugas baseina kurgānos un senajā Arkaimas observatorijā. Tie pavēruši iespēju ne tikai saskatīt seno Eirāzijas civilizāciju un kultūru kopsakarības, bet arī saistīt šīs ziņas ar noteiktiem laika posmiem.

Grāmatas pamatā likti fakti, mērījumi un ar mate­mātiskām metodēm iegūtie dati, iespēju robežās izmantojot speciālistu publikācijas, ieteikumus un padomus. Tomēr daži no tiem izrādījušies pret­runīgi, novecojuši pēc savas būtības vai arī neatbil­stoši pēdējo gadu desmitu atklājumiem. Ne vien­mēr bijis iespējams pārbaudīt izmantotos rakstus, liecības, atsauces, tāpēc, saskaroties ar atšķirīgām ziņām, domām, uzskatiem, autors, tāpat kā visos iepriekšējos darbos, stingri turējies pie pamatdo­mas, ka apskatāmajam senatnes piemineklim jādod tāds raksturojums, kas sekmētu tā saglabāšanu, saudzēšanu, kopšanu.