Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

Visai iespējams, ka vēstījumus par tālo senatni svinīgi dziedāja lielajās tautas sanākšanās un svi­namajās dienās, tādā veidā saglabājot vissenākās ziņas, jo, rūpīgi ieskatoties, vēstījumu veids ir ļoti piemērots rituālām darbībām.

Diemžēl gadu tūkstošu gaitā liela daļa zināšanu ir izplēnējusi. Mūsdienu cilvēkam, kam ieaudzināta ārkārtīgi pārspīlēta pašpārliecinātība par sava laikmeta sasniegumiem, nav viegli pieņemt domu, ka aizlaikos dzīvojušie senči bijuši gudrāki. Tas, ka esam to apzinājuši, uzskatāms par visai nozīmīgu atklājumu cilvēces vissenāko laiku vēsturē. Tāpēc arī mūsu senās garamantas vērtē­jamas ne tikai kā atmiņas par Zemes radīšanu, kuras nedrīkstam aizmirst, bet arī kā pašas nozī­mīgākās norādes par cilvēces attīstību nākotnē.

Par Saules sistēmas un tās ķermeņu radī- šanu vēsta latvju dainas un teikas. Tās veido vienotu kopumu ar loģisku galveno notikumu secību. Jaunākie atklājumi astronomijā par Kosmosa veidošanos apliecina latvju garamantās ietvertās ziņas, un it īpaši tās, kuras vēl 20. gs. pir­majā pusē uzskatīja par māņticīgu ļautiņu izdomā­jumiem. Vēl jo vairāk - latvju garamantās atro­damais pārliecinoši precīzo ziņu kopums par šiem jautājumiem rosina domāt, ka tikai pirms nepilna gadu tūkstoša, t.i., pirms krustnešu iebrukuma baltu zemēs, mūsu senčiem bija rakstos vai citos informācijas nesējos ietverts ziņu krājums par Visuma izcelšanās vēsturi un Saules sistēmas galvenajiem izmēriem.

Viena no senajām latvju teikām stāsta, ka Dievs Zemi radījis no putekļiem, bet astronomijas zināt­ne tikai 19. un 20. gs. mijā nonāca pie slēdziena, ka Saules sistēma veidojusies no rotējoša diskveida putekļu mākoņa. Vēl jāpiebilst, ka minētā mākoņa centrālās daļas viela, salīpot kopā, izveidoja Sauli, bet pārpalikumi - planētas.

Nejaušība vai apzināta rīcība? Zinātnieki domā, ka gan Saules sistēmu, gan pašu Zemi radī­jusi nejauša apstākļu sagadīšanās. Salīdzinot šos uzskatus ar latvju teikām, redzam būtisku atšķi­rību. Mūsu teikas un arī citu seno tautu mīti vēsta, ka Saule, Zeme un Mēness radīti apzināti. Pašu radītāju mūsu senči jau pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem sauca par Dievu. Latvju teika (Fs 1840, 59) stāsta, ka gan Sauli (domāta Saules sistēma), gan arī Mēnesi Dievs palaidis no Zemes. Arī šī teika sacerēta simbolu valodā, to nedrīkst saprast bur­tiski, bet būtībā tā stāsta par Saules sistēmas ap­zinātu radīšanu. Zeme šajā teikā nozīmē Kosmosa centru, no kura vadīta Saules sistēmas radīšana.

Saules sistēmas ķermeņus raksturojošo lielumu savstarpējās attiecības matemātiski izpaužas vien­kāršos skaitļos. Zinātnieku versijas nespēj izskaid- rot daudzās un visai precīzās sakarības starp Saules sistēmas ķermeņu galvenajiem lielumiem. Sevišķi interesantas ir Saules, Zemes un Mēness precīzās savstarpējās galveno izmēru attiecības. Gan Saule, gan Mēness atrodas no Zemes 108 savu diametru attālumā. Mūsdienu astronomi minētos kosmiskos lielumus noteica tikai 19. gs. beigās, bet senās kul­tūrtautas skaitli 108 zināja un uzskatīja par svētu jau pirms gadu tūkstošiem. Tātad, apskatot Saules sistēmas ķermeņus raksturojošo lielumu mate­mātiskās attiecības, no tām izriet, ka Zemei Saules sistēmā ir lielāka loma, nekā to patlaban uzskata. Nejau nejauši 108 Saules diametru attālumā no tās radās planēta Zeme, kuras diametrs ir 108 reizes mazāks par Saules diametru. Arī Zemes pavadonis Mēness atrodas no Zemes 108 savu diametru attā­lumā. Šādu nejaušību saraksts ir garš, taču pietiks ar jau teikto, lai saprastu, ka vārda nejaušība lietošana nav korekta.

Saules radīšana. Vēl jo vairāk - latvju teikas un citu seno tautu mīti stāsta, ka gan Zemi, gan Sauli, gan Mēnesi un citus Kosmosa ķermeņus ra­dījis Dievs ar palīga Vella (nejauciet ar kristiešu Velnu!) palīdzību.

Jaunākie zinātniskie darbi fizikā un informātikā ļauj uzskatīt, ka latvju teikas tomēr ir patiesībai daudz tuvākas nekā ortodoksālās zinātnes uzskati. Kosmosā notiekošos procesus, tā atsevišķo ķermeņu rašanos, attīstību un pārvērtības nevar vairs citādi izskaidrot kā tikai ar informatīvā lauka, t.i., Dieva apzinātas vadības, izpausmi. Informācija ir primāra, bet matērija - sekundāra.

Vēl jāpiemin, ka latvju teiku atspulgi ieskanas grieķu mītos par dievības Lēto dēlu Apollonu - Saules diska sviedēju. Turklāt šīm teikām ir arī materiālas dabas liecības. Pokaiņos un Gulbenes apkārtnē atrasti vairāki akmens diski - Saules sistēmas un arī Galaktikas simboli. Arī dažas citas garamantas saglabājušas visai senas ziņas par Sau­les sistēmas radīšanu.

Planētu radīšana. Fiziķi, kas izstrādāja Saules sistēmas rašanās versiju, secināja, ka planētu radī­šanai, t.i., pirmvielas putekļu sabiezināšanai noteik­tos telpas punktos, vajadzēja kristalizācijas centrus. Dažādu tautu garamantu salīdzināšana liek domāt, ka mūsu senči to zināja jau vismaz pirms pēdējā leduslaikmeta. Par šo centru sēšanu kosmisko putekļu mākonī - jūrā vēsta ļoti sena daina:

Kas to teica, kas redzēja, Ka jūrai miežus sēja ? Tad jūrai miežus sēja, Kad Saulīte meita bija.

LTdz. 10085

Vārdi Saulīte meita bija nozīmē to, ka tai tad vēl nebija bērnu - planētu. Šī daina rosina domāt vēl tālāk. Miežus sēt varēja tikai tas pats Radītājs, ko senči sauca par Dievu un kas palaida Sauli un Mēnesi. No tā jāsecina, ka pārējās Saules sistēmas planētas radītas Zemes bioenerģētisko norišu uztveršanai.

Ausekļa mīkla. Jau minēto un šobrīd valdošo zinātnes versiju par Saules sistēmas veidošanos pil­nīgi sagrauj tas fakts, ka planētas Veneras (Ausek­ļa) griešanās virziens ir vērsts uz pretējo pusi ne­kā pārējām Saules sistēmas planētām. Tātad Saules

sistēma veidojusies citādi, nekā šodien to uzskata.

Pastiprinot nule teikto, vēl jāpiebilst, ka gandrīz katram Saules sistēmas ķermenim ir savas rotācijas īpatnības, kurām nav apmierinoša skaidrojuma. Dabiski radītam ķermenim it kā vajadzētu velties pa orbītu. Patiesībā gandrīz visiem Saules sistēmas ķer­meņiem, arī Zemei, ass ir slīpa, un tas nodrošina gada­laiku maiņu. Planētu rotācijas ass slīpuma rašanos mūsdienu zinātne nespēj izskaidrot.

Mēness palaišana. Vairākas teikas vēsta par Mēness palaišanu no Zemes. Arī šo ziņu nedrīkst saprast burtiski. Lai cik fantastiski šī doma skan, tomēr, pirms kritizējam senču uzskatus, izvērtēsim zinātnieku domas. Izrādās, ka šobrīd neviena no zinātnieku versijām, kas mēģina izskaidrot Mēness dabisko izcelsmi, nav pierādāma, nepārkāpjot galvenos mehānikas likumus. Daži radoši domājo­ši zinātnieki pēdējos gadu desmitos nonākuši pie uzskata, ka Mēness ir mākslīgi radīts un iesviests Zemes orbītā. Arī šis ir tikai viens no gadījumiem, kad mūsdienu zinātne mēģina tuvoties senajām zināšanām.

Te vēl jāpiebilst, ka Mēness palaists ievērojami vēlāk nekā Saule. Vairums seno tautu mītu liek do­māt, ka tas noticis aizlaikos, pēdējos gadu miljonos, kad uz Zemes jau dzīvoja saprātīgas būtnes. Vēlreiz par to parunāsim šā apcirkņa beigās.

Protams, tās ziņas, kuras kā teikas un dainas spē­jušas saglabāties tautas atmiņā cauri gadu tūksto­šiem, viduslaiku tumsībai un postam, ir tikai seno lielo zināšanu atspulgi. Un tomēr arī šie atspulgi ir nozīmīgas liecības par senbaltu pirmsleduslaikmeta civilizācijas pārsteidzošajām zināšanām.

Trīs radīšanas soļi. Bioloģiskās dzīvības un civilizāciju attīstība salīdzināma ar mums pazīstamo ķēdes reakciju - degšanu. Lai tā sāktos, vajadzīga aiz­dedze. Lai šī ķēdes reakcija neapdzistu, nepieciešams, lai būtu sagatavoti apstākli darbības turpināšanai.