Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

AIZDEDZINĀŠANA

Laiki pirms cilvēka. Par ļoti seniem aizlaiku notikumiem visai nozīmīgas ziņas var atrast gan garamantās, gan arī dažādos virszemes veidojumos.

Iespējams, ka daļa turpmāk teiktā liksies ne­parasta, pat pārdroša, tomēr, ja fakti neatbilst zināt­nes uzskatiem, tie nebūtu jānoliedz, bet jāmeklē kļūdas pašos uzskatos.

Vai Saule pati aizdegās? Šobrīd valda uzskats, ka milzīgais vielas daudzums un sablīvējums Saulē radīja tās centrā tik lielu spiedienu, ka Saules dzīlēs paši no sevis sākās radioaktīvi procesi, kas rada Saules starojumu. Līdzīgi uzskati attiecas arī uz pārējiem Saules sistēmas ķermeņiem, jo no to dzī­lēm nāk siltums. Tomēr no mūsu garamantām iz­riet, ka nule minēto procesu iesākšanai vielu vaja­dzēja aizdedzināt, bet vēl pirms aizdedzināšanas bija jāsagatavo vieta.

Vēlreiz salīdzināsim tālo aizlaiku zināšanas ar tām, kuras mūsdienu zinātne vēl nebija apjautuši pirms gadu simta. Pie tās atziņas, ka Saule, kas sevī savāca lielum lielo daļu no aukstā kosmisko putekļu māko­ņa, pēc kāda laika sakarsa un sāka izstarot gaismu, zinātne nonāca tikai 20. gs., bet no neatminamos laikos sacerētās Rigvēdas izriet, ka sākumā Saule bija tumša un gaismu nedeva. Rigvēda šo tumšo sauli sauc par Savitaru - ierosinātāju, radošo. Savitars ir mir­dzošās un liesmojošās Saules - Sūrjas tēvs.

Raugoties uz visu esību, Savitars pilda nolikto. Viņš izstiepj roku pret visa esību Un pārvalda lielo ceļu.

Lielais ceļš - rita ir Saules un Visuma lielās ap­rites likumsakarība. Lielās aprites pamatojumus atrodam arī latvju dainās. īpaši spilgti tie pausti dainās par Ausekli. Pašas Zemes un tās bioloģiskās dzīvības ierosinātāja - aizdedzinātā]a latvju dainās simboliski dēvēta par Gaigalu.

Runājot par bioloģisko būtņu attīstības gaitu, patlaban zinātnē valda uzskats, ka cilvēki radušies tīrās nejaušības dēļ. Senie mīti tomēr apgalvo, ka Dieva dēli mērķtiecīgi radījuši sev palīgus. Tādējādi tikuši radīti gan cilvēki, gan senāko civilizāciju sākumi.

Dainas stāsta par upju aizdedzināšanu, teikas - par to rakšanu.

Upju rakšana. Mūsdienu skolās māca, ka upes izveidojušās pašas no sevis, ūdeņiem meklējot ērtā­kos ceļus uz pasaules okeānu. Tas skan visai pār­liecinoši. Tomēr vismaz Baltijā, un it īpaši mūsu zemē, galveno upju ielejas veido sistēmas, kuru at­spulgus redzam senajās zīmēs jeb rakstos. Latvju teikas par upju rakšanu stāsta pavisam dīvainas lietas: dažas lielās upes esot rakuši zvēri, citas - milzis, vēl citas - Velis, bet senči ar to gribēja pa­teikt, ka upe uzskatāma par apzinātu veidojumu. To apliecina Daugavas gultnes ģenerālvirzienu plānojums un atsevišķu posmu savstarpējās attiecības. Jādomā, ka tie radīti ar mūsdienās vēl neizprastām metodēm un enerģijām. Tādējādi upju ūdeņi bija arī enerģijas un līdz ar to informācijas nesēji. (Tuvāk par Daugavu sk. 5. apcirknī.)

Būtībā līdzīgas ziņas atrodamas seno šumeru eposā īnuma ilū āvilū, taču šeit ir stāstīts, ka upes rakušas dievības un nesušas ļoti smagus grozus ar zemi.

Daugavas aizdedzināšana. Lai dotu dzīvību pašai planētai Zemei, vajadzēja radīt smalko ener­ģiju plūsmu tīklu. Par to runā daudzas dainas, bet mēs te pieminēsim tikai tās, kur pieminēta Gai­gala.

Atskrien jūras gaigaliņa, Apzeltīti spārnu gali, Iesameta Daugavā, Aizsadega Daugaviņa.

LTdz. 11280, Ceraukste

Šeit runa nav par Saules taku Daugavā, un ne jau no jūras puses ierodas saullēkta stari. Turklāt daina pierakstīta vietā, kas nemaz nav tuvu Dau­gavai.

Bioloģiskā dzīvība uz Zemes varēja rasties tikai pēc dzīvības devējas Daugavas enerģētiskās aiz­dedzināšanas. Daugava te pieminēta mitoloģiskā nozīmē. Šo simbolu - Gaigala varētu tulkot kā dzī­vības devēja, kas nāk no debesīm.

Visos Latvijas novados saglabājusies daina par kādu ievērojamu gadījumu, kad gaili ar dziedāšanu mēģina izsaukt gaismu, bet tas viņiem neizdodas, kaut arī tie dzied visu nakti. Gaisma aust tikai tad, kad to aicina Gaigala.

No šīm un līdzīgām dainām var secināt, ka šeit runa nav par parastajiem putniem - gaili un gai­galu, tāpat kā rūna nav par ikrīta gaismas ausmu, bet tās stāsta par daudz būtiskākiem notikumiem. Rūpīgi ieskatoties simbolu dziļākajā nozīmē, jādomā, ka dainas vēsta par kādu kosmisko no­tikumu, kuru dēvēsim par kosmisko rītausmu.

Visu nakti gaiļi dzied, Nevar gaismas sagaidīt; Dzied ezera gaigaliņa, Nāk gaismiņa līgodama.

LTdz. 11275

Saules un Zemes aizdedzināšana nozīmēja būtis­ku lēcienu Zemes kā daudzu dzīvības veidu kopas tālākai attīstībai.

Meteorīti, kas nokrituši uz Zemes, liecina, ka bio­loģiskā dzīvība pastāv visā Kosmosā. Apmēram pirms 3,5 miljardiem gadu meteoriti Pasaules Okeānā iesēja pirmo bioloģisko dzīvību - vienšūnas organismus.

Vēl nesen mācīja, ka vienšūnas organismi esot vienkāršākā olbaltuma eksistences forma, kas dabā varot rasties pati no sevis, bet zinātnieki tos varot radīt arī mēģenēs. Patiesībā vienšūnas organisms nebūt nav vienkāršs, bet gan neticami sarežģīts. Elektronu mikroskopā redzami daudzi veidojumi, par kuru nozīmi vēl šodien nav apmierinoša skaid­rojuma. Aprēķināts, ka šūnā ik sekundi notiek devi­ņi triljoni ķīmisku reakciju. Ja šie procesi būtu jāva­da ar mūsdienu metodēm, nepietiktu visas pasaules datoru jaudas. Pilnīgi izslēgts, ka tik neticami sa­režģītas sistēmas kā vienšūnas organismi varētu rasties paši no sevis. Daudzkārt ticamāk, ka pašas no sevis būtu radušās 20. gs. datoru sistēmas. Val­došie uzskati par bioloģiskās dzīvības sākumiem ir apbrīnojami primitīvi - it kā pietiktu tikai ar to, ka Pasaules Okeānā iekritušais meteorīts iesēja tur sīkbūtnes. Patiesībā bioloģiskās dzīvības ieviešanai nepieciešams, lai kādā vietā aptuveni vienlaikus attīstītos savstarpēji saistītu bioloģisko radību kopa (biocenoze). Šādus darbus varēja veikt tikai dainās pieminētie Dieva dēli.

Vienšūnas organismi iezīmēja milzīgu lēcienu, pārejot no neorganiskās uz bioloģisko dzīvību. Šos sākumus var skaidrot tikai ar vārdu radīšana. Arī visa tālākā bioloģisko būtņu attīstība skaidrojama tikai ar šo vārdu.

Pusotra miljarda gadu pēc vienšūnas organismu iesēšanas Okeānā tur sāka veidoties daudzšūnu organismi, kas kļuva arvien sarežģītāki. Lai cik ir mēģināts dzīvo būtņu attīstību uz Zemes skaidrot kā jaunu sugu rašanos no iepriekšējām sugām dabis­kās atlases ceļā, tas tomēr nav izdevies. Paleontologi neskaitāmas reizes atraduši pierādījumus tam, ka jauni dzīvo būtņu veidi radušies pēkšņi un nav at­rodamas tādas saites ar iepriekšējām sugām, kuras liecinātu par lēnu attīstību (evolūciju).

Radītās sugas ir stabilas. Tā, piemēram, krokodi.li pastāv jau 300 miljonus gadu, zivis - vēl daudz ilgāk, bet to būtiskas izmaiņas nav atklātas.

To, kāda bijusi bioloģisko radību attīstības secība, zinātnieki atklāja tikai pašos pēdējos gadsimtos, taču senās garamantas liecina, ka cilvēce to zinājusi jau pirms daudziem gadu tūkstošiem.

Jaunas sugas radīšana notiek divos soļos. Pir­majā - ilgstoša iepriekšējās sugas attīstība (evo­lūcija). Otrajā solī samērā īsā laika posmā no iepriekšējās sugas pārstāvjiem izveido jaunas, būtiski atšķirīgas radības. Laika gaitā no tām izdzī­vo tikai neliela daļa. Uz sauszemes vispirms attīs­tījās vienšūnas organismi. Tikai pēc tam tika radīta zāle, krūmi, koki, vēlāk arī abinieki un pārējie dzīv­nieki.