Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

Angļu dabaszinātnieks Izaks Ņūtons (1643 - 1729) iedibināja jaunas matemātiskās zinātnes aizsākumus. Par zinātniski pamatotām sāka uzskatīt tikai tās hipotēzes, kuras varēja pamatot ar aprēķiniem un pierādīt ar atkārtotiem eksperi­mentiem. Šāda pieeja ievadīja strauju tehnikas un ar to saistīto nozaru attīstību. Diemžēl vairākās cilvēku garīgās darbības nozarēs šī pieeja pārtapa t.s. vulgārajā materiālismā. Gandrīz vai jebkuru notikumu vai parādību, kuru nevarēja atkārtot un arī zinātnieki nespēja izskaidrot, centās izslēgt no aprites vai pat iznīcināt (atcerieties Pokaiņus!). Ja to nevarēja izdarīt, tad pat tādas izcilas senatnes izbūves kā Kangaru kalnus vai Kaltenes piramīdas pārdēvēja par šļūdoņa veidotiem dabas objektiem, pat nemēģinot pamatot, vai dabas likumi pieļauj tādu iespēju. Tā nu vulgārā materiālisma piekritēji ir pamatīgi sapinušies neskaitāmās pretrunās un būtībā iestiguši modernā misticismā. Taču vidus­laikos visu neizprotamo dēvēja par Vella darbu, turpretī 21. gs. vulgārā materiālisma vārdā neiz­protamo piedēvē šļūdoņiem vai citiem dabas pro­cesiem, kaut arī šādi apgalvojumi ir pretrunā ar vairākiem citu zinātņu pamatprincipiem.

Jāuzsver, ka Dieva dēlu kā enerģētisku veido­jumu pastāvēšana un darbība nav pretrunā ar mūs­dienu fiziku.

Latvju dainas vēsta par Dieva dēliem, teikas - par milžu darbiem vai arī darbiem, ko veicis pats Dievs. Daudz ir tādu darbu, un daudz ir arī nepa­rasto zināšanu. Lai tās skaidrotu, jāatzīst doma, ka Visumā pastāv ne tikai cilvēki, bet arī citas apzi­nīgas būtnes ar lielākām iespējām.

Pēdējos trijos gadsimtos zinātnieki uzskatīja par goda lietu izskaidrot jebkuru parādību vai noti­kumu tikai ar tām zināšanām, kādas tālaika zināt­ne bija sasniegusi. Pārējos faktus noliedza. Tā nu arvien aug šo faktu skaits. Neauglīgi un nekorekti. Bet šāda nostādne kalpoja par tālāko rupjo kļūdu un maldu cēloni. Pilnā mērā tas attiecas uz mēģi­nājumiem skaidrot dainās minētos Dieva dēlus kā materiālas dabas objektus.

Kas varēja to darīt, Jūras vidū kaudzi mest? To darīja Dieva dēls, Saules meitu precēdams.

LD 33819

Dieva dēli tālā senatnē ir apzināti palīdzējuši cil­vēkiem, bet pēc pēdējā leduslaikmeta cilvēki sāka jaunu attīstības posmu, sāka paši ar saviem spēkiem, ņemot palīgā Dieva Padomu. Arī lielo svētvietu sis­tēmu, tostarp Pokaiņu, atklāšana nenotika bez šā Padoma. Daudzu labas gribas cilvēku līdzdalība šajā darbā un viņu sniegtās ziņas nav citādi skaid­rojamas. Ziņas par Dieva dēliem jāvērtē nevis kā antizinātniska mistika, bet gan kā pati ticamākā no visām varbūtībām par mūsu dižo senatni.

Šī apskata nobeigumā jāsecina, ka pašreizējais cilvēku zināšanu līmenis nespēj izskaidrot lielāko daļu no faktiem par mūsu senatni, tomēr izteiksim cerību, ka, augot zināšanām, tāds laiks pienāks.

Tāpat kā ASV, arī bijušās PSRS zemes mākslīgie pavadoņi pētījuši kādu vienreizīgu mīklu - staro­jumus, kas aptver lielu daļu Latvijas. Starojuma apļa diametrs ir 340 km, centrs meklējams Pokai- ņos (sk. 7. apcirkni). Ģeologi šajā rajonā atraduši milzīgu ķermeni, kuru pagaidām uzskata par meteorītu.

Mēs šobrīd nevaram ar pilnu pārliecību teikt, ka nule minētais objekts ir raidītājs vai raidītāja daļa. Tomēr līdz laikam, kamēr neizdosies pierādīt pre­tējo, Dobeles anomālija jāvērtē kā aizsargājams senatnes piemineklis, jo nezinām, kādas sekas var izraisīt tā iznīcināšana, tāpēc atļaujamies šo ob­jektu uzskatīt par Dieva dēlu darbu, kas kalpojis baltās rases un senbaltu civilizācijas izveidošanai.

Speciālisti par šo objektu izteikuši daudzas, sav­starpēji visai pretrunīgas domas. Par autoritāti at­zītais baltkrievu ģeologs E. Gromovs uzskata, ka pirms miljoniem gadu uz tagadējās Latvijas zemes nokritis milzīgs, vēl neizpētīts Kosmosa ķermenis, kura diametrs ir apmēram 4 km. Šis maz pētītais ķermenis atrodas netālu no Dobeles. Ap to gan ASY gan Krievijas (bijušās PSRS) kosmiskie aparāti konstatējuši bioenerģētiskā starojuma gredzenu ar 170 km rādiusu. Minētais starojums vedina domāt, ka šis ķermenis kalpo par akumulatoru, kas baro sava veida kosmisko bāku Zemes centrālās vietas norādīšanai. Jāšaubās, vai šis ķermenis bijis tikai meteorīts. Ja zemē ietriektos tāds meteorīts, tad visas Baltijas vietā būtu tikai milzīgs dziļš ezers vai jūras līcis.

Tā kā minētais, ap 100 miljardu tonnu smagais objekts nav ietriecies dziļi zemē, bet atrodas tuvu tās virskārtai, tad jādomā, ka tas ar nelielu ātrumu ir mākslīgi nosēdināts. Savukārt pastāvīgais sta­rojums ap to rosina domāt, ka viens no šā objekta uzdevumiem varētu būt saistāms ar enerģijas nodrošinājumu pastāvīgam starojumam. Tomēr tā ir tikai pati vienkāršākā darbība. Pārējās būtu saistāmas ar Pokaiņu svētvietas un seno civilizāciju centra darbību.

Līdz šim laikam zinātne nav varējusi izskaidrot, kā radies un kāpēc pastāv bioenerģētiskā starojuma aplis. Ir ziņas, ka ASV fiziķi, nevarēdami atrast šai neparastajai parādībai citu iemeslu, izteica domu, ka šeit darbojas kāds līdz šim nezināms PSRS kos­miskais ierocis. 7. apcirknī apskatītās Dižās sejas kos­miskās sasaistes neizslēdz iespēju, ka starojuma aplis ap to ir apzinīgu būtņu veidots. Šī pagaidām neiz­prastā starojuma izpausmes saistāmas ar lieliem zemes darbiem, kas atrodas 170 km rādiusā ap Pokaiņiem.

Bez tam ir vēl citi objekti, piemēram, Embūte un Krievu (Krīvu) kalns, kas atrodas pusvilna attālumā (85 km) no Pokaiņiem. Ar šiem starojumiem saistīts Lielais Munameģis, kas atrodas 1,5 viļņu (255 km) attālumā. Nule minētās sakarības, kas saista Pokaiņus ar milzīgajiem zemes darbiem uz svētvietu līnijām, liek domāt arī par šo darbu veicējiem.

Šajā starojuma aplī, kas aizņem lielu daļu Lat­vijas, senatnē attīstījās pasaule vecākā - senbaltu civilizācija. Šī vieta bija šūpulis indoeiropiešu pirm­valodai, tautām un citām civilizācijām.

Cilvēka izcelsme ir viena no lielākajām mīklām. Šobrīd valda vulgārā materiālisma uzskats, ka vi­sas cilvēku rases radušās dabiskās izlases ceļā no pērtiķveidīgajiem (primātiem), kuri kādā brīdī sākuši staigāt uz divām kājām un lietot uzturā gaļu. Tomēr šādam uzskatam nav nopietna pamatojuma. Cilvēki un primāti ir pārāk atšķirīgi, lai varētu ru­nāt par to veidošanos no viena zara.

Mūsu zeme un cilvēces sākumi. Apzinot lai­ku, kad uz Zemeslodes sācis darboties cilvēka sa­prāts, būtiski jāpārvērtē valdošie uzskati par mūsu zemes vēsturi. Pat pašās jaunākajās Latvijas vēs­tures grāmatās pausts uzskats, ka pirmie cilvēki šeit ienākuši tikai pēc pēdējā leduslaikmeta. Tomēr daudzi fakti mudina domāt, ka saprātīgu cilvēku darbība mūsu zemē iesniedzas miljonos gadu.

Seno laiku apziņa. Vēsturiskā apziņa izpaužas laika skaitīšanas sistēmās. Amerikas maiju laika skaitīšanas sistēmā ir mērvienība alautun, kas atbilst 63,04 miljoniem gadu. Pirms šāda laika no­tika milzu katastrofa, kurā gāja bojā dinozauri un lielākā daļa dzīvo būtņu. Seno maiju kultūras pie­minekļos saskatāmas norādes par 400 miljonu gadu veciem notikumiem. Lai arī cik fantastiski šie skaitļi šķiet, tomēr diez vai senie cilvēki radīja mēr­vienības, kurām nebija pamatojuma. Kā jau re­dzējām, latvju garamantas stāsta par vēl senākiem laikiem.

Vissenākās dainas vēsta par kosmiskiem noti­kumiem, kas risinājušies pirms miljardiem gadu. Lielie un pavisam lielie laika riti atspoguļojas mazajos, kā, piemēram, senču astronomiskajās gadskārtās. Visuma, mazākajā nozīmē Saules un Saules sistēmas, radīšana atspoguļota Ziemas­svētkos (… Ziemassvētkos Dievs piedzima…), bet fiziskās zaļās Zemes dzīvības, tostarp cilvēka, radīšana pieminēta Ūsiņa (Ūziņa) dainās. Gan jauna pavasara (mazākā apritē), gan bioloģiskās dzīvības radīšana ietverta dainā: