Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

Latvju dainās un vairākos seno tautu mītos uz­svērts visai nozīmīgs dzīvības radīšanas posms, proti, gaismas došana Zemei un tās aizdedzinā­šana, t.i., ierosināšana. Mūsuprāt, ar to simboliski izteikti triju kosmisko notikumu apraksti.

Vispirms atcerēsimies, ka Saules sistēma un ari pati Saule izveidojās no auksta mākoņa. Lai Saule sāktu spīdēt, to vajadzēja aizdedzināt. Nākamajā posmā līdzīgā kārtā vajadzēja aizdedzināt arī Zemi. Tas pats bija jādara ari ar pārējām planētām. Trešajā posmā uz Zemes radīja pamatu bioloģiskās dzīvības attīstībai.

Latvju dainas trīs - kosmiskās, ģeoloģiskās un bioloģiskās - dzīvības radīšanas soļus piemin sim­boliski. Daži Austrumu mīti vēsta par trim aug­stākās dievības soļiem. Par to, ka vēl pirms nepil­niem trijiem gadu tūkstošiem senie eiropieši sagla­bājuši simbolisku aprakstu par pirmsākumiem, liecina sengrieķu autora Hēsioda (8. gs. p.m.ē.) eposs Teogonija par pašiem pirmsākumiem: "Sākumā bija tikai mūžīgais, bezgalīgais, tumšais Haoss. Tanī bija pasaules dzīvības avots. Viss ir cēlies no bezgalīgā Haosa - visa pasaule un nemirstīgie dievi (latviešu terminoloģijā - Dieva dēli. -I.V.)… No dzīvības avota Haosa dzima ari varenais, visu dzīvinošais spēks Mīla…" Tātad pirmsākumā bija tumsa. No Haosa kā pirmmatērijas simbola izvirda avots, un tumsā ra­dās gaisma. Cauri telpai sāka iet laiks, un tapa ma­teriālā pasaule.

Rita. Visumā pastāv likumsakarība, ka lielo no­tikumu gaita atkārtojas mazākos aprites procesos.

Tā, piemēram, Visuma radīšana atspoguļojas gan Galaktikas, gan Saules sistēmas radīšanā, un šo lielo notikumu atspulgus saskatām arī laika apritē - ritā. Rigvēda vēsta, ka ritai pakļaujas ne tikai cil­vēki, bet arī dievības. Vārdam rita latviešu valodā ir trīs savstarpēji saistīti tulkojumi - kustība, ceļš un likums. Daži valodnieki uzskata, ka vārds rita nācis no vēl senāka vārda rito - ritenis, aplis. Viedie vecajie, apspriežot sevišķi svarīgus jautājumus, ap­sēdās aplī. Par to vēsta arī Homēra Odiseja.

Vēl vārdu rita saista ar zvaigžņu zodiaku un Kos­miskajām dzirnavām. Rigvēdā teikts, ka Visums bal­stās uz ritu un pārvietojas saskaņā ar to. Rita radās reizē ar vielas radīšanu un noteica tās attīstību.

Liesmojošā karstumā piedzima

Likums, kas bija patiesība.

Tā tapa. tumsa.

Un no viņas viļņojošs Okeāns.

No Okeāna viļņiem

Radās gads,

Kas sadalījās dienās un naktis,

Un valdnieks par visur esošo.

Tikai pēc tam, kā viņi uzskatīja, tika radīta Saule, Mēness, Zeme, gaiss un pašās beigās - gaisma.

Ģeologi pēc ilgstošiem pētījumiem un liela zināt­niskā darba noteica Zemeslodes ģeoloģiskās vēs­tures galvenos notikumus. Lai arī cik tas pārstei­dzoši skan, būtībā to pašu vēsta sirmā senatnē radušās latvju teikas. Gan tās stāsta, gan 20. gs. bei­gās arī zinātnieki secinājuši, ka Zeme reiz bijusi karsta, mīksta un apaļa kā lode. Pēc tam radusies vai radīta Zemes enerģētiskā struktūra, kas savu­kārt izveidojusi reljefu. Patiesais Zemes virsmas veidols daudzviet visai plašos apgabalos ievērojami atšķiras no teorētiski aprēķinātās, nedaudz sapla­cinātās lodes jeb geoīda formas. Pagaidām šīs at­šķirības ar simbolu palīdzību skaidro tikai latvju teikas par Zemes radīšanu, bet ortodoksālajai zinātnei par to apmierinošu versiju nav.

Ko saka teikas. Par Zemes radīšanu vēsta vairā­kas ļoti senas latvju teikas, kuras veido secīgu stās­tījumu par pašiem nozīmīgākajiem notikumiem Zemes ģeoloģiskajā sākotnē. Pirmā no tām vēsta, ka Dievs kopā ar savu kalpu Vellu Zemi radījis no putekļiem. Otrā teika stāsta, ka iesākumā Zeme bijusi mīksta un Dievs to izveidojis pilnīgi apaļu, bet tad viņš to uz brīdi iedevis Vellam. Tas sācis mīksto Zemi spaidīt, un tā izveidojušies kalni un lejas. Kad Dievs to pamanījis, kaut ko labot bijis par vēlu, jo Zeme jau bijusi sacietējusi.

Šī šķietami bērnišķīgā teika patiesībā satur ļoti nopietnas un būtiskas ziņas. To, ka iesākumā Zeme bijusi karsta un mīksta, zinātne atklāja tikai 19. gs., bet to, ka savulaik mūsu planēta bijusi pilnīgi apaļa, pasaules izcilākie zinātnieki noteica tikai 20. gs. beigās, ar moderno datortehniku apstrādājot dau­dzus dziļurbumos iegūtus datus.

Teikā vēstītais liek domāt, ka mūsu senči nule teikto par Zemes veidošanos zināja jau pirms ne­skaitāmiem gadu tūkstošiem, un tā ir vēl viena lie­cība par viņu izcilajām zināšanām. Savukārt to, ka Zemes reljefs kopumā veidots tā, ka iepretim katram kontinentam Zemeslodes otrā pusē atrodas okeāna dziļums, ģeologi konstatēja tikai 20. gs. otrajā pusē. Piemēram, tieši iepretim Antarktīdai ar tās 4 km augstajiem kalniem tikpat dziļā ieplakā ap Ziemeļpolu guļ Ziemeļu Ledus okeāns, kura izmēri atbilst Antarktīdas izmēriem. Zemeslodei šāds reljefs bija nepieciešams, lai radītu pietiekami daudz vietas okeā­nu ūdeņiem, vienlaikus neapdraudot sauszemi un radot plašas iespējas dažādu dzīvības veidu attīstībai.

Ja uz Zemeslodes nebūtu ūdens, tad tās forma ar iedobi augšā, t.i., ap Ziemeļpolu, un izvirzījumu lejasdaļā varētu salīdzināt ar figūru, ko saucam par sirdi. Pārsteidzošākais ir tas, ka Pokaiņos atrasti vairāki apstrādāti akmeņi, kuru veidols simbolizē šo formu.

Tagad atgriezīsimies pie notikumu gaitas Zemes radīšanas laikā.

Ūdens. Uz mūsu planētas atrodas ap 20 miljar­diem km 3 liels ūdens daudzums. Pagaidām nav zi­nāms, kā tas radies. Daži ģeologi uzskata, ka ūdens varēja rasties Zemes mantijas degazācijas un vul- kānisma procesos. Citi domā, ka uz mūsu planētas nokritis ļoti daudz ledus meteorītu. Ja tā, tad ģeolo­ģiski īsā laika sprīdī uz mūsu planētu novirzīti veseli kvadriljoni lielu meteorītu ar ledus apvalku. Un to sagadījies tieši tik, cik vajag, - ne par daudz, ne par maz. Taču pēdējo gadu tūkstošu laikā šādu debesu ķermeņu krišana tikpat kā nav novērota.

Piebildīsim, ka pašreizējie izpētes dati pieļauj domu, ka uz mūsu kaimiņu planētas - Marsa savā laikā bijušas jūras un upes, kuru tagad vairs nav. Izteikta pat versija, ka Marsa ūdens krājumi pārsūknēti uz Zemi. Lai cik fantastiski tas arī ska­nētu, šī versija ir daudz ticamāka nekā tā, ka ūdens varētu būtu nācis no Zemes granīta iežiem. Tie bijuši sakarsēti līdz baltkvēlei un līdz ar to kļuvuši mīksti (par to runā arī latvju teikas). Šādos ap­stākļos ūdens granītos, gneisos, bazaltos un citos līdzīgos iežos saglabāties nevarēja.

Sauszemes izcelšana no ūdens. Gan latvju teikas, gan Kalevala, gan indiešu un citu tautu mīti vēsta par laiku, kad visu Zemeslodi ilgstoši klājusi ūdens kārta. Par to, kā radusies sauszeme, stāsta jau minētā latvju teika (LPT XIII, 118,6), kas vēsta, ka "… iesākumā bijis tikai ūdens un gaiss redzams, zeme vēl nebijusi radīta". Lai to radītu, Dievs sūtījis savu palīgu - Vellu ienirt ūdenī un iznest auglīgās dūnas.

Citu pasaules tautu teikās pēc zemes ūdenī nirst pīle, bruņurupucis vai kāda cita radība. Šo teiku simbolika šķiet atvasināta no mūsu teikām.

Zinātnes valodā tas skan tā, ka paleozoja ēras beigās no ūdens izcēlies pirmkontinents Pangeja, kas aizņēmis vienu trešo daļu no Zemeslodes pla­tības. Uzskata, ka šī ēra sākusies pirms 570 mil­joniem gadu. Zinātnieki pie nule teiktā nonāca tikai 20. gs., bet no teikā paustā secināms, ka mūsu senči to apjauta pirms simtiem tūkstošu gadu.

Vēl jāpiebilst, ka ģeologu uzskatus par Zemes veidošanos sniedzam ļoti īsā izklāstā. Ģeoloģijas zinātnieki ir pārliecināti, ka miljonu gadu gaitā no­tikusi daudzkārtēja atsevišķu Zemeslodes vietu cel­šanās un grimšana, kontinentu savienošanās un attā­lināšanās, saduru vietās veidojot kalnu grēdas. Tomēr ģeologu versiju un hipotēžu iztirzājums neietilpst šīs grāmatas uzdevumos. Taču pats galvenais ir tas, ka tieši jaunākās hipotēzes apliecina seno teiku vēstī­jumus.